Foto: European Parliament
Intervija ar kādreizējo diplomātu un politiķi Georgu AndrejevuEiropas līdzekļu ieguldījums Latvijā, sevišķi, ja tas ir stabils un prognozējams, vairo valsts iedzīvotāju atbalstu Eiropas idejai. Un pretēji — jo lielāka nabadzība, jo lielāka būs eiroskepse.
Klāt kārtējais 1. maijs, kad kārtējo reizi varam atskatīties uz Eiropas Savienībā (ES) nodzīvoto laiku. Šogad aprit astoņi gadi, kopš Latvija ir kļuvusi par ES dalībvalsti. Kādreizējais diplomāts un politiķis Georgs Andrejevs saka — kaut šis laiks ir pārāk īss, lai valsts pilnīgi spētu adaptēties ES, tomēr nenoliedzami Latvija, daļēji upurējot suverenitāti, ir nodrošinājusi savu brīvību.
Kaut jau kopš 2004. gada esam ES, tomēr fundamentālais jautājums, vai mums to vajadzēja vai nē, savu aktualitāti ir saglabājis. Kā jūs tagad, raugoties ar laika distanci, vērtējat Latvijas izvēli?
Piederu tiem, kas uzskata — Latvija mūsdienu pasaulē nespētu eksistēt kā atsevišķa vienība. Tas, kā liecina vēsture, nebija īsti iespējams ne pēc Pirmā pasaules kara, ne arī tagad, kad Latvijai pēc 50 okupācijas gadiem bija jāsāk viss no nulles. Izolēta Latvija sava ģeogrāfiskā novietojuma dēļ kā bija, tā arī būs ekspansionistiskas iekāres objekts.
Foto – Georgs Andrejevs, Saeima, flickr.com
1990. gadā ievēlēts Augstākajā padomē no LTF saraksta.
Balsojis par Latvijas neatkarības atjaunošanu.
Bijis ārlietu ministrs Ivara Godmaņa pirmajā valdībā.
1993. gadā ievēlēts 5. Saeimā.
Strādājis Valda Birkava valdībā.
No 1995. līdz 1998. gadam bijis Latvijas vēstnieks Kanādā.
No 1998. līdz 2004. gadam bijis Latvijas vēstnieks Eiropas Padomē.
No 2004. līdz 2009. gadam bijis Eiropas Parlamenta deputāts.
G. Andrejevs bija viens no „Latvijas ceļa” līderiem, taču partiju atstāja, kad tā apvienojās ar Aināra Šlesera vadīto Latvijas Pirmo partiju.
Tādēļ jāatzīst, ka Latvijas mērķis integrēties ES, sākot jau ar 5. Saeimu, ir bijusi pareizā izvēle, uz ko, lai kā mēs tagad kritizētu Latvijas ceļu, kuru savulaik pārstāvēju arī es, bija pareizs un visumā arī veiksmīgs.
Dalību ES Latvija vairāk saistīja nevis ar drošības apsvērumiem, bet ar ekonomikas un labklājības izaugsmi. Cik efektīvi šīs iespējas esam īstenojuši?
Tajā, ko neesam izdarījuši, bet varējām izdarīt, visvairāk esam vainojami mēs paši, nevis ES. Es nekad neesmu idealizējis ES, kas visumā ir ļoti sarežģīta un grūti pārvaldāma struktūra, kurā vienmēr ir bijuši ambiciozi un arī gana egocentriski spēlētāji. Taču gadiem ejot, šī struktūra ir pilnveidojusies.
Latvijai ir klājies dažādi. Gan iekšējo ambīciju, gan merkantilisma dēļ. Lai arī jāpiekrīt, ka ES fondu un citu iespēju pielietojums noteikti varēja būt daudz labāks, apgalvojumi, ka dalība Savienībā mums neko nav devusi, ir absolūti nekompetenti. Pienesums, ko Latvijas tautsaimniecībai un iedzīvotāju labklājībai devusi dalība ES, kaut vai vērtējot medicīnas attīstību, kur paveras nebijušas iespējas darboties pasaules līmenī, ir milzīgs. Izaugsme ir bijusi tik iespaidīga, ka man kā ārstam pēc dažu gadu pauzes profesionālajā darbībā būtu jāsāk mācīties visu no jauna. Es nespētu ne vien vadīt katedru, bet arī darboties kā ārsts.
VĀRDI UN DARBI
Latvijas dalība ES nereti uzlūkota kā valsts suverenitātes zaudējums noteiktās jomās. No otras puses — ES prasības darbojušās kā disciplinējošs faktors likumdošanas un tautsaimniecības attīstībā. Kāda, jūsuprāt, ir bijusi kopējā zaudējumu un ieguvumu bilance?
Te gribētu citēt, ko teica Vinstons Čērčils, Eiropas Padomes dibināšanas[ 1 ] konferencē: „Neviens nedrīkst domāt, ka Eiropa tiktu apvienota, balstoties uz jebkuras partijas vai atsevišķu grupējumu vēlmēm. Tāpat kā neviena nācija nedrīkst izvirzīt savu pašpārliecināto pārākumu. Eiropa var tikt apvienota, vienīgi balsoties uz visu brīvību mīlošo tautu izteiktā vairākuma dziļi izjustu vēlmi. Patiesība ir apgalvojumā, ka tas nozīmē nacionālās suverenitātes daļēju upurēšanu vai apvienošanu. Es dodu priekšroku pieņēmumam, ka visas nācijas pakāpeniski apzināsies, ka apvienojoties iegūs lielāku suverenitāti, kas vienīgā spēj aizsargāt šo nāciju atšķirīgās paražas, raksturīgās iezīmes un nacionālās tradīcijas, ko visas totalitārās sistēmas (..) būtu izdzēsušas uz mūžīgiem laikiem.”
Domāju, ka šie vārdi lieliski ilustrē principus, pēc kādiem bija jāveido jauna valstu apvienība pēc Otrā pasaules kara. Protams, skatoties uz to šodien, jāsecina, ka lielā mērā vārdi un darbi atšķīrušies. Bieži vien, protams, ne par labu mazo tautu interesēm. Deklaratīvais tonis Eiropas Parlamentā reizēm ir tāds pats, kā savulaik Padomju Savienībā. Tomēr nevar teikt, ka nekas nebūtu panākts. Ar gana konsekventu pieeju ir izdevies panākt pat tik grūtu un daudziem Eiropas varenajiem neērtu lietu kā totalitāro režīmu atbildības izlīdzināšanu — nacisma un komunisma ielikšanu vienos svaru kausos.
Kā visa iepriekš minētā kontekstā raugāties uz ES federalizācijas ideju? Patlaban ir aktualizēts jautājums par centralizētu finanšu pārvaldību.
Domāju, īsti federatīva sistēma ES nekad nebūs. Nacionālās valstis, no kurām daudzas ir spēcīgas un ar savām specifiskām interesēm, to nepieļaus. Federālisma idejai ir savi atbalstītāji gan Eiropas Komisijā, gan Parlamentā, taču viņi nekad negūs pārsvaru.
Noteiktās jomās — jā. Tas pat būtu vērtīgi, jo atsevišķās valstīs politika ar biznesu ir tik saaugusi, ka bez grūdiena no malas tās nekādi netiek pāri šādiem konglomerātiem, kāds, es domāju, visu laiku ir pastāvējis arī Latvijā. Kopēja likumdošana un zināmu jomu centralizēta pārvaldība daudzos gadījumos neapšaubāmi būtu ieguvums, ja tā notiktu reāli un patiesi. Taču arī tad jāraugās, vai tas nenotiek kādās slēptās interesēs.
Sekmīga Savienības tālāka centralizācija ļoti lielā mērā būtu atkarīga arī no tā, cik spēcīgas un spilgtas personības šo procesu vadītu. Diemžēl ES ļoti bieži nav spējusi atrast piemērotākās kandidatūras atbildīgiem posteņiem. Tāda mēroga personību, kādas savulaik stāvēja klāt ES tapšanai, tagad vienkārši nav. Nu, kas, piemēram, vada Savienības ārpolitikas resoru? Ketrīna Eštone — bāla figūra, kas tik globāla mēroga postenim ir absolūti nepiemērota.
Strādājot Eiropas Parlamenta Veselības darba grupā, saskāros ar faktu, ka gandrīz nevienā no jaunajām dalībvalstīm valdības nebija ieinteresētas savai sabiedrībai pateikt, ka struktūrfondus var izmantot arī veselības aprūpes uzlabošanai. Nav daudz jāpaskaidro, ka veselība ir faktors, kas iespaido sabiedrības attieksmi pret dzīvi un valsti kopumā. Taču līdzekļus novirzīt bija izdevīgāk vērienīgiem projektiem, piemēram, satiksmes infrastruktūrā, kur apgrozās liela nauda un iespaidīgu kompāniju intereses. Kad sākām interesēties, izrādījās, ka Latvijā iespēja fondu līdzekļus novirzīt veselības aprūpei bija apzināti slēpta. 2003. gadā ES līmenī, atvēlot tam līdzekļus, pieņēma likumu, ka vēža skrīningu noteiktās grupās var apmaksāt valsts, taču Latvijā par to klusēja, jo likuma izpilde dalībvalstīm nebija uzspiesta. Šie, lūk, ir tikai daži piemēri, kad pareiza pārvaldība no centra neļautu slikti funkcionējošai lokālai valdībai rīkoties pretēji sabiedrības interesēm. Un jo sevišķi finanšu jomā šāda pārvaldība neapšaubāmi daudzu valstu sabiedrībām nāktu vienīgi par labu.
MĒS UN VIŅI
Par arvien jaušamāku faktu kļūst tā dēvētā divu ātrumu Eiropa. Vai Latvijai, kā lēš premjers Valdis Dombrovskis, jūsuprāt, ir reālas iespējas iekļūt līderu grupā?
Varam cerēt, ka tie upuri, ko Latvija Dombrovska valdības vadībā nesusi ar tā dēvēto konsolidāciju Eiropā tiek novērtēta. Nav izslēgts, ka Latvijas kā parauga iekļaušana attīstības līdergrupā tās vadītājiem atvieglotu attiecību kārtošanu ar reformās kūtrākajām dalībvalstīm. Ja pirms pāris gadiem, kad bijām tuvu valsts bankrotam, Latvijai nebija nekādu cerību iekļauties vadošajā grupā, tad tagad, es teiktu, tās ir diezgan lielas — labākas kā jebkad. Šo momentu Latvijai noteikti vajadzētu izmantot. Eiropas Centrālā banka jau izteikusies par papildu fiskālās disciplīnas prasību noteikšanu papildus Mārstrihtas kritērijiem, un nevar zināt, vai kaut kad nākotnē spēsim tajos iekļauties. Te der atcerēties, ka Lietuvu savulaik neuzņēma eirozonā, jo tā neatbilda Mārstrihtas nosacījumiem vien par procenta desmitdaļu.
Latvijā jau tradicionāli ir visai augsts eiroskepses līmenis, un latviešiem joprojām ir raksturīgi norises ES kontekstā vērtēt kategorijās „mēs un viņi”. Vai latvieši sevi vispār identificē kā eiropiešus?
Pārāk maz laika ir pagājis, lai mēs spētu pilnībā adaptēties Eiropā. Tomēr domāju, ka daudzi no tiem, kas savulaik bija pret Latviju ES, tagad to atbalsta. Sevišķi tie, kas darbojas biznesa sfērā.
Runājot par eiroskepsi, noteikti ir jāatzīmē, ka Latvija kategoriski nedrīkst pieļaut vēlēšanu tiesību piešķiršanu nepilsoņiem. Ja salīdzinātu „pret” balsošanas rezultātus referendumā par Latvijas dalību ES ar „par” balsojumu bēdīgi slavenajā valodas referendumā, varu derēt, ka tie pilnīgi sakristu. Tie, kuri bija pret Latviju ES, bija arī pret latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu. Esmu pārliecināts — ja nepilsoņiem būtu vēlēšanu tiesības, Latvija nekad neiestātos ES. Un, ja mūsu politiķi turpinās būt tikpat bezpalīdzīgi, mēs varēsim vien noraudzīties, kā, izmantojot demokrātiskos instrumentus un lielo tautiešu skaitu, Krievija panāks savu seno ārpolitisko mērķi sašķelt Latvijas sabiedrību, parlamentārā ceļā pārņemt varu un ar mūsu valsti kā vājāko Baltijas posmu dabūt savu ietekmes aģentu ES.
Latvijā ES nereti uzlūko galvenokārt kā finanšu donoru nevis partnerību, kura pastāv, balstoties uz solidaritātes principiem.
Domāju, mums ir zināms pamats sagaidīt palīdzību. Ne mūsu vainas dēļ Latvija neietilpa to valstu skaitā, kas pēc Otrā pasaules kara saņēma Māršala plāna palīdzību. Un pie tā lielā mērā ir vainojami arī Rietumi. Rietumvalstīm, arī tām, kas ietilpst ES līdergrupā, vajadzētu saprast, ka daudzas problēmas, ar kurām tagad saskaras Latvija, ir arī viņu atbildība.
Lai daudzas jomas Latvijā attīstītu, ir nepieciešams līdzfinansējums naudai, ko ES jau šiem nolūkiem dalībvalstīm ir paredzējusi. Diemžēl, nespējot nodrošināt savu finansējuma daļu, Latvijai aiziet garām miljoni un miljoni.
Otrkārt, ja runājam par pragmatiskiem apsvērumiem plašākā kontekstā, ir jārēķinās, ka kādas vienas valsts atpalicība velk uz leju visu Savienību kopumā. Tādējādi ES līdzekļu ieguldījums Latvijā lielā mērā ir arī pašas Savienības interesēs.
Rezumējot var teikt, ka Eiropas līdzekļu ieguldījums Latvijā, sevišķi, ja tas ir stabils un prognozējams, vairo arī mūsu valsts iedzīvotāju atbalstu ES un Eiropas idejai kopumā. Un pretēji — jo lielāka nabadzība, jo lielāka būs eiroskepse. Viena lieta ir garīgums un idejas, bet katra no tām prasa arī kādu materiālu bekgraundu.
VĒRTĪBAS UN VIENOTĪBA
ES pietrūkst vienotības un kopējas idejas. Tā dēvētajās ES konstitūcijās savulaik neiekļāva kristīgo ticību kā vienojošo vērtību. Vai tā bija kļūda?
Tā neapšaubāmi ir kļūda. Eiropiešiem, kas savās valstīs sastopas ar pieaugošu musulmaņu iespaidu, kristietību vajadzēja akcentēt kaut vai tādēļ, lai apliecinātu, ka savu kultūru un identitāti uzskatām par vērtību. Eiropas problēma ir pārprasts politkorektums un pārspīlētas cilvēktiesības. Taču, iespējams, ka aiz tā visa stāv vēl kādas neafišētas intereses. Kad Ungārija kristietību kā vērtību vēlējās iekļaut savā jaunajā konstitūcijā, attieksme pret to bija apmēram tāda, kā pret Haideru[ 2 ] Austrijā.
Ko darīt, ja kristietība tiek marginalizēta?
Domāju, tas ir nākotnes jautājums, kur iniciatīvu par kristietības reabilitāciju likumdošanas jomā vajadzētu uzņemties Eiropas Parlamentam, kamēr konservatīvie ir vairākumā. Parlamentam turklāt ir saiknes ar simtiem dalībvalstu nevalstisko organizāciju, kuras šo procesu varētu atbalstīt. Atcerēsimies, ka tagad paveras jaunas iespējas ES līmenī rosināt likumdošanas iniciatīvas „no apakšas” — savācot kādai idejai miljonu atbalstītāju.
Eiropas valstu interešu savstarpējie konflikti pēc Otrā pasaules kara lielā mērā bijuši iespējami, pateicoties ASV militārajai un materiālai patronāžai. Tagad, tuvojoties kārtējam NATO samitam, viena no galvenajām aktualitātēm ir pakāpeniska Savienoto Valstu uzmanības novēršanās no Eiropas. Kā raugāties uz Eiropas vienotību bez ASV komponenta tajā?
Ceru, ka pilnībā šis komponents zaudēts nekad netiks, jo rietumnieciskās vērtības tomēr ir plašākas par Eiropas ģeogrāfiskajām aprisēm. Domāju, minētais ASV solis Eiropas valstīm liks vairāk mobilizēties kopējām interesēm un uzņemties atbildību par kontinentā notiekošo. Uz to Savienotās Valstis aicinājušas jau labu laiku pirms šīs savu interešu sfēru maiņas. Ne velti ir aktualizēts jautājums par ES armijas izveidošanu paralēli NATO.
Daudz ko jau vēl izšķirs gaidāmās prezidenta vēlēšanas ASV. Galvenais republikāņu kandidāts ne tik ļoti atbalsta Obamas nosprausto ārpolitikas interešu maiņu un ir skaidri licis manīt, ka pašreizējais prezidents bijis pārāk piekāpīgs attiecībās ar Krieviju.
VARAM ARĪ UZSTĀT
Viena no problēmām, uz ko aizvadītajos astoņos gados bieži norādīts, ir Latvijas pārcentība, pildot ES prasības, — pat skriešana ratiem pa priekšu. Vai Latvijai bija un ir reālas iespējas vairāk uzstāt uz savām interesēm, kā to dara, piemēram, Polija?
To nevar noliegt. Birokrātijai vienmēr ir bijusi tieksme veidot ēnu politiku un izvirzīt savus nosacījumus. Vairāk pastāvēt par savām interesēm vajag, un mēs to varam.
Bija saprotams, ka Latvijai vajadzēja izdabāt dažādām bieži vien pat neloģiskām prasībām, lai sasniegtu savu mērķi — iestāšanos ES. Nu tam esam garām, bet diemžēl joprojām turpinām pārmēru piekāpties. Tā tas ir gan ekonomiskajos, gan politiskajos, gan cilvēktiesību jautājumos.
Man ir nācies ārzemniekiem paskaidrot — mums ir tāds eposs „Lāčplēsis”, kurā nacionālajam varonim ir lāča ausis un arī attiecīga cepure, bet jūs, runājot par cilvēktiesību normām, nemitīgi mēģināt viņam uzspiest savu Eiropas kritēriju cepurīti, kas ir pilnīgi nepiemērota. Man ir jautāts: kāpēc Lietuva varēja ieviest pilsonības nulles variantu, bet jūs nē? Esmu atbildējis: Lietuvā ir vairāk par 80% lietuviešu. Parādiet pasaulē kaut vienu valsti, kura ar pamatnācijas un iebraucēju attiecību 50:50 spētu funkcionēt kaut vienu mēnesi? Jums jau ir eksplozija, kad iebraucēju nav vairāk par 20%! Kad dāņiem pavaicā, ko jūs darītu, ja pēc Otrā pasaules kara jūsu valstī puse iedzīvotāju paliktu vācieši, viņiem vienkārši nav ko atbildēt. Mums ir jāprot un jāspēj argumentēt.
Latvijas priekšstāvjiem Eiropā un arī tepat Rīgā beidzot vajadzētu saprast — ja agrāk, kad bijām tikai ES kandidātvalsts, mēs varējām savu viedokli tikai skaidrot, tad tagad varam uz to arī uzstāt. Neuzņemt mūs Savienībā bija daudz vienkāršāk, nekā tagad izmest no tās.