Foto: Pedro Veneroso
Jānāk lielākam satricinājumam, lai cilvēki vēlreiz izietu ielās. Ar katru nākamo neveiksmīgo reizi pacietības slieksnis augs.
Apritējis gads kopš 3.novembra Tautas sapulces Doma laukumā. Kopš Lietussargu revolūcijas. Šis gads Latvijā bijis negribētu pārmaiņu laiks. Latvija ir krietni mainījusies — bagātākie kļuvuši bagātāki, bet nabagie — nabagāki. ”Resnajā” galā stāvošie ir tik tālu, ka „plānajam” galam pietuvojas tikai ar realitātes šovu, kurā jāizdzīvo ar 22 latiem mēnesī. Lielajam sabiedrības vairākumam, kas stāv “plānajā” galā, nav iespēju piedalīties šovā, kas, piemēram, varētu saukties Izdzīvo ar 2000 latu mēnesī!. Un man ir aizdomas, ka tas nāktos grūtāk, nekā brašajam kandidātam, kurš mēģina izdzīvot ar 22 latiem un kuram nācās atteikties no solārija un friziera pakalpojumiem. Jautājums, protams, nav par taupību, bet gan par aroganci un vērtībām.
Nacionālisms un pilsoniskums lielā mērā ir vērtību lieta, kas vismaz prātā vienu otram blakus ļauj redzēt minimālās pensijas pensionāru un bankas akcionāru kā vienu tautu. Tiesībsargs nesen paziņoja, ka sportisti ar īpašām vajadzībām paralimpiskajās spēlēs un vienkārši sportisti olimpiskajās spēlēs atrodas nesalīdzināmās situācijās. Vai cilvēks, kas ziemā kar produktus laukā pa logu, lai aiztaupītu elektrības rēķinu, ir salīdzināms, piemēram, ar Lemberga vai Kalvīša ģimenēm? Tautas jēdziens tos padara salīdzināmus, bet praktiskā ikdienas dzīve viņus noliek katru savā pasaules malā. Jūrmalgeitas sarunu ierakstos labi atklājas elites praktiskās vērtības. Tēvzemiešu priekšsēdis Jānis Straume šajā valodā itin loģiski pārtop par batjku, bet sarunu dalībnieki par spīti etniskajai izcelsmei un valodai ir itin labi integrējušies cits citā ar kopīgu vērtību sistēmu.
Šī pati arogance ir jūtama arī jaunajā attīstības stratēģijā 2030. gadam, kas ir tipiska dzīves veiksminieku stratēģija. Konkurence, radošums un veiksmes sajūta nav peļamas lietas, taču ne mazāk svarīgi, kā mēs tās liekam lietā. Es varu iztēloties profesoru Robertu Ķīli, 80 gadu vecumā lasot lekcijas citiem pensionāriem un priecājoties, ka viņš cilvēkiem vēl ir vajadzīgs. Bet man ir daudz grūtāk iztēloties citu profesiju pārstāvjus — galdnieku vai pārdevēju — viņu darba vietā tajā pašā vecumā. Savulaik rakstniece Virdžīnija Vulfa uzdeva jautājumu par radošo sieviešu trūkumu 19. gadsimta Anglijā un pati arī atbildēja, ka radošumu ierobežo mājas pienākumi un savas radošās telpas un laika trūkums. Tāpēc man grūti attīstības stratēģijas vērtību sistēmā ielikt bērnus, vecos ļaudis, kā arī rūpes vienam par otru, kas konkurētspējīgajā pasaulē kļūst par nastu.
Piederība tautai ir tās maģiskās brilles, kas ļauj savas (atļaušos piebilst — šķiriskās) intereses absolutizēt. Uzņēmēju intereses Saulesdārzā vai Kundziņsalā ir apbrīnojumi loģiskas un labdabīgas, lieliski ietverot tautsaimniecības vajadzības. Nostājoties šajās pozīcijās, kudziņsalieši un mežaparkieši pārvēršas par tūdaliņiem un jampampiņiem, kas latviskas skaudības vadīti, paši neko nedarīs, bet arī citam rīkoties neatļaus.
Kas attiecas uz „plāno” tautas galu, tad nespēja ietekmēt lēmumu pieņemšanu referendumos dara savu un uzdod lielu jautājumu par leģitīmu veidu ietekmēt politikas procesu. Ielaušanās tajā prasa resursus. Latvijā jau tagad ir plaša strādājošo nabadzīgo kārta, kas ar pilnas slodzes darbu nespēj nodrošināt pietiekamus līdzekļus savas mājsaimniecības uzturēšanai. Tam jāpiepluso arī darba stundas neoficiālajā darbā mājās, jo nabadzīgākajai daudzstrādātāju grupai atšķirībā no turīgākās nav resursu, lai noalgotu palīgu. Ja šādi jāstrādā, dzīvē nav ne romantikas, ne radošuma, ne nākotnes un politiskās līdzdalības.
Savukārt tiem, kam laika resursi atļautu līdzdarbību, zūd ticība savas darbības jēgai. Profesionālismu un kompetenci lēmumu pieņemšanā var izmantot tikai tad, ja telpa ir brīva no pazīšanās, elektorāta atbalsta un citiem merkantiliem kritērijiem. Nesen runāju ar studentēm, kuras pēc ģimenes politikas izvērtēšanas gribēja rakstīt atbildīgajām ministrijām vēstuli ar pamatotiem ieteikumiem situācijas uzlabošanai, jo bērnu kopšanas pabalstu sistēma it kā nevilšus ir iznākusi ļoti izdevīga labāk situētajām ģimenēm. Diskusiju pārtrauca viedoklis, ka nav vērts tērēt laiku, jo Labklājības ministrija jau ir definējusi savas prioritātes — invalīdi un pensionāri, tāpēc bērni tagad nebūšot aktuāli. Palika sajūta, ka mans mēģinājums pārliecināt par pretējo iznāca gaužām neveikls, jo šo praktisko vērtību kontekstā mani argumenti vienkārši neiederējās.
Tautas sapulce pagājušā gada drēgnajā novembra dienā daudzējādā ziņā bija nostalģiska ar mēģinājumu salīmēt kopā to, kas iziris. Tomēr pa gadu plaisa ir palikusi dziļāka. Turpmāk tautas iztēle būs ļoti svarīga, jo tā mums ļaus izlikties, ka plaisas un dažādu interešu vienkārši nav. Atstumjot lielu daļu cilvēku aiz lēmumu pieņemšanas iespējas vai vismaz aiz iespējas kļūt par vērā ņemamu politikas mērķa grupu (piemēram, māmiņas, kas bērnus dzemdē bez iepriekšēja darba stāža), politika kļūst vieglāka un lētāka. Turklāt bieži tam pamatā ir nevis aprēķins, bet intuitīva politikas salāgošana ar noteiktām šķiriskām interesēm.
Tauta politikā ietvers vairāk cilvēku, ja mēs mainīsim interešu skatu punktu. Jānāk lielākam satricinājumam, lai cilvēki vēlreiz izietu ielās. Ar katru nākamo neveiksmīgo reizi pacietības slieksnis augs. Labi saprotu, ka ir utopiski vai pat eksotiski negaidīt, kamēr satricinājums pieripo pie pašu durvju sliekšņa, bet rīkoties, kad slikti klājas mūsu tuvākajam. Kad eksprezidents Ulmanis nokāpa no kalniem, viņš apgalvoja, ka no turienes problēmas pavisam citādi izskatoties. Nezinu, kādas tās no konkrētā kalna izskatījās, un baidos, ka līdzekļu trūkuma dēļ to tā arī neuzzināšu. Tomēr es varu aizņemties analoģiju: kur lai atrod to kalnu (ideju), kurā visi varētu pakāpties un ieraudzīt viens otru citādā skatījumā? Turklāt, nevis ar elkoņiem otru grūžot nost, bet gan viens otram palīdzot piecelties. Peripetijas ap Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju pērn bija labs kalns un laba kopības sajūta, taču ar to vien, šķiet, nepietiks.