Raksts

Ar sirdi, bez aizmugures


Datums:
31. maijs, 2005


Autori

Dita Arāja


Foto: B. Koļesņikovs © AFI

Kad sāku darbu, pret cilvēktiesību jautājumiem sabiedrībā bija diezgan ņirdzīga attieksme, jo uzskatīja, ka cilvēktiesības ir tikai krieviem. Pakāpeniski cilvēktiesības nostiprinājušās. Arī valsts iestādēs no attieksmes «ko viņi te kasās» VCB ir pārtapis par respektējamu viedokļa paudēju.

Vai pēc divu termiņu pavadīšanas Valsts Cilvēktiesību biroja (VCB) direktora amatā varat nosaukt trīs lietas, ko esat paveicis un ar ko lepojaties?

Paveikt ko taustāmu ir grūti, jo VCB nav iestāde, kas uzsāk un nobeidz ēkas būvi. Mēs visu laiku cīnāmies ar sūdzībām, un tas ir netverams darba apjoms. Pirmā lieta — kad sāku darbu, pret cilvēktiesību jautājumiem sabiedrībā bija diezgan ņirdzīga attieksme, jo uzskatīja, ka cilvēktiesības ir tikai krieviem. Pakāpeniski cilvēktiesības nostiprinājušās un tagad ir svarīgas katram Latvijā. Vienreizēja attieksmes maiņa ir arī valsts iestādēs, kur no attieksmes «ko viņi te sūdzas, ko kasās» VCB ir pārtapis par iestādi, kas pauž respektējamu viedokli. Otrs — mēs tomēr esam panākuši uzlabojumu ieslodzījuma vietās, un trešā lieta — Satversmes tiesā ir bijuši iesniegumi, kur esam guvuši uzvaru. Kur nevajag finansējumu, tur risinājums ar VCB palīdzību nāk viegli. Kur finansējums vajadzīgs, piemēram, lai invalīdiem iebraukšanu uzlabotu, tas vēl joprojām iet ļoti smagi.

Vai tad viss, ko minējāt, ir Jūsu nopelns?

Es tā gan negribētu teikt. Tas ir manu kolēģu nopelns, bez viņiem es nekas neesmu, bet bez manis viņi tomēr būtu. Tādēļ es lepojos, ka man ir tāda komanda. Man atbildību uzticējusi Saeima, un mans uzdevums ir bijis VCB komandu turēt saliedētu, censties viņiem būt par atbalstu. Es nekad neesmu bijis rupjš, vienmēr esmu meklējis dialogu, un tas ir izdevies.

Jūs stāstāt par savu stipro komandu, bet kāpēc mēs publiskajā telpā tik maz dzirdam VCB vārdu un viedokli? Jums tomēr ir ne tikai jāizskata sūdzības, bet arī jāizglīto, jāanalizē, jāinformē par cilvēktiesību jautājumiem. Kāpēc nejūtam, ka mums ir stiprs VCB, kas uztur cilvēktiesību diskusiju un aktīvi izsaka savu viedokli?

Tas pareizi. Es atzīstu, ka ir negatīvas lietas, kas man sāp. Man ir jānožēlo, ka mums nav bijis budžeta līdzekļu, lai veiktu informējošo darbu. Mums ir apkaunojums, ka mēs gada ziņojumu nevaram tulkot angļu valodā. Un nauda ir prasīta vienmēr, bet vienmēr tā nogriezta. Budžets — ap 150 000 latu gadā — nav mainījies gadus sešus, septiņus.

Mēs esam darījuši daudz — sabiedrisko attiecību daļas vadītājs ir medijiem ziņas rakstījis, bet tās reti kad parādās. Es nevainoju medijus — tie paši paņem, ko grib un ko negrib. Mūsu kolēģi lasa lekcijas augstskolās, pašvaldībās, bet bukletu izdošana, slejas avīzē vai raidījumi TV mums nav bijuši kopš ANO Attīstības programmas (UNDP) projekta naudas. Labi, var jau arī teikt, ka varējām darīt vairāk ar to visu, kas ir, bet juristi ir tā noslogoti ar sūdzībām, ka viņiem apmēram 18—25 sūdzības nedēļā jāizskata un viņi būtībā neko citu nevar paveikt. Tagad esam 23, un domāju, ka vajadzētu 25—28 darbiniekus.

Tomēr ir lietas, ko var izdarīt bez naudas. Ja sabiedrībā notiek kādi procesi, piemēram, ja ir radikalizācijas pazīmes — uzbrukums indietim, nacistiski uzsaucieni rabīnam — Jūs taču esat institūcija, kas var savu viedokli paust, un tas naudu nemaksā. Kāpēc Jūs to nedarāt?

Mums ir tiesības pašiem uz savu iniciatīvu veikt pārbaudes, un to mēs arī esam darījuši. Es zinu šos atsevišķos gadījumus, bet es ļoti respektēju savu kolēģu milzīgo pieredzi — mēs kolektīvi šīs lietas pārrunājam un izšķiramies — varbūt mums nav ko pašreiz tur iebilst. Par rabīnu — varbūt tajā brīdī neesam jutuši, ka tas ir bijis nozīmīgs gadījums. Es pat vēl joprojām nezinu, kā tur viss beidzās — vai policijā ir sūdzība, vai ir bijis uzbrukums tieši tādēļ, ka viņš ir ebrejs. Integrācijas sekretariāts izstrādāja programmu rasisma novēršanai, bet mēs uzskatām, ka tā valsts pati sevi grib nopērt. Ja es paskatos, kā ir pasaulē, tad mēs esam ļoti labā situācijā.

Bet tā nedrīkstam skatīties, mums jāstrādā ar to, kas ir šeit.

Jā, bet mums drīzāk vajag nabadzības novēršanas programmu. Un atsevišķi incidenti neliecina, ka te pēkšņi ir rasisms vai antisemītisms. Ir atsevišķi traki cilvēki, kas ir visur. Mēs strāvojumus sabiedrībā sajūtam labāk nekā Ministru kabinets (MK) vai kāda nevalstiska cilvēktiesību organizācija, jo viņi nebraukā tā pa Latviju, kā braucu es un mani kolēģi. Mēs nekad neesam tik briesmīgi asi reaģējuši kā Delna, kas ļoti labi dara par sevi zināmu, un varbūt viņiem tas ir pieņemami, un es arī nesaku, ka tas ir slikti. Viņi ir nevalstiska organizācija (NVO), un viņi var vairāk atļauties. Man labs piemērs ir Nils Muižnieks — kad viņš bija NVO vadītājs, viņš atļāvās diezgan daudz ko pateikt, ko viņš vairs neatļāvās, kad bija ministrs.

Tad tās ir bailes, ka pēc tam Jūs nedabūsiet vispār pat to mazumiņu naudas, kas jums ir atvēlēts?

Nē, nē, tās nav bailes. Un es arī nekad neesmu izjutis partiju spiedienu. Jāsaka tā — kāds kuram vadības stils. Ja te būtu mūsu bijušais kolēģis [Delnas vadītājs Roberts] Putnis, varbūt viņš darītu savādāk. Viens iekšlietu ministrs man reiz teica: «Brūvera kungs, ziniet, dīvaini — kad pirms jums nāca VCB cilvēki, viņi durvis ar kāju spēra vaļā un sita kulaku uz galda». Es tā nedaru un nedarīšu nekad.

Ja tagad manā vietā nāktu tiesībsargs, tad laikam ļoti svarīgi, lai tam cilvēkam ir politiski spēcīga aizmugure, kādas man nav. Latvijas Pirmā partija man simpatizēja kā mācītāju partija, jo pats esmu šajā sfērā strādājis. Vēlēšanās par viņiem balsoju, bet esmu ļoti vīlies viņu darbībā. Latvijas ceļa (LC) viedoklis par mani bija ļoti ass. Mēs reiz kopā ar [Satversmes tiesas priekšsēdētāju Aivaru] Endziņa kungu gājām pie toreizējā LC premjera Andra Bērziņa lūgt VCB telpu paplašinājumu, ko Satversmes tiesa mums piedāvāja savā mājā, kur būtu lētāka īre. Mums vajadzēja 80 000 latu, bet Bērziņa kungs pateica — mums pašiem nav lieku rezervju, un tā tas beidzās. Iedomājos, ja es būtu Tautas partijas biedrs, ietu pie Kalvīša kunga un teiktu — palīdziet birojam! Es domāju, tā tas noteikti notiek, nu nevar bez tā. Un ir žēl, ka tas tā ir. Bet labāk palikt tā, kā ir, un tomēr būt neatkarīgam.

Bet varbūt VCB nav spējis piedāvāt spēcīgu programmu, lai spētu valdību pārliecināt, kāpēc jums vajag naudu?

Mēs Saeimas Cilvēktiesību komisijā vienmēr esam devuši gada atskaiti un vienmēr esam stāstījuši, ko varētu darīt — projektā ir buklets par administratīvo tiesu, darba tiesībām, ieslodzīto rokasgrāmata. Ministru kabinetam esam rakstījuši vēstules, esam ar Finanšu ministrijas valsts sekretāri tikušies. Viņi visi ļoti pozitīvi pret mūsu projektu izturas, bet pēc tam redzam, ka tas ir vai nu noraidīts, vai netiek skatīts.

Varbūt VCB nav prestiža, un tāpēc arī Jūs neuzklausa?

Prestiža nav no varas puses — VCB netiek vērtēts kā tik nozīmīga institūcija, lai tai dotu vairāk naudas. Pietiek, ka VCB eksistē, un lai turpina kā līdz šim.

Bet atminieties — pirms 10 gadiem VCB tika izveidots kā unikāla institūcija — paraugs, kur UNDP ieguldīja naudu. Sākotnēji VCB vienmēr bija ko teikt, bet kur tas viss ir palicis?

Tie 1,6 miljoni dolāru no UNDP — viss ir ieguldīts birojā: remontā, mēbelēs, datoros. Kopš tā laika nekas nav mainījies. Biroju nostādīja uz kājām, bet, kad UNDP 2000.gada 1.janvārī savu projektu beidza, mēs palikām paši uz savu naudu. Valdība solīja pakāpeniski paaugstināt budžetu, bet nekas nav noticis.

Bet tad Jūs nemākat radīt tēlu, lai rastos iespaids, ka te ir viena stipra institūcija, kas var cilvēkiem palīdzēt.

Mēs nevaram medijiem samaksāt, lai tas viedoklis noteikti parādītos. Mēs nevaram nopirkt vienu pusstundas raidījumu TV.

Nevajag jau maksāt medijiem, tas atkal ir slikts stils! Es te nedomāju tikai medijus kā biroja viedokļa paudējus, bet kā vispār VCB parādās publiskajā telpā. Varbūt VCB vēl nav atguvies no konflikta starp Jums un Jūsu kādreizējo vietnieci Kaiju Gertneri, pēc kura notika biroja prestiža lejupslīde?

Sakarā ar konfliktu bija negatīva attieksme pret biroju, un tas traucēja VCB finansiālo attīstību. Zināmā mērā konflikts novārdzināja un šķita, ka UNDP vispār atraus finansējumu. Nomainījās arī cilvēki, un tagad tikai daži vecie kolēģi palikuši. Bet, kad palikām bez UNDP un smagajām finanšu atskaitēm, es kā vadītājs kļuvu brīvs no atbildības, tad varējām atkopties un tālāk iet. Varu priecāties, ka esam nostiprinājušies, un tikai ļoti ceru — lai prezidente arī pabeidz tiesībsarga ideju un lai prasa valdībai līdzekļus.

Tiesībsarga institūciju gatavojas veidot uz VCB bāzes. Bet kā Jūs redzat šo ideju, jo patiesībā jau VCB ir ombuds jeb tiesībsargs, pie tam Jums ir vēl plašākas tiesības nekā ombudam, kas skata tikai sūdzības.

Jā, Latvijā ombuda institūcija jau ir un nekas jauns nav jāveido. Būtu tikai mums jāpiešķir vēl divām nodaļām finansējums — kādi 60 000 latu. Viena būtu labas valsts pārvaldes nodaļa un otra — diskriminācijas novēršanas nodaļa. Un jāpamaina likums, jo mēs patlaban nevaram skatīt sūdzības par administratīvajām lietām un direktoram nav paredzēta pielaide valsts noslēpumam, kā arī tas, ka direktors jebkurā diennakts laikā ieiet slēgta tipa iestādē. Tomēr — ja tiesībsarga institūcijas izveide ir vienīgais veids kā stiprināt VCB, tad mēs esam tikai par.

Bet cik daudz varēs izdarīt ar naudu, ko valdība patlaban tiesībsargam piedāvā?

Ja paliek līdzšinējās MK noteikumos paredzētās algas, tad tā ir niekošanās. Ja būtu lielāks atalgojums, varbūt nāktu strādāt kvalificēti juristi ar lielāku pieredzi.

Vai Jūs pats kandidēsit konkursā uz tiesībsarga vietu?

Nē. Esmu saņēmis labu darba piedāvājumu, bet tā vairs nebūs cilvēktiesību sfēra. Man ļoti šis darbs patika un varu teikt — jaunajam vadītājam ļoti svarīga būtu jurista izglītība, kuras man nebija. Bet tas mani netraucēja šo iestādi vadīt. Tiesībsargs nevar būt tikai sauss, juridisks vadītājs, bet viņam ar sirdi ir jājūt līdzi cilvēka sāpēm, jo kā gan citādi viņš varētu runāt ar vecu mammīti vai bomzi, kurš ienāk un raud? Nevar tā — jums tas nepienākas, likums to neparedz, nekavējiet manu laiku! Es pats pieņemu cilvēkus un redzu, kas notiek.

Bet ko Jūsu pieņemšana praktiski dod cilvēkam? Vai tā nav tikai izrunāšanās kā ar garīgo tēvu, jo juridisku padomu viņiem taču dod VCB juristi.

Jā, kādreiz tā ir tikai izrunāšanās, bet, kad ienāk cilvēki ar sarežģītām lietām, es uzreiz juristu klāt piesaucu. Ir lietas, kur es pats esmu uz institūcijām zvanījis un cilvēkiem ir palīdzēts. Es domāju, ka labi zinu un redzu, kāda ir situācija valstī.

Jūs redzat situāciju valstī, jūsu juristi skatās sūdzības, kur droši vien iezīmējas tendences. Bet kādus risinājumus konkrēti esat ieteikuši likumdevējam, lai sistēmu pamainītu?

Dažās pašvaldībās nesniedza informāciju, mēs izteicām savu viedokli, ka tas ir pret Satversmi, un viņi nomainīja noteikumus.

Labi, šie ir konkrēti gadījumi, bet sistēmas līmenī? Nevis tikai reaģējot uz konkrētām sūdzībām, bet, apkopojot ļoti daudzus līdzīgos gadījumus, vai esat sajutuši strāvojumus sabiedrībā, kas turpmākajos gados varētu pārvērsties par cilvēktiesību problēmām?

Norišu analīzi neesam veikuši, bet bažu par nākotni mums nav, jo mēs saskaņojam savu likumdošanu ar Eiropas Savienību (ES), Latvijai jāpilda ES direktīvas, un antisemītisms vai rasisms nemaz nevar attīstīties — tas tiks nocirsts pašā iedīglī. Bet visumā mēs esam labā stāvoklī. Jūs redzat bažas, bet es bažas par nākotni nesaredzu.


Likums par Valsts cilvēktiesību biroju

Tiesībsarga biroja likuma projekts

Valsts cilvēktiesību biroja 2004. gada pārskats

Valsts Cilvēktiesību birojs


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!