Foto: AFI
Jautājumā par mācību formām un metodēm teorētiski mēs visi tagad saprotam, ka skolēnam ir jābūt centrā, bet praksē ne vienmēr ir tā, kā gribētos.IZM Vispārējās izglītības departamenta direktoru Gunti Vasiļevski intervē Skolu atbalsta centra direktore Mārīte Seile.
Pirmo reizi Latvija sāka piedalīties starptautiskajos salīdzinošajos pētījumos 1990.gadu sākumā. Nupat ir publiskoti jaunākā pētījuma – Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) Starptautiskās skolēnu novērtēšanas programmas (SSNP) – pirmie rezultāti. Kāpēc Latvijai vispār ir jāpiedalās šādos pētījumos?
Atgūstot neatkarību, mēs diezgan krasi mainījām arī savu izglītības sistēmu. Tas nozīmē, ka saturu un mācību grāmatas veido Latvijā, palielinās skolotāju darbības brīvība, samazinās centralizācija satura un citos jautājumos. Tas rada nepieciešamību rūpēties par mehānismu, kas garantētu informāciju par izglītības rezultātu, ko mēs bieži saucam par izglītības kvalitāti. Tas var būt iekšējs audits, bet, tā kā Latvija ir kļuvusi neatkarīga valsts, un es ceru, ka iestāsimies Eiropas Savienībā, ir nepieciešams salīdzinājums ar izglītību pasaulē.
Salīdzinošais skats ir interesants, bet acīmredzot vērtēšanai tomēr nebūtu lielas jēgas, ja nesekotu darbība?
Veiktos korekcijas darbus nosacīti var iedalīt trīs galvenajās jomās: mācību saturs, pedagogu izglītība un mācību metodes.
Pirmajā un pēdējā jautājumā patiesībā ir visbūtiskākie pilnveidojumi. Mācību saturam 1990.gadu otrajā pusē ir izvirzīti jauni veidošanas un pasniegšanas principi, kas ir atspoguļoti “dzeltenajā grāmatā” Valsts pamatizglītības standarts. Jautājumā par mācību formām un metodēm teorētiski mēs visi tagad saprotam, ka skolēnam ir jābūt centrā, bet praksē ne vienmēr ir tā, kā gribētos. Visiem, kas grib vēlamo “rīt no rīta uz brokastu laiku”, jāpasaka godīgi – būtiskas jaunas idejas iedzīvojas ļoti, ļoti lēni un pakāpeniski. Tam var būt nepieciešami pat desmit gadi. Patiesība ir vienkārša – skolotājs klasē ir viens kopā ar saviem skolēniem, un, lai cik labi būtu uzrakstīta grāmata, šajā saskarsmē izšķirīgā ir skolotāja attieksme, viņa domāšanas veids, viņa mācību metodes. Tas viss daudz vairāk ietekmē to, cik dziļi skolēni apgūst šo saturu. Tādēļ skolotāju izglītība ir viens no svarīgākajiem jautājumiem, pie kura būtu jāstrādā arī nākotnē.
Vai jūs varētu konkretizēt, kādi uzdevumi jāveic, lai virzītos uz jūsu nosaukto trīs pamatvirzienu – mācību satura, pedagogu izglītības un mācību metožu – sakārtošanu?
Pirmkārt, satura sakārtošana notiek lēnāk nekā gribētos. Daudziem liekas, ka piesēdīsies trīs gudrie un noteiks, ko mācīs un ko nemācīs. Bet laikam jau ar trim gudrajiem vien nepietiek. Satura jautājumos mums atsevišķiem priekšmetiem ir Pasaules Bankas trīs gadu projekta komponenti. Es domāju, ka līdz 2004.gadam mēs tiešām būsim sakārtojuši šo jomu.
Otrkārt, pedagogu izglītība. Tas, manuprāt, ir vissarežģītākais jautājums, jo saistās ar sadarbību ar augstskolām, kā arī augstskolu savstarpējo sadarbību.
Visbeidzot, mācību metodes. Lai gan ir notikuši ļoti daudzi tālākizglītības pasākumi, darāmā šeit ir visvairāk, tas skar pedagoģijas ideoloģiju. Te ir vairākas labas iestrādes, piemēram, Pasaules Bankas pašnovērtēšanas projekts, kurā pēc būtības ir domāts, kā izstrādāt procedūru, ar kuras palīdzību skola pati var paskatīties uz sevi it kā no malas. Droši vien tie laiki ir garām, kad ar represīvām metodēm varēja mainīt, piemēram, mācību metodes. Ir jāpaiet laikam, kamēr skolotājs pats pieņem jaunās idejas.
Ja valsts līmenī ievieš kādu būtisku jauninājumu, vai pēc kāda laika izvērtē, cik tas ir bijis veiksmīgs, un izdara secinājumus, ko darīt tālāk?
Izvērtējumi ir nosacīti saistīti ar piedalīšanos starptautiskajos salīdzinošajos pētījumos. Šie mērījumi ir domāti ne tikai, lai salīdzinātu, bet arī lai parādītu tās tendences, par kuru attīstīšanu valstis ir vienojušās.
Pie izvērtēšanas es gribētu minēt arī izglītības iestāžu akreditācijas un direktoru atestācijas procesu. Mēs esam beiguši pirmo posmu atestācijā, tas nozīmē, ka principā visi izglītības iestāžu vadītāji ir veikuši atestāciju. Ir gan pozitīvas, gan mazāk iepriecinošas atziņas vairākos jautājumos, bet vienprātīgs direktoru atzinums ir, ka atestācija ir palīdzējusi paaugstināt skolvadības prasmes, veidot jaunu izglītības vidi skolā.
Vai, ņemot vērā šo pieredzi, nesekos skolotāju atestācija?
Zināmā mērā skolotāju atestācija var darboties jau tagad pašās skolās. Skolas vadība var kā pamudinājumu izmantot desmit procentu piemaksu. Pašreiz nav domāts, ka valsts līmenī varētu iedibināt skolotāju atestācijas procesu.
Parādoties pētījumu rezultātiem, minējumi par iemesliem ir ļoti dažādi. Kā noskaidrot, kas ir patiesie rezultātu cēloņi?
Pēdējā valodas lietošanas prasmju pētījumā mēs redzam, ka skolēniem prasa lietot valodu tādās situācijās, kurām mēs neesam pievērsuši pietiekamu uzmanību. Piemēram, skolas kursā it kā ir ietverts noteiktu procesu apraksts tabulu veidā, bet pētījumā tas tiek prasīts samērā dziļi, un izrādās, ka liela daļa skolēnu neprot strādāt ar šāda veida informāciju. Līdzīgi ir ar tā saucamo pastarpināti redzamo informāciju, ar grafiskās informācijas interpretāciju, dziļākas jēgas izpratni. Šis pētījums atspoguļo lasīšanas inteliģenci. Un no šī viedokļa mums tomēr ir pamats uztraukties. Lielai daļai mūsu jauniešu rezultāti ir sliktāki nekā vairākumā attīstīto valstu. Varbūt nav pietiekams arī citu mācību priekšmetu ieguldījums valodas attīstībā. Tas liecina par nepietiekamu starppriekšmetu saikni. Ir jāpārskata, kādam jābūt katra mācību priekšmeta ieguldījumam valodas attīstībā.
Lasot publikācijas, kur atspoguļots, kādas darbības ir sekojušas starptautiskajiem salīdzinošajiem pētījumiem, parādās interesanta sakarība. Valstīs, kurām ir labāki rezultāti, uzdevumi tālākai darbībai ir konkrētāki, savukārt valstīs, kuru rezultāti ir vājāki, tie ir vispārīgāki, abstraktāki. Vai arī Latvijai nav raksturīga ievirze izvairīties no konkrētiem uzdevumiem, strādāt pārāk vispārīgā līmenī?
Es negribētu teikt, ka izvairāmies no konkrētības. Paraudzīsimies, kā masu medijos tiek atspoguļotas norises izglītībā. Patiesībā tas ir žurnālista viedoklis, vai viena skolotāja vai vecāka viedoklis. Viss. Mums nav attīstīta pedagoģijas zinātne. Valstīs, kur darbības uzdevumi ir ļoti konkrēti, tos galvenokārt izstrādā ne jau ministrija, bet gan pedagoģijas zinātnieki.
Valsts ir ieguldījusi ļoti lielus līdzekļus izglītībā, un mums būtu jāsaprot, ka tie dos atdevi tikai tad, ja tos racionāli un pareizi izmantos, bet ne es, ne kāds cits mans kolēģis, kas strādā valsts ierēdniecībā izglītības jautājumos, nevarēs pateikt ideālo risinājumu. Tie būs pieņēmumi. Tiem vajadzētu būt pedagoģijas zinātniekiem, kuri katrā priekšmetā spētu palīdzēt ar konkrētiem ierosinājumiem. Pretējā gadījumā, ieviešot jauninājumus, rezultāts var būt pat bēdīgāks, nekā bija pirms tam. Ļoti bieži mēs par pedagoģiju valstī spriežam pēc personiskās pieredzes un, to izmantojot, attīstām dažādus projektus. Pārejas posmā tas tā var būt, jo dod ātrākus rezultātus. Bet, ja mums ir jādarbojas ar ilgtermiņa perspektīvu, tad zinātniekiem ir jābūt tiem, kas nosaka attīstības virzienu.
Vai tas nozīmē kāda neatkarīga izglītības pētījumu institūta radīšanu?
Palūkosimies piecpadsmit gadus tālā pagātnē. Vispārējā izglītībā bija Pedagogu kvalifikācijas celšanas institūts, kas darbojās ļoti zinātniski. Mums bija mācību metodiskie kabineti, kas sniedza zinātnisku atbalstu katrā rajonā. Augstskolas strādāja ar visiem šiem cilvēkiem, veidojot kopējus metodikas principus. Tagad mēs visu esam nosacīti decentralizējuši, un, piemēram, par matemātiku ministrijā atbild “pusotrs cilvēks”. Mēs nevaram no šiem cilvēkiem prasīt visu. Viņiem vajadzētu būt kā menedžeriem, kuri “sasien” kopā augstskolu pasniedzējus, skolotājus, tālākizglītības piedāvātājus. Lēnām mēs it kā virzāmies uz to, bet šo akadēmisko saikni esam pārrāvuši 1990.gadu sākumā. Pārrāvums gan deva straujākas reformas, bet tās pārrāvuma dēļ patiesībā nav iedzīvinātas. Dzīve ir ritējusi savu gaitu, nevis reformas ir iedzīvinātas, bet dzīve ir mazdrusciņ pielāgojusies reformām.
Tāpēc viens no virzieniem, kuru mēs esam uzsākuši, ir atjaunot daudz ciešāku sadarbību ar augstskolām un zinātniekiem.
Vai OECD pētījumā jums kāds fakts likās īpaši satraucošs, kas būtu jārisina nekavējoties?
Šajā un jau iepriekšējos starptautiskajos pētījumos ir izteikta tendence, ka mums ir pārāk liela daļa skolēnu, kuru rezultāti ir ļoti vāji. Es labprāt kopā ar kolēģiem mēģinātu kaut ko darīt, lai samazinātu to skolēnu skaitu, kuri ir šajā pēdējā ceturtdaļā. Varbūt ar labākajiem mums tiešām viss ir kārtībā, bet mums būtu jāpalielina vidusdaļa. Pēc Labklājības ministrijas pētījumiem, apmēram 60% ģimeņu, kurām ir bērni, dzīvo tuvu iztikas minimumam vai zem tā. Mans jautājums ir, vai šis fakts neatspoguļojas arī skolēnu mācību sasniegumos? Man intuitīvi šķiet, ka tas tā ir.
Ar to es gribu teikt, ka izglītībai var palīdzēt, ne tikai ieguldot resursus skolotājos. Bērns ir ģimenē, un, ja ģimene dažādu apstākļu dēļ nevar nodrošināt savas pamatvajadzības, ja sociāli tā nav aizsargāta, tad, man šķiet, tas atspoguļojas arī bērnu mācību rezultātos.
Lauku rajonos skolas sāk pildīt aizvien lielāku un lielāku sociālo funkciju. Tā ir vieta, kur bērns paēd siltas pusdienas, tā ir vieta, kur bērns zināmu laiku ir drošībā, bieži vien tā ir vieta, īpaši internātskolās, kur bērnu arī apģērbj un aprūpē. Šis ir ļoti smags temats, bet izglītību nevar atraut no sociālās nodrošinātības.
Visi pētījumi parāda, ka mūsu lauku skolu rezultāti ir nedaudz sliktāki nekā pilsētās, protams, nav runa par visām lauku skolām. Skola paralēli risina sociālos jautājumus, un izglītības kvalitāte šādā mācību iestādē bieži vien nav pat otrais svarīgākais jautājums. Arī skolotājam daudzās lauku skolās ir mazākas iespējas. Par laimi, visas skolas būs apgādātas ar datoriem, jācer, ka tos pieslēgs Internetam. Tā ir iespēja vismaz kaut ko vairāk darīt tur – uz vietas.
Mums vispār valstī ir vairāk jādomā, kā stiprināt lauku skolas. Protams, ne jebkuru. Tur, kur mācās četrdesmit bērnu, tur būs problēmas, bet tur, kur ir simt piecdesmit un vairāk, tur viņi būtu jāatbalsta. Citādi …es nezinu, kā turpmāk būs. Visi nevar aizbraukt uz pilsētu mācīties. Arī laukos kādai skolai jāpaliek.