Raksts

Ar muguru pret “viņiem”


Datums:
08. aprīlis, 2008


Autori

Aija Lulle


Foto: Thomas Hawk

Nevar ignorēt realitāti. Nākotnes Latvija turpinās būt daudzkultūru valsts, ienākot arī līdz šim nebijušu kultūru pārstāvjiem. Tāpēc sabiedrības integrācijas politika ir mūsu visu atbildība.

Šo gadu Eiropas Savienība (ES) ir veltījusi starpkultūru dialogam. Pieņemu, ka ne jau šā gada atzīmēšanai par godu, bet citu mērķu dēļ Latvijā uzvirmo debates par multikultrālismu, ja vien diskusijas iegrūšanu pelēkā bezargumentu zonā, kurā dominē iepriekš noteikts krusta gājiens, vispār var saukt par debatēm. Pieņemu, ka multikulturālisms drīzāk izvēlēts par ērtu boksa cimdu, lai iesildītos ideoloģiskiem sitieniem pirms nākamā gada pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanām, jo nacionālo/etnisko jautājumu saasināšana ir pārbaudīta prece.

Šo rakstu neesmu iecerējusi kā multikulturālisma aizstāvību, lai tādējādi veicinātu propagandas/kontrpropagandas simbiozi tēmas uzkurināšanai. Redzot, kā (apzināti un neapzināti) publiskajā diskursā tiek jaukti jēdzieni, teorētiskās un politiskās nostādnes, vēlos ieskicēt pamatjautājumus, kas saistīti ar valstu un dažādu sabiedrības grupu attieksmēm pret kultūru dažādību.

Nacionālās minoritātes un migranti

Mēs katrs kaut kādā mērā esam atšķirīgi cits no cita, un savas atšķirības dēļ varam gan iegūt priekšrocības, gan izjust atstumtību. Par dažādību var runāt visplašākajos kontekstos, tādēļ uzreiz vēlos sašaurināt tēmu un pievērsties etnisko minoritāšu un migrantu jautājumiem, kā arī tam, kā pret viņiem izturas valstiskā līmenī. Kultūru daudzveidība ir neapstrīdams fakts pat relatīvi slēgtās sabiedrībās. Galvenie to veicinošie faktori — minoritāšu kopienas, globalizācija, pieaugošā individualizācija, migrācija.

Viens no aktuālākajiem strīdus jautājumiem dažādās Eiropas valstīs ir par to, vai nacionālajām minoritātēm un migrantu kopienām ir jāpiešķir vienādas tiesības. Daudzviet tas ir atrisināts likumu līmenī, proti, nacionālās minoritātes ir nevis visi, kuri konkrētajā brīdī atrodas valstī un pieder no pamatnācijas atšķirīgai tautībai, bet gan pēc noteiktiem kritērijiem un saskaņā ar kopīgu vienošanos likumos ierakstītas grupas. Daudzās valstīs etniskās minoritātes ir likumos konkrēti nosauktas un šo minoritāšu pārstāvji vairumā gadījumu ir arī attiecīgās valsts pilsoņi. Likumos noteiktās minoritāšu tiesības ir tas, atšķir nacionālās minoritātes no migrantiem. Vienas tautības pārstāvji var būt gan minoritāte, gan migranti konkrētā valstī — šķirtne ir viņu saikne ar šo valsti, attiecību ilglaicīgums un ļoti bieži (gan ne visos gadījumos) arī pilsonība.

Protams, likumos noteiktā minoritāšu aizsardzība nav panaceja un daudzās valstīs ir ļoti diskutabla, jo ļauj formāli izvairīties no vēsturisku minoritāšu atzīšanas (piemēram, kurdi Turcijā), atrunājoties ar nacionālos vai starptautiskos līgumos definēto minoritātes jēdzienu, tomēr likumā ierakstītais ir izejas punkts, lai diskusijas par minoritāšu un migrantu tiesībām ievirzītu racionālākā gultnē. Protams, tas, ka minoritātēm var piešķirt īpašas tiesības, nenozīmē, ka migrantus viņu statusa dēļ ir ļauts diskriminēt — Eiropas Savienības līmenī ir pieņemts pretdiskriminācijas likumu ietvars, tiesa, šo normu īstenošanā dzīvē gan vēl ir ejams tāls ceļš.

Latvija ir ratificējusi Eiropas Padomes Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību ar īpašu likumu un nacionālo minoritāšu definīciju konvencijas pielietošanai Latvijā. Proti, likumā[1], ar kuru konvencija stājās spēkā, ir norādīts, ka termins “nacionālās minoritātes” „konvencijas izpratnē nozīmē Latvijas pilsoņus, kuri kultūras, reliģijas vai valodas ziņā atšķiras no latviešiem, paaudzēm ilgi tradicionāli dzīvojuši Latvijā un uzskata sevi par piederīgiem Latvijas valstij un sabiedrībai, vēlas saglabāt un attīstīt savu kultūru, reliģiju vai valodu. Personas, kas nav Latvijas vai citas valsts pilsoņi, bet pastāvīgi un legāli dzīvo Latvijas Republikā, nepieder nacionālajai minoritātei Konvencijas izpratnē atbilstoši attiecīgajā Latvijas Republikas deklarācijā sniegtajai nacionālās minoritātes definīcijai, bet kas sevi identificē ar šai definīcijai atbilstošu nacionālo minoritāti, var izmantot Konvencijā paredzētās tiesības, ja vien likums nenosaka izņēmumus.” Var strīdēties par normas interpretāciju, tomēr, kaut arī konkrētas etniskās grupas nav nosauktas, Latvija šādi ar likuma spēku ir apstiprinājusi kritērijus, saskaņā ar kuriem valsts definē nacionālās minoritātes.

Kā pārvaldīt dažādību?

Lielos vilcienos varam identificēt trīs politiskās pieejas, kā valstis izturas pret dažādību un cenšas to pārvaldīt:

1) skeptiska (no relatīvi skeptiskas līdz noraidošai un pat naidīgai);

2) neitrāla, kuras pamatā nošķir publisko un privāto sfēru, proti, valsts noteic valodas lietojumu publiskajā sfērā, bet ir neitrāla, nedod priekšrocības kādai lingvistiskajai vai kultūras grupai, un neiejaucas privātajā dzīvē, kurā cilvēki var runāt, kādās valodās vēlas, īstenot un izkopt savas kultūras atšķirības;

3) pozitīva.

Šīs trīs pieejas, kā valstis attiecas pret kultūras un lingvistisko dažādību, no 20.gadsimta sākuma līdz pat mūsu dienām ir raksturojamas trīs lielās paradigmās: asimilācija, integrācija un multikulturālisms. Asimilācija ir vēsturisks koncepts, taču arī mūsdienās vairākas valstis to īsteno un pat lepojas ar asimilācijas pieeju (piemēram, Francija). Taču atšķirības starp dažādu kultūru pārstāvjiem nevar neredzēt — tāds visaptverošs aklums vienkārši nav iespējams. Pēc tam, kad liela daļa valstu saprata, ka asimilācija ir vai nu netaisnīga pret indivīdu un minoritāšu grupām vai vienkārši nedarbojas, notika paradigmas maiņa, priekšplānā izvirzot integrāciju. Diskusijas par integrāciju Rietumeiropā vēsturiski saistāmas ar Vācijas pieredzi, apzinoties, ka nenotika tā, kā bija iecerēts (sākumā šķita, ka par viesstrādnieku integrāciju nav jārūpējas, jo viņi Vācijā atradīsies tikai uz laiku, sniegs ieguldījumu ekonomikā, bet pēc tam dosies atpakaļ uz dzimteni).

Tomēr precīza publiskās un privātās telpas nošķiršana, kas ir raksturīga integrācijas pieejai, realitātē ir praktiski neiespējama. Tādēļ jaunākais pagrieziena punkts atbildes meklējumos dažādībai ir multikulturālisma politika, kura Eiropā ienākusi smeļoties galvenokārt no Kanādas, Austrālijas un Jaunzēlandes pieredzes. Eiropā multikulturālisms vai tā elementi rodami Lielbritānijas, Zviedrijas, Nīderlandes un citās politikās. Jāuzsver, ka arī vienas valsts ietvaros atšķirīgos līmeņos var būt divu visu trīs pieeju — asimilācijas, integrācijas un multikulturālisma — kombinācijas.

Majoritātes izglītošanā daudz darāmā

Pēdējo gadu laikā Rietumeiropā ir vērojams reverss, virzība atpakaļ pie asimilācijas, kas publiskajā diskursā tīši un netīši tiek nepareizi piesaukta kā integrācija.

Angļu sociologs Entonijs Gidenss (Anthony Giddens)[2] uzsver, ka pašlaik saistībā ar multikulturālisma apspriešanu iezīmējas divas atšķirīgas tendences — viena no tām ir izteiktāka publiskajā diskursā, presē, bet otra — akadēmiskajā literatūrā:

1) samērā plaši izplatīta un nereti populistiska multikulturālisma noliegšana, īpaši politiķu uzturētos vai iniciētos diskursos, kas drīzāk uzkurina konfliktus, nevis mēģina tos risināt. Šī tendence pēdējā laikā vērojama arī Latvijā;

2) Detalizēti, kompleksi meklējumi, dažādu multikulturālisma formu raksturošanai un izpētei; īpaši aktīvi tas noris Ziemeļamerikas akadēmiskajā vidē, mazāk Eiropā.

Multikulturālisma dzimtene gan politikas, gan intelektuālajā ziņā ir Kanāda. Taču arī akadēmiskie meklējumi nav brīvi no pārpratumiem, piemēram, maldīga pieņēmuma, ka multikulturālisma būtība ir neiejaukties, ļaut dažādām etniskām un kultūras grupām brīvi attīstīties. Multikulturālisms nav definīcija sabiedrībai, kurā pastāv dažādas kultūras grupas; to precīzāk būtu dēvēt par kultūru daudzveidību (plurālismu). Multikulturālisms ir politika vai politiku kopums, kurās balstoties, tiek izstrādātas programmas, kas atzīst dažādu kultūru autentiskumu un meklē veidus, kā veicināt auglīgu un pozitīvu mijiedarbi, taču tas notiek vienotas pilsoņu pienākumu un tiesību sistēmas ietvaros. Kopīgas institūcijas un daļa kopīgo vērtību ir loģiskā telpa starp daudzkultūru sabiedrību un multikulturālismu.

Šā gada martā Londonā piedalījos Britu Padomes organizētās iniciatīvas Living together[3] samitā, kurā, analizējot kultūru daudzveidības un migrācijas jautājumus, piedalījās un darba grupās strādāja 25 Eiropas valstu likumdevēju, akadēmiķu un pilsoniskās sabiedrības pārstāvji. Šajā samitā noslēguma runu teica viens no mūslaiku izcilākajiem multikulturālisma teorētiķiem un sociālo zinātņu dižgariem, Vestminsteres universitātes profesors, lords Biku Pareks (Bhikhu Parekh). Ir vērts ieklausīties viņa teiktajā: debatējot par multikulturālismu, ir svarīgi nošķirt, pret kādu multikulturālismu iestājaties — pret kultūras daudzveidību atzīšanu? Vai pret atšķirību atzīšanu kopīgi pieņemtā likumu ietvarā? Vai arī pret starpkultūru dialogu?

Kad Lielbritānijā 2000. gadā tika publicēta viņa grāmata Rethinking multiculturalism: – Cultural Diversity and Political Theory, kurā viņš aicināja pārdomāt atsevišķu attieksmju cēloņus pret minoritāšu/migrantu grupām, tā saņēma kritiku no dažādiem politikas spārniem. Reakcija parāda, ka atšķirībā no Kanādas, kur ir notikusi vietējās sabiedrības attieksmju maiņa pret minoritātēm un migrantiem, Lielbritānijā, un citviet Eiropā ir ļoti daudz darāmā tieši majoritātes izglītošanā. Neskatoties uz, šķiet, nereti apzināto diskursa veicināšanu, ka multikulturālisms Lielbritānijā esot izgāzies, šī valsts, nenoliedzami, ir darījusi daudz imigrantu uzņemšanā un radikāli labēju izlēcienu novēršanā, turpinot meklēt piemērotākos multikulturālisma ceļus.

Lūkojoties uz Latvijas situāciju, jāuzsver, ka Latvijas sabiedrība pastāvīgi turpina sevi definēt. Dažādībai nav visaptverošas, globālas pieejas, kas derētu ikvienai valstij un ko Latvija varētu „iestādīt” savā pieejā. Kas šodien ir Latvijas nacionālā identitāte un ko nozīmē dalīties tajā? Kā izpaužas dzīvošana kopā — ar sejām, ne klusējošām mugurām citam pret citu? No visām ES brīvībām Latvijas iedzīvotāji pēdējo gadu laikā visintensīvāk ir izmantojuši darbaspēka kustības brīvību; teju ikvienam Latvijas iedzīvotājam pašam vai pazīstamam cilvēkam ir bijusi migranta pieredze. Indivīdi var ienīst vai dievināt asimilāciju, multikulturālisms viņus var fascinēt vai var viņiem nepatikt, bet politikas pieņemšana ir politiķu rokās. Taču nevar ignorēt realitāti. Nākotnes Latvija turpinās būt daudzkultūru valsts, ienākot arī līdz šim nebijušu kultūru pārstāvjiem. Tāpēc sabiedrības integrācijas politika ir mūsu visu atbildība. Mums jārūpējas par to, lai tiktu pieņemti gudri un tālredzīgi lēmumi, kas nenodara pāri šodienas un nākotnes pilsoņiem un iedzīvotājiem.

Diskusijās par sabiedrības integrāciju ieteiktu koncentrēties nevis tikai uz to, kā integrēsim cilvēkus, kas ieradušies Latvijā, bet gan uz to, kā veidot ilgtspējīgas un bagātinošas prakses, kas arī vietējai sabiedrībai ļautu iepazīt citas kultūras, apgūt citas valodas. Tas attiecināms gan uz vispārējo izglītību, gan uz mūža izglītību, lai Latvijas iedzīvotāji ar savām starpkultūru zināšanām varētu būt konkurētspējīgāki gan vietējā, gan globālā darba tirgū un kopumā atvērtāki un bagātāki kontaktos ar līdzcilvēkiem.
________________________

[1] Likums “Par Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību”, http://www.politika.lv/index.php?id=4119 [spēkā ar 01.06.2005.]

[2] Giddens, Anthony (2007). Europe in the global age. Polity.pp 122-126.

[3] Living Together (Dzīvot kopā) www.britishcouncil.org/livingtogether (pēdējo reizi skatīts 03.04.2008)


Globalizācija un Dziesmu svētki

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!