Raksts

Ar savu dienaskārtību


Datums:
03. jūlijs, 2007


Autori

Ivars Ījabs


Foto: A.Strokins © AFI

Kaut brīžiem Vairas Vīķes—Freibergas labējums un elitiskums var likties teju vai reakcionāri, tomēr viņai politikā bija pašai sava dienaskārtība, balstīta noteiktā pasaules uzskatā un pārliecībā.

Vaira Vīķe-Freiberga 21 jūnijā teica savu pēdējo uzrunu parlamentam Valsts prezidentes statusā. Kā runas galveno vēstījumu sabiedriskā doma uztvēra prezidentes skaidrās norādes uz augsta līmeņa politisko korupciju, gaidāmajiem politiskās vides satricinājumiem un aicinājumu politiskajām partijām pašattīrīties. Ņemot vērā šodienas politisko gaisotni, šie vārdi nevarēja nepiesaistīt plašu uzmanību. Tomēr šajā rakstā negribētos spekulēt par minēto prezidentes izteikumu nozīmi un kontekstu — gan tādēļ, ka autora rīcībā nav nekādas jaunas informācijas, gan tādēļ, ka mums ir cerības tuvākajā nākotnē iegūt samērā pilnīgu ainu. Tā vietā es vēlētos šo runu aplūkot plašākā, Vairas Vīķes-Freibergas politiskā mantojuma kontekstā. Runa ir piemērota šim nolūkam ne tikai tādēļ, ka tā ir viņas pēdējā un noslēdzošā no Saeimā sacītajām runām, bet arī tādēļ, ka šī runa bija prezidentei neraksturīgi piesātināta ar specifiski politisku saturu.

Pārspīlētā manipulējamība

Visus astoņus gadus ir valdījusi līdz šim Latvijas politikā neierasta vienprātība, ka prezidente esot “liela autoritāte”, “izcila personība” un “gudra sieviete”. Ar šādiem raksturojumiem ir izcēlušies visi — no Māras Zālītes līdz Viktoram Kaļužnijam. Turpretī daudz retāk uzmanība ir pievērsta Vīķes-Freibergas politiskajiem uzskatiem, proti, veidam, kā tad izcilā prezidente redz valsts un sabiedrības attiecības, demokrātisku pārvaldi un politisko atbildību.

Pēdējā pusgadā Valsts prezidentes iekšpolitiskās aktivitātes dažam ir ļāvušas runāt par viņas “manipulējamību”. Kā iespējamie manipulētāji ir minēti gan Vīķes-Freibergas tuvinieki, gan ASV vēstniecība, gan masoni un šis tas cits. Var jau būt, ka kaut kur tajā visā ir arī kripata patiesības. Tomēr lielāku interesi piesaista tās amatpersonas, kuras pēdējā laikā labprāt runā par prezidentes manipulējamību — Ventspils mērs, mūsu ilgspēlējošais premjerministrs un citi. Kad nepārprotami manipulējami un manipulējoši ļaudis vienā balsī apvaino kādu citu “manipulējamībā”, šī norise pati par sevi ir intriģējoša un uz pārdomām rosinoša. Tēze, kuru es vēlos izvirzīt šajā rakstā, teic, ka tā sauktā Vīķes-Freibergas “manipulējamība” ir krietni pārspīlēta, un viņas rīcībā var saskatīt krietni vairāk konsekvences, nekā to reizēm iedomājas. Nav ko smieties — es patiešām domāju, ka Vairas Vīķes-Freibergas runu un rīcības pamatā ir noteikti politiski uzskati, proti, caurmērā saskanīga izpratne par valsti, indivīdu un demokrātiju. Lieki piebilst, ka šādi daudz maz skaidri politiskie uzskati Latvijas valdošajās aprindās ir sastopami visai reti. Vismaz kvantitatīvā ziņā te noteikti dominē divas citas grupas. Vieni ir tie, kuriem politika “nāk no sirds”, proti, no kaut kādiem dziļi izjustiem ideāliem, kuru ietērpšana vārdos un argumentos būtu teju vai zaimošana. Šāda, “dziļi izjusta” politika reizēm gan ir visai neērta, kad nākas atbildēt uz konkrētiem, praktiskiem jautājumiem. Tomēr tā ir vienlaikus arī parocīga — tā ļauj runāt te vienu, te atkal kaut ko pavisam citu, nezaudējot neko no dziļi morālās pārliecības par savu taisnību. Otra pozīcija ir konsekventāka. Šā tipa politiķi par savas politiskās darbības kredo izvēlas nešaubīgu uzticību kādam ekonomiski politiskam grupējumam, nemokot sevi ar jautājumiem par taisnīgumu, demokrātiju un tamlīdzīgiem komunistu izdomājumiem. Loģika te ir dzelžaina un iedarbīga: ja “mūsējie vinnēs”, es varēšu savas dieniņas nodzīvot, cepuri kuldams.

Lai ko arī nedomātu par Vairu Vīķi-Freibergu, viņa nav piederējusi nevienai no minētajām kategorijām. Viņai nav bijusi raksturīga nedz pašmērķīga moralizēšana, nedz nepārprotama izkalpošanās kādam mogulam. Viņas rīcībā un runā ir vērojama konsekvence, kura vairumā gadījumu nebūt nešķiet muļķīga, nepārdomāta vai “manipulēta”, protams, ja vien esam gatavi pieņemt viņas izejas pozīcijas. Ja vēlamies šīs pozīcijas ietērpt klasiskos ideoloģiju terminos, varam teikt, ka Vairu Vīķi-Freibergu ir raksturojusi labēji konservatīva politikas izpratne, kuru no vienas puses papildina saprātīga deva latviešu nacionālisma, no otras — ļoti spēcīgs, brīžiem pat nekontrolējams antikomunisma instinkts. Lai pamatotu šo tēzi, es pievērsīšos trim nostādnēm, kuras ir bijušas vērojamas gan prezidentes vārdos, gan praktiskajā rīcībā. Šāda interpretācija kādam varētu likties mazliet patvarīga — galu galā prezidentes pašas memuāri vēl nav pat uzrakstīti. Tomēr tieši ar šādu interpretāciju būtu jāsāk, ja vēlamies nopietni izturēties pret Vairas Vīķes-Freibergas mantojumu Latvijas politikā.

Demokrātija un populisms

Vaira Vīķe-Freiberga neapšaubāmi ir demokrāte. Tomēr demokrātijas izpratnes mēdz būt ļoti dažādas — vieni demokrātijā vispirms saskatīs plašas līdzdalības iespējas, citi — vairākuma varu vai partiju konkurenci. Vīķes-Freibergas skatījumā demokrātija vispirms nozīmē sabiedrības tiesības godīgu procedūru ceļā izvēlēties valdošo eliti. Tās centrā ir vēlēta aristokrātija, nevis abstrakta tautas vara pār sevi pašu. Jebkurā iekārtā politika faktiski ir elites lieta — pat pašā demokrātijas šūpulī, senajās Atēnās, faktiski valdīja mazākums. Lai cik demokrātiska būtu sabiedrība, visi nekad nelems par visu. Vēl vairāk — stāsts par to, ka demokrātijā visi vienādā mērā var līdzdarboties lemšanā, ir bīstams, jo iedveš pūlim visvarenības apziņu. Ne velti Vīķe-Freiberga 2006. gadā saņēma Hannas Ārentes balvu — tieši Ārente savulaik teica, ka demokrātijai nekas nav tik bīstams, kā pēc maizes brēcošo masu degsme risināt savas problēmas ar politiskiem līdzekļiem. Tā noved pie populisma, anarhijas un visbeidzot — pie diktatūras, kura vienīgā vairs spēj nodrošināt mierīgu dzīvi un ieviest kaut cik kārtības. Un šo scenāriju, būsim droši, Vaira Vīķe-Freiberga ir vēlējusies novērst jebkuriem līdzekļiem.

Tomēr runa nav vienīgi par demokrātiskā režīma stabilitāti kopumā — jebkurš mēģinājums “tautas gribas” vārdā apšaubīt Satversmē fiksēto demokrātisko procedūru leģitimitāti principā ir solis šādas attīstības virzienā: “Tas, ka opozīcija daudzos jautājumos [pozīcijai] nepiekrīt, tūliņ jau nenozīmē — kā daudziem tas varbūt šķiet — ka pozīcija caur to būtu zaudējusi savas tiesības vai savu leģitimitāti, vai ka būtu jāpadzen Saeima un valdība tikai tāpēc, ka viņu rīcība kādiem nav pa prātam.”

Elites korupcija un valsts nozagšana, protams, ir ļoti nejauka lieta. Taču par to daudz briesmīgāka ir pūļa nekontrolētā vara. Jebkurā ielu mītiņā snauž boļševisms un proletāriskā revolūcija, un aiz jebkura Putņa maskas slēpjas Trockis. Tādēļ ir labāk pieciest savtīgu, pat puskriminālu eliti līdz nākamajām vēlēšanām, nevis censties to diskreditēt un ietekmēt ar publisku protestu palīdzību. Gribam mēs vai nē, politiskā elite vienmēr paliks kā pils kalna galā, kuru sabiedrība var ieņemt tikai vienreiz četros gados. Savukārt opozīcijas nespēja ar to samierināties liecina par skaudību un mazvērtības kompleksiem, nevis par politisku tālredzību. Nevajadzētu palaist gar ausīm Vīķes-Freibergas pašā runas iesākumā teiktos vārdus, kuros viņa uzsver savu lomu elites pozīciju stiprināšanā: “[..] esmu arī konsekventi vienmēr aizstāvējusi kā likumdevēja, tā izpildvaras leģitimitāti un politisko lēmumu pieņemšanas pienākumus un tiesības.” Tie nav tukši vārdi, bet gan faktiska atskaite par padarīto.

Elites lieta

Valsts prezidentes pozīcija Ingrīdas Ūdres skandāla vai “zatleriādes” laikā ne vienam vien bija liels pārsteigums. Tomēr tā konsekventi izriet no šīs nostādnes: labāk slikta elite, nekā labs pūlis. Vienlaikus nav noliedzams, ka Vīķes-Freibergas elitisms ir demokrātisks. Elitei ne tikai ir jābūt tīrai pašas pieņemto likumu priekšā, bet arī jāspēj apliecināt savas valdīšanas tiesības brīvās un godīgās vēlēšanās. Pretējā gadījumā tā vairs nav elite, bet gan kāds vai kādi, kas uzurpējuši varu. Pēdējo mēnešu notikumi liek prezidentei viņas pēdējā runā skart arī situāciju, kad elite nebūt nevēlas šos demokrātiskos noteikumus ievērot, tā vietā par savu darbu saņemot “stipendijas” un slepeni apkalpojot vienu otru labvēli. Pret to viņa vēršas ārkārtīgi asi, nosaucot šo parādību pat par “pašu nopietnāko izaicinājumu, ar ko Latvijai jau vistuvākā nākotnē būs jāprot tikt galā.” Kas attiecas uz notikumu turpmāko attīstību, tad tā, kā liekas, nav skaidra arī viņai pašai. Varam vienīgi nojaust, ka arī šeit viņa drīzāk vēlētos redzēt kādu “tīru” risinājumu partiju vadības līmenī (“āži un avis”), nevis populistisku sašutuma vilni, kurš vēl vairāk saduļķotu jau tā ne pārāk skaidros Latvijas politikas ūdeņus.

Vīķes-Freibergas demokrātijas izpratnē īsti nav vietas politiski aktīvai pilsoniskajai sabiedrībai. Labas NVO ir nepolitiskas NVO — kori, kultūras biedrības un Rotari klubi. Ja ļaudis uztrauc politika, tad viņiem ir jāstājas partijās un jāiesaistās cīņā par varu, nevis jāapšauba lēmumu leģitimitāte no nevalstiskām, pilsoniskām pozīcijām. Vēl vairāk — tā kā politiskā elite šobrīd uzrāda nopietnas krīzes pazīmes, visiem “godīgiem, strādīgiem un atbildīgiem” pilsoņiem ir pat morāls pienākums apsvērt iesaistīšanos partiju cīņā. Pēc Vīķes-Freibergas domām, censties pašiem nokļūt elitē ir daudz gudrāk un efektīvāk, nekā brēkāt uz ielu stūriem par korupciju. Ja varas elitē nonāks “godīgie, strādīgie un atbildīgie”, nekādi sargsuņi nebūs vajadzīgi. Savukārt mēģinājumi apšaubīt demokrātiski ievēlētās elites leģitimitāti no nevalstiskajām pozīcijām vienmēr ož pēc ļeņinisma, proletariāta diktatūras, galu galā — pēc čekas, Gulaga un okupācijas.

Iespējama kritika pret šādu prezidentes demokrātijas izpratnes traktējumu varētu būt saistīta ar neseno Satversmes 72. panta izmantojumu un gaidāmo referendumu. Vai tad šeit viņa neaicināja sabiedrību ar tiešas līdzdalības palīdzību atklāti apšaubīt valdošās elites leģitimitāti? Ne gluži. Ja uzmanīgi ieklausāmies viņas 21. jūnija runā, ievērosim, ka referenduma ierosināšanu viņa, pirmkārt, saprot kā līdzekli atrisināt konfliktu starp diviem elites atzariem — izpildvaru un sevi pašu, nevis kā aicinājumu uz tiešo demokrātiju: “Ļoti ceru, ka mans solis un tautas savāktie paraksti būs tikuši saklausīti kā brīdinājuma zvani un ka ar tiem vien pietiks, lai nevienam nerastos doma šos atsauktos likumu grozījumus pēc manas aiziešanas atkal atdzīvināt.”

Šo mediju jau apspēlēto frāzi vajadzētu lasīt uzmanīgāk. Prezidente te izsaka cerību, ka ar viņas soli un tautas savāktajiem parakstiem pietiks — proti, ka nebūs nepieciešams noraidošs balsojums pašā referendumā, kura rezultāti prezidentei, domājams, ir samērā vienaldzīgi. Sabiedrības viedoklis šeit tiek uzskatīts nevis par kādu mistisku “Dieva balsi”, bet gan par līdzekli, lai viens varas atzars varētu pabrīdināt citu — politika ir un paliek elites lieta. Tas vieš zināmu skaidrību par Vīķes-Freibergas attieksmi pret referendumu kopš procedūras uzsākšanas martā. Lai gan viņa neatzīst šā sava soļa kļūdainumu, tomēr neviens no viņas nav dzirdējis arī skaidrus aicinājumus sabiedrībai iet un aizstāvēt prezidentes pozīciju, kā to prasītu Satversmes 72. panta ideja. Runa ir tikai par brīdinājumu vienam bezkaunīgam un paštaisnam elites grupējumam, nevis par vēlmi iesaistīt tautu lēmumu pieņemšanā. Tiesa, arī pati brīdinātāja droši vien saprot, ka pašreizējā koalīcija šādiem brīdinājumiem agrāk vai vēlāk parādīs “Lagzdiņa sveicienu”, ja to prasīs maizes tēvu intereses. Tomēr šī problēma drīzāk ir risināma ar partiju finansēšanas sakārtošanu un “pašattīrīšanos”, nevis spontānām pilsoniskām iniciatīvām.

Likums un morāle

Vairai Vīķei-Freibergai pirmoreiz stājoties amatā, ne viens vien latviešu inteliģents loloja cerības, ka rietumos augusī prezidente daudz uzmanības veltīs cīņai pret mūsu hronisko kaiti — korupciju. Šīs cerības gan netika pieviltas, tomēr prezidentes attieksme pret korupcijas problēmu daudziem nešķita īsti tāda, kādu tie sagaidīja 1999. gada eiforiskajā vasarā. Lieta tā, ka Vīķes-Freibergas attieksme pret korupciju ir bijusi izteikti legālistiska, proti, orientēta uz likuma burtu un tā pedantisku izpildi, nevis uz pie mums tik populāro morālo nosodījumu un runām par sirdsapziņu. Pietiek atcerēties prezidentes izturēšanos 2006. gada beigās ministru pašapdāvināšanās skandāla ietvaros. Toreiz pat liela daļa Vīķes-Freibergas fanu bija nepatīkami pārsteigti par viņas pozitīvi neitrālo nostāju pret rietumos pilnīgi neiedomājamu praksi, kad valsts amatpersonas pašas nosaka savu atalgojumu. Ko tad prezidente toreiz teica? Viņa sacīja: “Kur stāv rakstīts, ka tā nedrīkst darīt?” Šis gadījums ir tipisks, taču līdzīgu attieksmi varēja novērot visai bieži — no “pozitīvisma kampaņas” novērtējuma līdz pat Zatlera “intīmajām attiecībām”. Šeit arī citāts no runas, kurā prezidente polemizē ar opozīciju tieši no šādas — legālistiskās — perspektīvas: “Daži uzskata, ka jāatlaiž Saeima tamdēļ, ka pēdējo vēlēšanu rezultāti tos neapmierina. Bet ja jau vēlēšanu komisija un starptautiskie novērotāji mūsu vēlēšanas ir atzinuši par brīvām un demokrātiskām, man kā prezidentei nav nekāda pamata apšaubīt viņu leģitimitāti.”

Citiem vārdiem, ja likums kaut ko atļauj, tad nebrīnieties, ka cilvēki to arī dara. Ja nevēlaties, lai to darītu, pieņemiet atbilstošus likumus. Tas arī viss. Savukārt, ja vēlaties iestāties par morāli, tad dariet to tā, lai šī morāle rastu atspoguļojumu likumdošanā. Modernu tiesisku valsti regulē likums, nevis subjektīvi morāli ideāli. Objektīva un sociāli atzīta vērtība piemīt vienīgi tam, kas ir melns uz balta ierakstīts likumā. Arī korupcija vispirms ir jāuztver kā krimināli sodāms pārkāpums, nevis kā sociomorāla problēma. Morāle pati par sevi ir laba lieta. Taču tās vieta ir cilvēku privātajās attiecībās, ģimenē vai kopīgā ekstāzē valsts svētku dienās, kad Vīķe-Freiberga mēdz runāt par pilsoņiem kā vienas mātes bērniem, kuriem visiem esot vienoti un pašaizliedzīgi jākalpo “mātei Latvijai”. Taču ikdienā, ārpus šī konteksta minētie “vienas mātes bērni” neizbēgami būs alkatīgi un līdz mežonībai egoistiski indivīdi, kuru rīcība ir regulējama vienīgi ar likuma spaidiem.

Šādā attieksmē nav nekā nesaprotama vai iracionāla. Tieši šādi uz likuma un morāles attiecībām raugās laba daļa pilsoņu arī vecajās rietumu demokrātijās — īpaši viņpus okeānam. Tomēr atklāts paliek jautājums par šāda viedokļa dzīvotspēju Latvijas apstākļos. Nemaz nerunājot par to, ka mūsu demokrātiskās likumdošanas pieredze ir visai īsa un nepilnīga. Prezidentei droši vien nebūs paslīdējis garām fakts, ka pie mums likumi visai bieži tiek “piegriezti” dažu visai konkrētu privātpersonu interesēm. Līdz ar to turēšanās pie stingri legālistiskas perspektīvas var būt arī nepietiekama patiesi demokrātiskai saiknei starp morālo un legālo.

Indivīds un solidaritāte

Kad prezidente savā pēdējā Saeimas uzrunā norāda uz prezidenta ierobežotajām pilnvarām sociālekonomisku jautājumu lemšanā un saka, ka esot “pilnīgi veltīgi un tukši pārmest Valsts prezidentam, ka pensijas nav augstākas un algas lielākas”, mums vismaz pa daļai ir darīšana ar koķetēriju. Par valsts sociālo atbildību pret nepriviliģētajiem sabiedrības slāņiem Vīķe-Freiberga lielākoties ir klusējusi ne tikai savu ierobežoto pilnvaru dēļ, bet arī saskaņā ar samērā noturīgiem priekšstatiem par valsts un ekonomikas attiecībām.

Šo priekšstatu centrā ir indivīda atbildība par savu labklājību. Varbūt attiecībā uz mūsu lumpenizētajiem pensionāriem tas dažādu vēsturisku kolīziju dēļ nav pilnīgi pareizi, tomēr pēdējā instancē cilvēks savā materiālajā postā vienmēr ir vainojams pats. Ja trūcīgs cilvēks tā vietā, lai pats strādātu, vēlas tikai kaut ko atņemt turīgākajiem līdzpilsoņiem, tad saprātīgai politikai šādas vēlmes ir jāapkaro visstingrākajiem līdzekļiem. Vēlme pēc valsts iesaistīšanās sociālā taisnīguma nodrošināšanā, pēc Vīķes-Freibergas domām, ir vecās, komunistiskās mentalitātes recidīvs. Šāda vēlme ir bīstama mūsu postsociālistiskajā sabiedrībā, kurā ļaudis ir pieraduši pie valsts autoritārām rūpēm par visām indivīdu vajadzībām. Tieši šajā nozīmē “šodien ne visi ir pilnīgi gatavi” izvēlei un atbildībai. Tipiski neoliberālajam diskursam arī Vīķes-Freibergas runā jautājums par sociālo solidaritāti tiek nemanot atvairīts ar iedomātā jautātāja apvainošanu individuālā bezatbildībā un mazspējā: “Ļoti viegli ir sūdzēties, ka valstī nekas, nu itin nekas nav tā, kā to gribētos, vai tā, kā to vajadzētu. Daudz grūtāk ir katram nākt ar savu darbu, gribu un atbildību, lai vismaz viņa laukā, kompetences un darbības sfērā lietas soli pa solim progresētu un veidotos tieši tādas, kādām paša izpratnē tām būtu jābūt.”

Citiem vārdiem, par valsts atbildību vaicā tikai tas, kurš pats ir bezatbildīgs, kuram ir par grūtu “nākt ar savu darbu, gribu un atbildību”, līdz ar to leģitimitāti zaudē pats jautājums. Tiesa, šo neoliberāli individuālistisko mentalitāti Vīķes-Freibergas gadījumā nav grūti izprast. To, kā liekas, ir veidojusi ne tikai konservatīvās trimdas nepatika pret visu “sociālo”, “sociālpolitisko” vai, nedod, Dievs, “sociāldemokrātisko”. Nevajadzētu aizmirst, ka Vīķe-Freiberga patiešām ir self-made woman, kura savas dzīves laikā no marginālas latviešu emigrantes ir saviem spēkiem kļuvusi par vienu no Austrumeiropas redzamākajiem politiķiem, ar kuru kā ar sev līdzīgu runā ASV prezidents, Eiropas Komisijas vadītājs un citi pasaules smagsvari. Tieši šī iespēja balstīties personīgajā veiksmes stāstā atšķir Vairas Vīķes-Freibergas aicinājumus godīgi padomāt pašiem par sevi no līdzīgiem vārdiem, piemēram, Induļa Emša 4. maija runā, kur tie atstāj fundamentālas liekulības iespaidu.

Tomēr šī saikne ar runātājas izcilo biogrāfiju vēl nepadara šos uzskatus mazāk problemātiskus. No vienas puses, paļaušanās uz valsts apgādi, neticība brīvai ekonomiskai iniciatīvai, nostalģija pēc padomju autoritārā egalitārisma, veiksmes kriminalizācija patiešām ir reāla problēma, kura vairākiem demokrātiskiem režīmiem mūsu reģionā ir izrādījusies pat fatāla. Taču, no otras puses, daudz maz jēdzīgas sociālās politikas aizstāšana ar nemitīgiem aicinājumiem indivīdam “paskatīties pašam uz sevi” pilda ideoloģisku funkciju šā vārda sliktā, marksistiskā nozīmē. Tā stāsta indivīdam — “ir labi tā, kā ir”. Un šis “kā ir” Latvijā diemžēl ietver arī milzīgu darbaspēka izceļošanu, elpu aizraujošas sociālās atšķirības un draudošu personāla katastrofu medicīnā un izglītībā — tieši tajās jomās, kur ar individuālu “darbu, gribu un atbildību” laikam gan tomēr nepietiek.

Šādas vai aptuveni šādas varētu izskatīties Valsts prezidentes politisko uzskatu pamataprises, brīvi interpretējot viņas pēdējo parlamentāro runu. Vai šis izklāsts spēj kaut ko sniegt Vīķes-Freibergas politiskā profila izpratnei, nav zināms. Tomēr būtu jāuzsver sekojošais. Atšķirībā no daudziem citiem Latvijas politikā darbīgiem ļaudīm, kuru rīcība ir labi izskaidrojama kā reakcija uz mirkļa izdevību vai ārpuspolitiskas priekšniecības rīkojumu pildīšana, Vairai Vīķei-Freibergai tomēr politikā bija pašai sava dienaskārtība, balstīta noteiktā pasaules uzskatā un pārliecībā. Bez to analīzes nav izprotami arī prezidentes politiskie lēmumi. Tiesa, viņas labējums un elitiskums brīžiem var likties teju vai reakcionārs. Tādēļ ne vienu reizi vien viņas sacītais un darītais daudziem, tostarp šo rindu autoram, ir licies, maigi izsakoties, diskutējams. Tomēr vienu gan nevar noliegt — Vaira Vīķe-Freiberga viņas kritiķiem vispirms ir jāvērtē kā pilnvērtīga politiķe ar savu stāju, nevis kā ekonomisko aprindu apteksne vai nejauša diletante. Un līdzās visai kritikai to nevajadzētu novērtēt par zemu.


Induļa Emša runa Saeimas svinīgajā sēdē 2007.gada 4.maijā

Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas uzruna Saeimā 2007.gada 21.jūnijā

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!