Raksts

Ar muti Eiropā, ar darbiem – aizkrāsnē


Datums:
06. marts, 2002


Autori

Antra Leimane


Foto: AFI

Latvijas nevalstiskās organizācijas resursus līdzdalībai valsts politikas veidošanā, it īpaši tas attiecas uz integrāciju Eiropas Savienībā, pārsvarā saņem no Rietumvalstu nodokļu maksātāju līdzekļiem, nevis no savas valsts budžeta.

Latvijas integrācijas process Eiropas Savienībā (ES) nevar būt veiksmīgs bez sabiedrības informēšanas un līdzdalības. Turklāt svarīgi, lai iedzīvotāji informāciju nesaņemtu tikai no valsts ierēdņiem, politiķiem vai pašas ES, bet gan sabiedrība iesaistītos diskusijās, “par” un “pret” argumentācijā. Tā integrācijas process kļūs caurspīdīgāks, demokrātiskāks un pilsoņu izvēle referendumā par Latvijas pievienošanos ES – labāk apzināta un argumentēta.

Nevalstiskās organizācijas (NVO) ir tās, caur kurām sabiedrībai ir iespēja tieši piedalīties valsts politikas veidošanā un nodrošināt savu līdzdalību ne tikai ar brīvi izraudzītu pārstāvju palīdzību. Līdzšinējā darbība ir parādījusi, ka, pirmkārt, nav vienotas pieejas valsts līdzekļu piešķiršanā sabiedrības iniciatīvu atbalstīšanai. Latvijas NVO resursus līdzdalībai valsts politikas veidošanā, it īpaši tas attiecas uz integrāciju ES, pārsvarā saņem no Rietumvalstu nodokļu maksātāju līdzekļiem, nevis no savas valsts budžeta. Šis fakts Latviju atšķir no ES dalībvalstīm un citām kandidātvalstīm. Otrkārt, Latvijas valsts institūcijas ir pasīvas un birokrātiskas pastāvīga informatīva un publiska dialoga veidošanā ar sabiedrību par iestāšanās sarunu gaitu ES.

Tāpēc 2001.gada beigās tika izveidota NVO koalīcija, kurā apvienojās Eiropas Kustība Latvijā, Latvijas Pensionāru Federācija, Latvijas Brīvo arodorganizāciju savienība, Klubs Māja – jaunatne vienotai Eiropai, Eiromāja Talsos, un tika uzsākta projekta Latvija Eiropā? Mums ir tiesības zināt! realizācija. Šī projekta galvenie mērķi ir mobilizēt atsevišķas sabiedrības grupas kopīgai un aktīvai līdzdalībai valsts politikas veidošanā saistībā ar Latvijas integrāciju ES, kā arī panākt valdības aktīvu rīcību sabiedrības iesaistīšanā un informēšanā par integrācijas procesu. Mēs vēlamies panākt reālu valsts atbalstu, tajā skaitā arī finansiālu, NVO iniciatīvām sabiedrības līdzdalības veicināšanai un informēšanai par Latvijas integrācijas procesu ES, par ieguvumiem un zaudējumiem, kā arī par ES darbības principiem.

Lai veiksmīgi sasniegtu šos mērķus, bija nepieciešams veikt līdzšinējās situācijas analīzi, kuras ietvaros tika apzināti iepriekšējie pētījumi, un veikta to valsts iestāžu aptauja, kuras ir saistītas ar Eiropas integrācijas jautājumiem. Aptaujas mērķis bija noskaidrot valsts institūciju nostāju par NVO iesaistīšanu ES integrācijas procesā un tam nepieciešamā finansējuma piešķiršanu, kas ļautu salīdzināt abu ieinteresēto pušu viedokļus šajā jautājumā.

Apkopojot aptaujas rezultātus, var secināt, ka valsts iestādes ir “atvērtas” sadarbībai ar NVO un pilnībā atzīst budžeta līdzekļu piešķiršanas nepieciešamību NVO iniciatīvām. Taču realitātē mēs – nevalstiskās organizācijas – saskaramies ar nedaudz citu situāciju. Proti, Eiropas Kustība Latvijā, cik man zināms, ir vienīgā NVO, kurai šī gada valsts budžetā ir paredzēts līdzfinansējums sabiedrības iesaistīšanai Eiropas integrācijas procesā – sabiedriskajām apspriedēm jeb Latvijas valdības dialogam ar Latvijas sabiedrību par integrāciju ES. Turklāt, tas ir panākts pēc vairāku gadu intensīvas lobija darbības, ņemot vērā arī to, ka līdz šim sabiedriskās apspriedes atbalstīja Amerikas valdība. Protams, to var atzīt par pozitīvu soli iespējamo izmaiņu virzienā, taču, no otras puses, nav pareizi piešķirt līdzekļus vienai nevalstiskajai organizācijai izņēmuma kārtā – ir jārada sistēma, normatīvu bāze, lai jebkurai NVO būtu iespēja pretendēt uz šādu līdzfinansējumu.

Gan aptauja, gan arī sarunas ar valsts institūciju pārstāvjiem rāda, ka valsts iestādes ir novērtējušas NVO lomu un ir gatavas sadarbībai, taču, lai no skaistām runām pārietu pie reāliem darbiem, aktīvākajai un neatlaidīgākajai pusei ir jābūt NVO, pie tam, manuprāt, lai veicinātu šo sadarbību mums būtu arī nedaudz jāmaina sava attieksme – ir jācīnās nevis “pret”, bet “par”, tātad, nevis pret to, ka valsts iestādes ir kūtras sadarbībā ar NVO un līdzfinansējuma piešķiršanā, bet par to, lai šī sadarbība notiktu un tiktu atrasta iespēja budžetā paredzēt līdzekļus sabiedrības informēšanai un diskusijas veidošanai par ES, uz kuriem konkursa kārtībā ar projektu pieteikumiem varētu pretendēt dažādas NVO.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!