Foto: no Edītes Milleres personīgā arhīva
Savulaik es Eiropas Parlamentā izvēlējos budžeta komisiju, bet šogad izvēlētos iekšlietu komisiju, jo tur tiks spēlēta pirmā vijole jaunajā parlamentā. Otrs akcents būs kopīgā ārējā un drošības politika, un ekonomikas komisija būtu trešā iespēja - ES būs jāmodernizējas.
Intervija ar Edīti Milleri (Edith Müller), Ziemeļreinas Vestfālenes landtāga viceprezidenti un Eiropas Parlamenta deputāti (1994-1999).
E.Millere ir Vācijas zaļo partijas dibinātāja un arī šogad piedalījusies Vācijas zaļo EP vēlēšanu programmas izstrādē.
Pieci gadi Eiropas Parlamentā (EP) un tagad Landtāgs Diseldorfā? Vai neizskatās pēc krituma?
Tas bija traģiski, taču tagad esmu laimīga par šo pavērsienu. Eiropa ir mana sirdslieta un es noteikti gribēju palikt EP, baudot savu iepriekšējo piecu gadu iestrādes augļus. Zaļajiem tas bija ļoti neveiksmīgs gads, pazaudējām deputātu vietas un es netiku ievēlēta. Šogad man tika piedāvāts kandidēt EP vēlēšanās, bet izšķīros par dzīvi Ķelnē un darbu Landtāgā Diseldorfā.
Iemesls manam tagadējam priekam par nacionālu darbu ir starplaikā gūtā pārliecība, ka Eiropas pieredzes pārnešana no viena parlamentārā līmeņa uz otru ir ārkārtīgi būtiska. Politiķa karjeru plānot no “pašvaldības caur Briseli līdz pat ANO” ir pilnīgi nevietā! Eiropa ir jāved atpakaļ cilvēku sirdīs un galvās! Man mīļš paraugs šajā ziņā ir bijušais Francijas premjerministrs Raimonds Bare (Raymond Barre). Viņš pēc spožas nacionālas un starptautiskas karjeras veica lielas lietas kā Lionas mērs. Saprotot Eiropu, var labi kombinēt idejas, radot jaunu izpratni un pārliecību.
Kādā veidā tavu tagadējo nacionālā līmeņa politiķes darbu ietekmē EP darba pieredze?
Ir virkne norišu un aktivitāšu, kuru nozīmi es izprotu tikai ar savu ticību Eiropas lietai un ar Eiropas līmeņa parlamentāro pieredzi. Es ilustrēšu to ar diviem piemēriem. Abos ir redzams, ka iniciatīvu noteica mana pieredze un pārliecība.
Ziemeļreina-Vestfālene robežojas ar Nīderlandi, Beļģiju un Luksemburgu. Pierobežā notiek veiksmīga starptautiska sadarbība t.s. “Eiroreģionos”. Kopumā tādi ir četri. Tos apceļojot, man radās secinājums, ka notiek izcils darbs, bet savstarpēja saziņa ir minimāla. Tas man šķita liels trūkums, un es iniciēju apjomīgu izstādi par šo pārrobežu sadarbību, kas apceļoja visdažādākās vietas un institūcijas, stāstot par sadarbības ideju. Otrs piemērs ir viens no ogļraču reģioniem, kurš aktīvi izmanto ES programmu “Jaunatne Eiropai” un regulāri piesaista lielu skaitu brīvprātīgo jauniešu. Es izmantoju visu savu politiķes un sava amata spēku, lai pievērstu sabiedrības uzmanību šādām iniciatīvām, atbalstītu tās un iniciētu jaunas, rosinātu diskusijas. Bez manas Eiropas pārliecības un pieredzes tas nebūtu noticis.
Kādus īpašus pienākumus tev uzliek šī EP pieredze partijas darbā? Tavs darbs noteikti ne vienmēr ir tikai pašas iniciatīva?
Lielā mērā tomēr tā ir mana iniciatīva. Daudz ir jāiemācās darot. Piemēram, es biju pirmā zaļo pārstāve EP budžeta komisijā. Mums nebija iemītu taciņu pieredzes nodošanai un domu apmaiņai. Tāpēc es izvēlējos sev skolotājas lomu padarīt visiem zaļo partijas interesentiem saprotamu, kas notiek šajā komisijā, kā veidojas un funkcionē ES budžets. Toreiz izveidoju “Ekija Meili”, kas joprojām pastāv ar nosaukumu “Eiromeils”. Ar šo vēstkopu es aptuveni reizi nedēļā izsūtīju ziņas, izklāstot, kas un kādā veidā ir noticis budžeta lietās. Vēstkopa ar laiku tika profesionāli attīstīta un kļuva par avotu gan žurnālistiem, gan ekspertiem.
Tā ir pirmā doma: kā iespējami lielam manas partijas biedru skaitam padarīt zināmu to, ko es zinu, lai viņi “neklātienē” apgūtu to pašu! Jau no paša sākuma ir jādomā par savu deputātes profilu un profesionalitāti. Un tam ir jānotiek mērķtiecīgi un strukturēti.
Kāds ir tavas pieredzes pienesums partijai pirms tagadējām EP vēlēšanām?
Zaļajiem Ziemeļreinā -Vestfālenē uz 18 miljoniem iedzīvotāju ir tikai trīs kandidāti. Tas ir nepadarāms darbs, runājot par vēlēšanu kampaņu, un katrs ar Eiropas lietām saistīts partijas politiķis kampaņā ir iesaistīts. Es piedalos ļoti daudzos priekšvēlēšanu pasākumos.
Tas izklausās pēc apjoma, kāds būtu salīdzināms ar 1994.gada vēlēšanām, kad kandidēji pati?
Darba apjoms tiešām ir milzīgs un šo atbildību es sajūtu, arī pati nekandidējot. Šogad gan par nožēlu priekšvēlēšanu diskusijās daudz mazāk piedalās parastie spēlētāji: augstskolas, nevalstiskās organizācijas, biznesa apvienības, rūpniecības un amatniecības kameras. Parasti šīs institūcijas spēcīgi ietekmē mūsu priekšvēlēšanu kalendāru. Trūkumu varu skaidrot ar Vācijas ekonomisko problēmu un reformu dominēšanu medijos. Turklāt tikko tika ievēlēts jaunais Valsts prezidents, kas, protams, medijos papildus atņēma vietu Eiropas tematiem.
Kas ir šī gada kampaņas saturiskais akcents Vācijā?
Var just, ka Eiropa tikai ar novēlošanos ienāk cilvēku galvās un izjūtās. Tā bija ar eiro un tā ir ar paplašināšanos. Eiro tika ieviests, un tikai tad sākās debates un pārliecināšana. Paplašināšana ir notikusi, un tagad mostas bažas un prasības pēc plašākas informācijas. Mūsu uzdevums šajā kampaņā ir piesaistīt cilvēkus mūsu lēmumiem. Interese par paplašināšanos ir milzīga un izteikti nosaka aktuālo kampaņu. Līdzās tam, protams, aktuāli ir arī Eiropas Konstitūcijas jautājumi.
Tu esi kandidējusi gan EP, gan landtāga vēlēšanās. Kāda ir atšķirība?
Pašreizējā kampaņa tam ir izcils piemērs. Vācijā šogad Eiropas jautājumi izrādījušies ļoti tāli iekšpolitisko jautājumu dēļ. EP vēlēšanu kampaņās ir jāsajūdz nacionālie un vietējie temati ar lēmumpieņemšanu Briselē. Tikai tā var padarīt skaidru vēlēšanu nozīmi. Darām, ko varam, lai gan ilūziju par augstu līdzdalību šogad ar minēto Vācijas iekšpolitisko kontekstu man tiešām nav.
Kā EP vēlēšanas ietekmē partijas diskusijas un iekšējo darbību? Tu piedalījies EP priekšvēlēšanu programmas komisijā.
EP vēlēšanas ir kārtējais brīdis partijas domu apmaiņas formulēšanai un precizēšanai. EP vēlēšanām no partijas viedokļa ir tie paši stūrakmeņi kā nacionālās vēlēšanās: programma un saraksts.
Programma ir labs zaļo principu, kā arī nacionālās darbības un pozīciju apkopojums. Mēs esam viseiropeiskākie starp partijām, to apliecina mūsu pēdējo gadu virzība uz Eiropas līmeni. Tāpēc mums partijas kongresā par programmu bija tikai divas plašas diskusijas: ES Stabilitātes pakts un Kopīgā ārējā un drošības politika. Pirmās diskusijas fons bija Vācijas aktuālās ekonomiskās grūtības un ar Stabilitātes pakta pārkāpšanu saistītās soda naudas draudi. Tās bija izteikti iekšpolitiskas diskusijas. Ārpolitikas debašu konteksts bija zaļo pacifistiskā izcelsme. Ar lielām pūlēm tomēr sanāca ļoti labs rezultāts: atbalsts ES integrācijai arī militārā un aizsardzības jomā. Vēlēšanās ceram uz 15 vietām EP, kas būtu labākais pieredzētais rezultāts.
Kādas bija tavas grūtības, sākot darbu EP?
EP ir milzīga, nesaprotama un nepārskatāma mašinērija. Mana priekšrocība bija pieredzējušu kolēģu atbalsts un konsultācijas. Tieši tā es tiku piesaistīta EP budžeta komisijai, kas kļuva par pienākumu, kuru nu ļoti labi pārzinu. “Sirdij” toreiz izvēlējos Ārlietu komisijas cilvēktiesību apakškomisiju. Katram jaunajam deputātam ir svarīgi izvēlēties savu darbības lauku, vienlaicīgi piedomājot par personāliju kontekstu, kandidējot uz vienu vai otru amatu. Jaunam deputātam nav jēgas censties “iekāpt” kāda pieredzējuša un atpazīstama kolēģa lauciņā.
Kā tu sasaistīji savu darbu ar vēlētājiem?
99 deputāti uz 80 miljoniem vācu vēlētāju: šī proporcija jau skaidri raksturo fiziskās grūtības nodrošināt jebkādu saikni ar vēlētājiem. Otrs apgrūtinājums ir EP darba organizācija. Briselē nav darba nedēļu, kad deputātiem nav jābūt uz vietas. Landtāgā mums ir trīs sesiju nedēļas un tad viena darbam ar vēlētājiem. Vēl sarežģītāk, ja mēs paskatāmies pa frakcijām. Mēs bijām 12, tagad ir tikai deviņi vācu zaļie. Šis darbs prasa pārcilvēciskas pūles. Ja vēl lielās frakcijas var sadalīt pienākumus, tad mūsu deputātiem bija jāstrādā arī trijās komisijās vienlaikus.
Mūsu risinājums bija darbinieku un citu EP piedāvāto resursu apvienošana saiknes nodrošināšanai. Mēs kopīgi izvēlējāmies frakcijas biroja darbiniekus. Tā eksperti “nosedza” tās nozares, par kurām paši deputāti nespēja uzņemties pārraudzību. Līdzīgi sabiedrisko attiecību budžeta naudu apvienojām un gatavojām kopīgus materiālus un akcijas. Galvenais ir nepieļaut konkurenci frakcijas ietvaros. Šis modelis strādā joprojām un tas ļoti palīdz darbā virzienā uz vēlētājiem Vācijā.
Kādu tu redzēji savu personisko EP deputātes lomu?
Pastāv draudi “pazust Briselē”. Tāpēc izšķirošs ir pastāvīgs kontakts ar partiju. Ir jārunā kongresos, jāveido darba grupas, jāveicina domu apmaiņa. Ārkārtīgi svarīgi ir pārdomāti un konsekventi veidot Eiropas ekspertu tīklu. Es joprojām kādas trīs reizes nedēļā zvanu uz mūsu pārstāvniecību Briselē un personiski interesējos, kas notiek manis interesējošos jautājumos. Vācijas zaļajiem ir Eiropas lietu darba grupa, kas vieno visus landtāgu, Bundestāga un EP deputātus ar Eiropas lietu fonu, kā arī ar šiem tematiem saistītus partijas cilvēkus. Mēs tiekamies divas reizes gadā un pārspriežam svarīgākos jautājumus.
Ko pārliecināta eiropiete saka par ES nākotni?
Beidzot ir jānāk Eiropas Konstitūcijai, lai tad mums ir brīvas rokas un galvas Eiropai tiešām pēc būtības svarīgiem jautājumiem! Bezgalīgās institucionālās debates un paplašināšanās izaicinājumu dēļ novārtā ir palikuši izšķiroši nākotnes jautājumi. Nākamajos piecos gados EP ir jāķeras klāt iekšējai un drošības politikai, migrācijai, bēgļiem, terorismam, informācijas tiesībām, personas datu aizsardzībai, vispārējās brīvības garantēšanai. Savulaik es EP izvēlējos budžeta komisiju, bet šogad izvēlētos iekšlietu komisiju, jo tur tiks spēlēta pirmā vijole jaunajā parlamentā.
Otrs akcents būs kopīgās ārējās un drošības politikas tematu kopums. Transatlantiskās attiecības, ES aizsardzības politika, integrācijas padziļināšana šajās jomās.
Ekonomikas komisija būtu trešā iespēja. ES būs jāmodernizējas, notiks diskusijas par izlīdzinājumu starp lauksaimniecības subsīdijām un ieguldījumiem zinātnē, pētniecībā un izglītībā. Zināšanu sabiedrība ir tuvas nākotnes debašu objekts.
Es ar nepacietību gaidu to mirkli, kad mēs varēsim teikt, ka mums beidzot ir Konstitūcija, skaidri zināms, kā kas balso, ka mums ir ārlietu ministrs un prezidents! Mums ir jāiet tālāk, lai risinātu ES nākotnes būtiskākās lietas.
Un ko pārliecinātā eiropiete sagaida no jaunajām dalībvalstīm?
Suverēnus ļaudis, kas piedalās bez aiztures, runā, uzrunā un diskutē. Es vēlos atvērtību abās pusēs, spēju ieklausīties vienam otrā. Un to, lai iespējami drīz tiktu apgūts Eiropas pamats un būtība – spēja vienoties kompromisos. Tas man šķiet vissvarīgāk.