Raksts

Ar Korānu uz demokrātiju


Datums:
04. septembris, 2007


Autori

Eldars Namedovs


Foto: Oscar Federico Bodini

Labākā garantija sekulārismam Turcijā ir pilsoniskās sabiedrības stiprināšana, rīcībspējīga opozīcija un brīva prese jeb, citiem vārdiem sakot, Turcijas demokrātijas nobriešana un konsolidācija, kā arī virzība uz Eiropas Savienību.

Abdullas Gila ievēlēšana par Turcijas prezidentu iezīmē pavērsiena punktu valsts vēsturē. Pirmo reizi kopš sekulārās republikas dibināšanas 1923.gadā par valsts galvu ir kļuvis konservatīvs musulmanis. Pirms tam, jūlijā, Gila pārstāvētā reliģiski konservatīvā, bet ekonomiski liberālā Taisnīguma un attīstības partija (AKP) guva pārliecinošu uzvaru parlamenta velēšanās, kas tika sasauktas pēc sekulārās opozīcijas un armijas iebildumiem pret Gila kandidatūru prezidenta amatam.

Daudzi novērotāji gan Turcijā, gan ārzemēs šīs parlamenta un prezidenta vēlēšanas uztvēra kā cīņu starp sekulārajiem un reliģiskajiem spēkiem par Turcijas nākotni. Demokrātisku vēlēšanu rezultātā AKP ieguva varu parlamentā, valdībā un tagad arī savu kandidātu prezidenta amatā. Vai notikušais signalizē, ka AKP vadībā Mustafa Kemala Ataturka dibinatā sekularā republika varētu tikt aizstāta ar teokrātisku režīmu? Vai Turcijā iespējama Eiropas stila sekulāra, liberāla demokrātija, kas vienlīdzīgi respektē gan sekulāro, gan ticīgo tiesības, brīvības un dzīves stilu? Uz šiem jautājumiem atbildi mēģināšu rast šajā rakstā.

Modernie islāmisti

AKP izveidojās šā gadsimta sākumā, atskaldoties no Turcijas islāmiskās kustības, kura ideoloģijas un darbības metožu (atskaitot terorismu) ziņā bija visnotaļ tuva arābu fundamentālistiskajām organizācijām, piemēram, Musulmaņu brālībai. Turcijas islāmistu idejiskās nostādnes bija dziļi reakcionāras, ksenofobiskas un antisemītiskas. Viņi stingri iebilda pret valsts prorietumniecisko orientāciju, tirgus ekonomiku, sakariem ar Izraēlu, aicināja izstāties no NATO un atteikties no integrācijas Eiropas Savienībā (ES), tā vietā pārorientējot iekšējo un ārējo politiku par labu musulmaņu vērtībām un solidaritātei. Šādu uzskatu nesējs, Turcijas islāmiskās politikas patriarhs Nedžmetins Erbakans uz īsu laiku kļuva par premjerministru 1996.gadā, taču sekulārās sabiedrības un armijas spiediena dēļ bija spiests atkāpties, bet viņa Labklājības partija (Refah parti) tika aizliegta pēc Konstitucionālās tiesas sprieduma par «pret-sekulāro darbību». Šāds iznākums veicināja islāmiskās kustības sašķelšanos — jaunākā, modernākā un labāk izglītotākā partijas daļa apzinājās pragmatisma un mērenības nepieciešamību un izveidoja AKP.

Vēl lielāku lomu islāmiskās kustības evolūcijā nospēlēja sociālās pārmaiņas, kas sākās islāmistu tradicionālajos bastionos Anatolijā (Turcijas Āzijas daļā) kopš premjerministra un vēlāk arī prezidenta Turguta Ozala veiktās ekonomikas liberalizācijas 80.gados. Šis process veicināja tradicionālo konservatīvo uzņēmēju, kas līdz šim bija viens no islāmiskās kustības pamatbalstiem, modernizāciju. No šīs vides izauga jauna efektīvu, konkurētspējīgu un uz eksportu orientētu uzņēmēju šķira, kas vienlaicīgi palika uzticīga konservatīvajām musulmaņu vērtībām. Šīs grupas apzīmējumam Rietumu presē pat ieviesies termins «islāma kalvinisti». Caur augošu pārticību, labāku izglītību un iekļaušanos globālajā ekonomikā minētā grupa izvirzījās par jaunu, konkurējošu eliti, kas līdzās tradicionālajai sekulārajai Stambulas, Ankaras un Izmiras elitei sāka pretendēt uz lielāku teikšanu valsts lietās. «Islāma kalvinisti» ir pragmatiķi, kas vairāk ir ieinteresēti stabilitātē, labklājībā un ekonomikas augšupejā nekā radikālā režīma maiņā, tāpēc šīs jaunās buržuāzijas prioritāte ir ES ar tās milzīgo tirgu, nevis islāma revolūcija un šariāta ieviešana. Tieši šī grupa ir viens no ietekmīgākajiem AKP sociālajiem balstiem, un AKP līderi Redžeps Tajips Erdogans, Gils un Ali Babadžans ir tās spilgtākie pārstāvji.

AKP pirmā valdība pēc uzvaras vēlēšanās 2002.gadā parādīja savu pragmatismu, par galveno prioritāti izvirzot reformas, kas tuvinātu Turciju ES. Reformu process nodrošināja stabilitāti, iespaidīgu ekonomikas augšupeju, uzlaboja kurdu minoritātes tiesības un pavēra iespēju atrisināt Kipras konfliktu. Īpaši zīmīgi, ka pretēji sekulāristu bažām, AKP turpināja un padziļināja iepriekšējās sekulāristu valdības reformas sieviešu tiesību jomā. Turcijas sievietes pirmo reizi ieguva plašas tiesības Ataturka reformu rezultātā — viņām piešķīra balsstiesības (ievērojami agrāk nekā daudzās Rietumeiropas valstīs), ģimenes un sieviešu statusu sāka noteikt nevis reliģiskās tiesības (šariāts), bet Rietumu stila civilkodekss. Taču šo reformu augļus reāli izbaudīja tikai samērā neliela sieviešu grupa — parasti valsts Rietumos esošo lielo pilsētu iedzīvotājas. Liela daļa Turcijas sieviešu, īpaši Austrumu reģionos, turpināja dzīvot striktos patriarhālās morāles un kontroles žņaugos. ES inspirēto reformu procesā Turcijas konstitūcija tika papildināta ar apņemšanos veikt nepieciešamos soļus sieviešu un vīriešu vienlīdzības nodrošināšanai. Vēl zīmīgāk ir tas, ka tika radikāli reformēts Kriminālkodekss, no kura pazuda visas atsauces uz ģimenes godu, kaunu, nevainību, sabiedriskām paražām, kā arī tika atcelti jebkādi atvieglojumi sodiem par izvarošanu, tajā skaitā laulībā. Izvarošanu sāka uzskatīt par sievietes individuālo tiesību pārkāpšanu nevis ģimenes goda aizskaršanu, un vīrs arī legāli vairs nav ģimenes galva. Protams, šādu radikālu reformu īstenošana prasa ne tikai legālu, bet arī vērtību revolūciju sabiedrībā.

Sekulāristu bažas

Vai AKP līdzšinējais sniegums sociālo un politisko reformu ziņā nozīmē, ka sekulāro aprindu bažas par slepeniem plāniem islamizēt Turcijas sabiedrību ir nepamatotas? Lielākā daļa Turcijas iedzīvotāju netic, ka AKP plāno ieviest reliģisku kārtību, un, kā rāda aptaujas, arī to nevēlas. Tomēr ievērojamam iedzīvotāju skaitam piemīt šādas bažas. No vienas puses AKP ir veikusi proeiropeiskas reformas, bet no otras puses daudziem šīs partijas līderiem un ierindas biedriem ir raksturīgs reliģiskais konservatīvisms, kas interpretē reliģiju samērā aprobežotā un atpalikušā nevis modernā un atvērtā veidā. To pierāda, piemēram, apsēstība ar galvassegu jautājumu. Musulmaņu Korāns rekomendē sievietēm ievērot pieticīgumu apģērbā, taču tajā nav konkrētu norāžu par galvas apsegšanu. Galvassegas, plīvuri un citi apģērba gabali, lai noslēptu sievietes ķermeni un matus, ir ortodoksālo viduslaiku islāma juristu izdomājumi. Daži no AKP līderiem un ierindas biedriem joprojām tic, ka galvassegas valkāšana ir ticīgas sievietes pienākums. Viņi nav mēģinājuši to uzspiest visām sievietēm, tomēr ir demonstrējuši tendenci atbalstīt vīriešus, kuru sievas valkā galvassegas, nozīmējot viņus svarīgiem amatiem un bieži reliģisko lojalitāti izvirzot augstāk par profesionālajām iemaņām.

Tiekoties AKP, īpaši zemākā līmenī, dažreiz tiek ievērota dzimumu segregācija — vīrieši un sievietes sēž atsevišķi. AKP arī nav bijusi īpaši pretimnākoša Turcijas liberālās musulmaņu sektas – alevītu – prasībām. Alevīti gadiem ilgi cīnās par reliģiskās minoritātes statusa atzīšanu, kas piešķirtu viņiem tiesības uz lūgšanas namiem un uz to, lai viņu bērni valsts skolās nav piespiesti mācīties valsts sankcionēto sunnītu islāma ticību. AKP valdība uz šīm prasībām nereaģēja, uzsverot, ka alevīti pieder nevis īpašajai minoritātei, bet ir daļa no musulmaņu vairākuma, un tāpēc īpaši noteikumi viņiem nepienākas. Bet neapšaubāmi visvairāk bažu par AKP «slepeno islāmisko dienaskārtību» izraisīja skandalozais mēģinājums ieviest kriminālatbildību par laulības pārkāpšanu, no kura gan Turcijas pilsoniskās sabiedrības un ES spiediena dēļ valdība atteicās. Arī AKP līderu nesenā islāmiskā pagātne vieš bažas. Piemēram, Erdogans vēl 90.gadu sākumā izteicies, ka demokrātija ir vilciens, no kura var nokāpt, sasniedzot gala pieturu. Gils ieņēma valsts ministra amatu Erbakana valdībā, kas radikāli iestājās pret ES. Daudzi sekulāristi apšauba, ka šie politiķi būtu patiesi mainījuši savus uzskatus. Tieši šo faktoru kopums nosaka sekulārās sabiedrības bažas par AKP patiesajiem nodomiem, un tas spilgti izpaudās masveida manifestācijās Turcijas lielākajās pilsētās, atbalstot sekulārismu. Pat ja šīs bažas ir pārspīlētas, AKP ir nopietni jāuztver ievērojamas sabiedrības daļas skepse.

Garants — pati sabiedrība

Jāatzīst, ka daļēji AKP ir izdarījusi pareizus secinājumus un spērusi soļus, lai vēl vairāk kliedētu priekšstatus par sevi kā par «islāmiski orientētu» partiju. AKP kategoriski noliedz, ka tai ir saikne ar islāmisko kustību, un sauc sevi par konservatīvi demokrātisku partiju līdzīgi kā kristīgie demokrāti Eiropā. Jaunajā parlamentā no AKP saraksta ir ievēlēti daudzi deputāti, tajā skaitā arī vairākas sievietes, kas nelieto galvassegas. Šiem deputātiem nekad nav bijis sakara ar islāmisko kustību un viņi pārstāv partijas moderno seju. Savukārt daži politiķi no tradicionāli konservatīvā partijas spārna šoreiz velēšanās nepiedalījās. Premjerministrs Erdogans pēc vēlēšanām teica samierinošus vārdus par gatavību respektēt visu pilsoņu izvēli un kopīgi strādāt valsts labā. Arī jaunievēlētais prezidents Gila savā inaugurācijas runā uzsvēra uzticību sekulārismam, ko viņš definēja kā principu, kas garantē reliģijas un apziņas, kā arī dzīves stila un izvēles brīvību. Gila arī paziņoja par vēlmi konstruktīvi sadarboties ar armijas vadību un sekulārās sabiedrības pārstāvjiem.

Jaunizveidotā valdība, kurai kopumā ir mērens, proeiropeisks profils, par savām galvenajām prioritātēm ir pasludinājusi tālākas reformas ekonomikā un demokrātijas kvalitātes uzlabošanā, kā ari integrācijas ES atdzīvināšanu, nevis atcēluši, piemēram, aizliegumu valsts un mācību iestādēs atrasties ar tradicionālajām galvassegām. Lielākā daļa Turcijas sabiedrības, ieskaitot daudzus sekulāristus, kā arī valdība un prezidents varētu vēlēties šī aizlieguma atcelšanu, taču tas patlaban netiek izvirzīts par prioritāti. Sagaidāms, ka jaunā valdība un parlaments beidzot atcels vai reformēs bēdīgi slaveno Kriminālkodeksa 301.pantu, kas paredz kriminālsodu par “turciskuma aizvainosanu”, uz kura pamata tika vajāts Nobela prēmijas laureāts Orhans Pamuks, kā arī nu jau nogalinātais armēņu žurnālists Hrants Dinks un daži citi pazīstami Turcijas rakstnieki un intelektuāļi. Turcijā arī ir sākušās diskusijas par 1980.gadā pēc militārā apvērsuma pieņemtās konstitūcijas aizstāšanu ar modernāku un ES vērtībām atbilstošāku, un arī tas gluži neliecina par islamizācijas plāniem.

Iespējams, vislielākais garants pret islamizācijas draudiem ir pati Turcijas sabiedrība. Turcijas islāma prakse ievērojami atšķiras no arābu valstīm vai Irānas, jo sekulārās tradīcijas Turcijā ir iesakņojušās dziļāk nekā citviet musulmaņu pasaulē, un tas skaidrojams ne tikai ar sekulārās republikas pastāvēšanu kopš 1923.gada. Daudzējādā ziņā pat Otomaņu impērija bija sekulāra valsts — liela daļa likumu, īpaši valsts pārvaldes un finanšu jomās, tika pieņemta, balstoties uz racionāliem apsvērumiem, kam nebija sakara ar reliģiskajām dogmām. Cits iemesls, kāpēc fundamentālismam nav spīdošu izredžu Turcijā, ir turku islāma saikne ar sufizmu, kas vairāk ir balstīts reliģijas misticismā un garīgumā, nevis radikālā politiskajā darbībā. Pētījumi apstiprina interesantu tendenci — ja arī Turcijas sabiedrība kopumā kļūst reliģiskāka, atbalsts šariāta ieviešanai ir samazinājies no 22% 1999.gadā līdz 9% 2006.gadā. Pretēji bieži skanošajam viedoklim arī galvassegas valkāšana pēdējos gados nav kļuvusi izplatītāka, bet tieši pretēji — ja pirms 10 gadiem tikai 27% turku sieviešu nesedza galvu, tad šodien to nedara jau ap 40%. Tas varētu liecināt, ka Turcijā veidojas unikāls fenomens musulmaņu pasaulē — postmoderna neortodoksāla reliģiozitāte.

Nozīmīga arī opozīcija

Tātad var secināt, ka patlaban bažas par islamizācijas draudiem Turcijā AKP vadībā ir pārspīlētas. Tomēr nedrīkst aizmirst, ka līdzās moderniem, proeiropeiskiem uzskatiem šajā partijā joprojām ir pārstāvētas arī tradicionālās konservatīvās pozīcijas, kas bauda pietiekami plašu atbalstu. Tas neliecina par teokrātijas draudiem, tomēr varas koncentrācija AKP rokās ilgtermiņā var novest pie lielāka reliģiskā konservatīvisma, kas radītu negatīvas sekas kultūras un sociālajā dzīvē. Agresīvāka reliģiozitāte var ari pasliktināt tolerances gaisotni, ar kuru Turcija atšķiras no pārejām musulmaņu valstīm. Tas nozīmē, ka sabiedrībai un Turcijas draugiem ārzemēs ir stingri jāvēro AKP darbība. Turcijas pilsoniskā sabiedrība, ieskaitot tās grupas (īpaši sievietes), kuras islamizācijas rezultātā varētu zaudēt visvairāk, jau ir parādījušas savus muskuļus, aktīvi lobējot reformas nacionālā un starptautiskā līmenī un aktīvi protestējot pret mēģinājumu kriminalizēt laulības pārkāpšanu.

Vitāli svarīgs jautājums Turcijas politikā ir rīcībspējīgas opozīcijas izveidošanās. Galvenā opozīcijas partija — Tautas republikāņu partija (CHP) — līdz šim nav apliecinājusi sevi kā nopietna alternatīva AKP. CHP vēlēšanu stratēģija faktiski balstījās tikai uz vienu saukli: “Sekulārisms ir apdraudēts, Turcija kļūst par otru Irānu”. Minētā partija izvēlējās kareivīgu un radikālu opozīcijas stilu, kas tai ļāva konsolidēt sekulārā kodola balsis, bet liedza paplašināt savu sociālo bāzi. Armijas iejaukšanās politiskajā procesā skaidrojama tieši ar opozīcijas vājumu un nespēju veidot efektīvu alternatīvu valdībai. Taču pēc vēlēšanu rezultātiem armija vairs nevar tiešā veidā iesaistīties politikā, jo vēršanās pret populāro valdību un prezidentu var iedragāt tas autoritāti sabiedrībā un izraisīt asu pretreakciju.

Ilgtermiņā labākā garantija sekulārismam ir pilsoniskās sabiedrības stiprināšana, rīcībspējīga opozīcija un brīva prese jeb, citiem vārdiem sakot, Turcijas demokrātijas nobriešana un konsolidācija. Sekulārajiem un reliģiskajiem turkiem jāpanāk sava veida jauna vienošanās (new deal) — jāvienojas par līdztiesīgu pastāvēšanu, kas balstītos uz Turcijas sabiedrības plurālistiskā rakstura atzīšanu un respektēšanu. Šajā sakarā vitāli nepieciešams ir atjaunot piebremzēto ES integrācijas procesu. ES ieguldījums demokrātiskās un sekulārās Turcijas nākotnē būs iestāšanās procesa turpināšana un veiksmīga tā pabeigšana ar Turciju Eiropas Savienībā.

* Rakstā paustas autora personīgās domas, ne Sociālistu grupas viedoklis.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!