Neatkarīgā Rīta avīze, 29.06.2004.

Inteliģences pārstāvju valsts vadītājiem nosūtītā vēstule domāta politisko kaislību nomierināšanai

Inteliģences pārstāvju valsts vadītājiem nosūtītā vēstule, manuprāt, domāta politisko kaislību nomierināšanai, nevis kvalitatīvam, profesionālam izglītības reformas risinājumam.

Šajā vēstulē piedāvāts atteikties no direktīvas mācību valodu proporcijas noteikšanas un ļaut, lai skolas pašas izvēlas savu latviešu valodas apguves modeli. Kā latviešu valoda šajās skolās apgūta, tiktu noskaidrots valsts gala eksāmenā.

Man nav īpaši par ko polemizēt ar vēstules autoriem, jo vēstules koptonim piekrītu: latviešu valodas nostiprināšana ir stabilitātes priekšnosacījums valstī; līdz ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā (ES) un NATO notikušas principiālas situatīvas politiskas pārmaiņas; etniskā šķelšanās sabiedrībā kļuvusi jūtamāka, un tas apdraud demokrātiju; praktiski nenotiek reformai veltīts dialogs u. tml. Tomēr šo vēstuli neparakstīju, lai arī tiku aicināts.

Ne tāpēc, ka neesmu pārliecināts, vai “barikāžu laiki aizgājuši vēsturē un neatgriezīsies”, bet gan tāpēc, ka, uzsedzot politiska kompromisa deķīti problēmai, kura nav pienācīgi risināta profesionāli, tā pēc kāda laika atkal kļūs rīvēšanās un kašķa avots. Kamēr izglītības reforma netiks profesionāli motivēta un nodrošināta, tikmēr tā būs politiskās niezes avots un ap skolām ne bez panākumiem riņķos skolēnu dvēseļu zvejnieki no partijām, kam varas profesionāli nepadarītais darbs būs politiskā degviela. Un tiem nebūs izdevīgi pacensties saprast inteliģences pārstāvju labos nodomus (sk. Nikolajs Kabanovs, Vesti segodņa, 25.06.2004.).

Skolu reforma šobrīd ir politisks kauls. Un politiskie suņi (partijas) šo kaulu nez vai gribēs miermīlīgi laizīt no visām pusēm. Katra politiska kustība, tostarp arī šis kompromisa piedāvājums, tiks uzskatīta par oponenta vēlmi pievākt kaulu sev.

Es neparakstīju šo vēstuli, jo neredzu profesionālas sviras, ar kurām piedāvāto kompromisu iedarbināt. Kāpēc man jākalpo par šādu sviru, ja tai jābūt Izglītības un zinātnes ministrijai (IZM)? Kāpēc inteliģencei būtu jānovāc birokrātu sašmucētais? Mīļā miera labad? Ja IZM ir pārliecināta, ka reforma ir profesionāli sagatavota un nodrošināta, ja skolās tas ir skaidri redzams, ja skolas gandrīz visas kā viena ziņo, ka ir gatavas reformai, tad kam par labu tiek piedāvāts kompromiss? Ja reforma tiešām ir profesionāli sagatavota un skolēni ar vecākiem pārliecināti, ka tā dos labāku izglītības kvalitāti un drošākas nākotnes izredzes, tad ielās un Saeimā reformas sakarā notiekošais ir tikai tukša politikāniska bļaustīšanās un nekādu kompromisu ar štābistiem vai PCTVL nevar būt.

Vai arī – mēs te spēlējam liekulības spēles. Un tāpēc par galveno sitamo kļūst nevis štābisti vai ierēdņi, bet atkarīgais, jau tā no abām pusēm biedētais skolotājs. Kad tas nevienā pusē nejūt normālu attieksmi un nav nevienā savējais, tad mēģina vēl vairāk locīties uz abām pusēm un arī imitēt ij bērnu “sapratni”, ij skolas “gatavību”. Saņēmu gatavās skolas direktora vēstuli, kurā cita starpā rakstīts: “Man kauns par sevi: esmu atzinis melnu par baltu. Es piekritu, ka skolotājs ar 200 vārdu krājumu var veiksmīgi mācīt ne savā dzimtajā valodā. Kad es atbildu, ka skola (tas ir, pedagogi, vecāki un, galvenais, bērni) ir gatava reformai, es izskaistinu, es meloju. Jo vairāk domāju par sevi, nevis bērniem. Man ir kauns.”

Jābeidz spekulēt. Ja reformai nav vis profesionāls, bet politisks mērķis, tad tas arī būtu skaidri un gaiši jāsaka. Tad šāds kompromiss iederas spēlē. Bet, ja reformai tomēr ir profesionāls mērķis, tad tam jātiek nevis apgalvotam, bet uzrādītam un pamatotam, lai skolotāji rudenī nevis truli pildītu pavēles, bet būtu pārliecināti par to, ko dara. Protams, caur politisku kompromisu atlikta problēma arī rada profesionālu atvieglojumu. Atvieglojumu, kura laikā smagums nezūd, bet uzkrājas. Uzskatāmāk tas pats redzams “kompromisā” ar īres griestiem.