Foto: Marshall Astor

Vēl ir iespējams atrast neizmantotās iekšējās rezerves, kas ļautu bez papildus līdzekļu ieguldījumiem vērst plašumā vidi piesārņojošo atkritumu apsaimniekošanu.

Cenšoties ierobežot globālās vides piesārņojumu, Eiropas Savienībā (ES) arvien lielāka vērība tiek pievērsta iepakojuma un sadzīves atkritumu savākšanai un apsaimniekošanai. Arī Latvijā iepakojuma un videi kaitīgo preču apsaimniekošana vēršas plašumā visos līmeņos. ES dalībvalstis, arī Latvija, ir atbildīgas par ES institūciju noteikto atkritumu apsaimniekošanas robežvērtību sasniegšanu.

Attiecīgi iepakojuma un videi kaitīgo preču atkritumu savākšanas normatīvi Latvijā tiek ar katru gadu kaut nedaudz, bet tomēr palielināti. Tāpat tiek apspriesta iespēja palielināt dabas resursu nodokļa (DRN) likmes par resursu ieguvi un vides piesārņošanu. Tuvākajā nākotnē tiek plānota arī iepakojuma depozīta sistēmas ieviešana. Pievienošanās tai atšķirībā no pašreizējās sistēmas nebūt nebūs brīvprātīga. Citu valstu pieredze liecina, ka šādas sistēmas ieviešana būtiski uzlabo depozīta iepakojuma savākšanu un atkārtotu izmantošanu. Lai gan depozīta sistēmas ieviešana prasīs no sistēmas dalībniekiem papildus investīcijas un tā neaptvers visus dzērienu iepakojuma veidus, tomēr apstāklis, ka kaimiņu valstis Igaunija un Lietuva Latviju šajā ziņā ir apsteigušas, kā arī depozīta sistēmas ietekme vides piesārņojuma samazināšanā, ir galvenie iemesli, kāpēc sistēmas ieviešana tiek virzīta tālāk.

Vides ministrija līdz šim ir darījusi pietiekoši daudz, lai Latvija vismaz vides tīrības ziņā nenokļūtu „netīro” valstu saraksta pirmajās rindās. Bet vai tiešām viss ir izdarīts? Mūsuprāt, tomēr vēl ir iespējams atrast neizmantotās iekšējās rezerves, kas ļautu bez papildus līdzekļu ieguldījumiem palielināt atsevišķu kategoriju vidi piesārņojošo atkritumu apsaimniekošanu.

Elektrisko iekārtu apsaimniekošana

Viens no vidi piesārņojošo atkritumu veidiem ir videi kaitīgās preces, no kurām lielu daļu veido tieši elektriskās un elektroniskās iekārtas, kuru atkritumu daudzums, pieaugot mājsaimniecību turībai un komforta līmenim, arvien palielinās. Šajā vidi piesārņojošo atkritumu kategorijā ietilpst dažādas mājsaimniecības preces, piemēram, televizori, mobilie telefoni, ledusskapji, datori, dažādi monitori, spuldzes, kā arī dažādi monitoringa un kontroles instrumenti, rotaļlietas, sporta un atpūtas piederumi, medicīniskās iekārtas un tirdzniecības automāti.

Atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai[1] par elektrisko un elektronisko iekārtu (EEI) atkritumiem (turpmāk — Direktīva) visām ES dalībvalstīm bija jānodrošina tajā noteikto EEI atkritumu apsaimniekošanas pienākumu izpilde. Tāpēc Latvijā tika izstrādāti un pieņemti atbilstošo tiesību aktu papildinājumi. Tika pieņemtas izmaiņas Atkritumu apsaimniekošanas likumā, noteiktas EEI kategorijas un to ražotāju pienākumi, tajā skaitā attiecībā uz EEI ražotāju reģistrāciju Latvijas Elektrisko un elektronisko iekārtu ražotāju reģistrā. Jāsaka, ka direktīvā nav ierobežotas EEI ražotāju tiesības tieši reģistrēties tajās ES dalībvalstīs, kur tiek pārdota to ražotā produkcija. Tādējādi arvien lielāks dalībvalstu skaits savu valstu EEI reģistros reģistrē ne tikai vietējos ražotājus vai importētājus, bet arī tos ārvalstu ražotājus, kuri vēlas tikt tieši reģistrēti valstīs, uz kurām attiecīgās preces tiek pārdotas. Ārvalstniekiem ir iespēja tieši reģistrēties Igaunijas un Lietuvas EEI ražotāju reģistrā, Somijā, Lielbritānijā un citās dalībvalstīs.

Diemžēl Latvijas atbildīgās institūcijas, interpretējot vietējos tiesību aktus, neņēma vērā ES direktīvā noteiktās normas un atteica tiem ārvalstu ražotājiem, kas vēlējās realizēt direktīvā noteiktās tiesības reģistrēties Latvijas EEI reģistrā.

Tiešā reģistrācija ārvalstu ražotājiem ļauj kontrolēt EEI atkritumu apsaimniekošanas procesu un nodrošināt to, ka attiecīgajā tirgū viņu ražoto preču atkritumi tiešām tiks apsaimniekoti, tātad tiks saglabāta un uzturēta arī attiecīgās preču zīmes reputācija, kas starptautiski pazīstamajiem zīmolu ražotājiem ir svarīgi. No vienas puses, nav pamata apgalvot, ka konkrētā ražotāja preču izplatītāji — vairumtirgotāji — Latvijas tirgū izvairīsies izpildīt savas saistības apsaimniekot atkritumus. Tomēr ir jāņem vērā apstāklis, ka vairumtirgotājiem pastāv zināma izvēles iespēja — apsaimniekot atkritumus, pašiem veidojot savu sistēmu vai slēdzot līgumu ar apsaimniekošanas komercsabiedrību, vai arī maksāt dabas resursu nodokli (DRN). Nodokļa apmēru par videi kaitīgajām precēm, tajā skaitā arī par elektriskajām un elektroniskajām iekārtām, valsts ir noteikusi apmērā, kam būtu jāpārsniedz vienas vienības atkritumu apsaimniekošanas maksa. Tātad vismaz teorētiski izdevīgāk ir apsaimniekot atkritumus, nevis maksāt DRN. Tomēr iespēju, ka vairumtirgotājs izvēlēsies nevis apsaimniekot atkritumus, bet gan maksāt DRN, izslēgt nevar. Līdz ar to ārvalstu ražotājam ir jāveic papildus pasākumi, lai nodrošinātu apsaimniekošanu, ja tas vēlas būt pārliecināts, ka šo preču atkritumu savākšana un apsaimniekošana tiek pienācīgi organizēta.

Tiešā reģistrācija palīdz risināt arī problēmu, kas saistīta ar izvairīšanos no apsaimniekošanas pienākumu izpildes jeb tā saucamā free riding, ko dažkārt piekopj atsevišķi vairumtirgotāji.

Saasinoties konkurences cīņai, īstermiņā vinnē tas, kuram ir mazākas izmaksas, līdz ar to atsevišķi vairumtirgotāji varētu būt motivēti izvairīties gan no apsaimniekošanas, gan no DRN maksāšanas pienākuma, tādā veidā gūstot īslaicīgas priekšrocības.

Izmaiņas, bet ne pilnīgas

Ārvalstu elektrisko spuldžu ražotāju, Eiropas Lampu federācijas un Vides ministrijas sadarbības rezultātā 2008. gada 13. martā tika pieņemtas izmaiņas Atkritumu apsaimniekošanas likumā, paredzot, ka Ministru kabinets līdz 2009. gada 1. janvārim noteiks ārvalstu EEI ražotāju reģistrācijas kārtību un pienākumus attiecībā uz informācijas sniegšanu par Latvijas tirgū laisto EEI daudzumu un kategorijām, kā arī par savākto, atkārtoti izmantoto, pārstrādāto un reģenerēto EEI atkritumu daudzumu un kategorijām.

Minētie valdības noteikumi tika pieņemti 2009. gada 17. februārī un spēkā stājās šā gada 1. aprīlī. Diemžēl valdība tiešo reģistrāciju ir būtiski ierobežojusi, iespēju reģistrēties dodot tikai vienas EEI kategorijas — spuldžu jeb apgaismes ierīču — ražotājiem. Visu pārējo EEI kategoriju (kopumā — desmit) ārvalstu ražotājiem šāda iespēja ir liegta.

Ārvalstu ražotāju tiešajai reģistrācijai ir pozitīvi aspekti no valsts interešu viedokļa. Minēsim dažus no tiem:

1) tiešās reģistrācijas rezultātā attiecīgo preču importētājam[2] — Latvijas vairumtirgotājam — vairs nav pienākuma reģistrēties un sniegt atskaites, tajā skaitā par apsaimniekošanu, par precēm, kas pirktas no Latvijā reģistrētā ārvalstu ražotāja;

2) visas preces, ko Latvijas tirgū pārdod reģistrētais ārvalstu ražotājs, neskatoties uz to, vai tās tiek pārdotas vienam vai vairākiem Latvijas vairumtirgotājiem, tiek apsaimniekotas, jo ārvalstu ražotāju Latvijā reģistrē tikai tādā gadījumā, ja ārvalstu ražotājam ir noslēgts līgums par visu Latvijas tirgū laisto preču apsaimniekošanu. Līdz ar to šādā situācijā vairumtirgotāju izvēle maksāt DRN vai izvairīties no saviem pienākumiem apsaimniekot EEI atkritumus vairs vispār nepastāv;

3) valsts institūcijām ietaupās laiks un resursi importētāju pārbaudēm, jo vairāku importētāju vietā attiecīgajai valsts institūcijai ir jāpārbauda tikai viens uzņēmums — atkritumu apsaimniekošanas uzņēmums, ar kuru reģistrētais ārvalstu ražotājs ir noslēdzis apsaimniekošanas līgumu.

Dzīve pierāda, ka rezultātu var sasniegt, ne tikai veicot lielus un dārgus vienreizējus pasākumus, bet sistēmiski un neatlaidīgi darot ikdienas darbu, arī izmantojot it kā necilas darbības, kas neko nemaksā. Negribam apgalvot, ka, atceļot diskriminējošos ierobežojumus ārvalstu EEI ražotāju tiešajai reģistrācijai Latvijā, ārvalstu ražotāju rinda sastāsies EEI reģistrā un visi Latvijā radītie EEI atkritumi tiks savākti. Tomēr arī citiem ārvalstu EEI ražotājiem ir interese par iespēju reģistrēties Latvijas EEI reģistrā, vēl jo vairāk tāpēc, ka šāda iespēja pastāv Igaunijā un Lietuvā. Tāpēc nav saprotams, kāpēc, paredzot reģistrāciju Latvijā ārvalstu spuldžu ražotājiem, šāda iespēja tiek liegta citu EEI kategoriju, piemēram, mobilo telefonu, ledusskapju ārvalstu ražotājiem, kā rezultātā rodas iespaids, ka valsts intereses šajā konkrētajā gadījumā tomēr nav līdz galam ņemtas vērā.

_____________________

[1] Direktīva 2002/96/EK par elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumiem, 2003.gada 27.janvāris.

[2] Importētājs — šajā rakstā — juridiska persona, kas savas saimnieciskās darbības nolūkiem no Eiropas Savienības vai trešajām valstīm vai teritorijām ieved Latvijā EEI