Raksts

Ar kamaniņām uz mežu?


Datums:
03. novembris, 2009


Autori

Linda Curika


Foto: Madeleine

Pirms nedēļas nonācu ļoti nepatīkamā situācijā, kas bija apvienojums emocionāliem, morāliem, finansiāliem un praktiskiem aspektiem. Mana vecmāmiņa ar smagu insultu nonāca slimnīcā, vairs nevienu neatpazina un kļuva daļēji paralizēta.

Pirms nedēļas nonācu ļoti nepatīkamā situācijā, kas bija apvienojums emocionāliem, morāliem, finansiāliem un praktiskiem aspektiem. Mana vecmāmiņa ar smagu insultu nonāca slimnīcā, vairs nevienu neatpazina un kļuva daļēji paralizēta.

Gaiļezerā, kā izrādās, nebija naudas pat elementārai slimnieku apkopei, kā, piemēram, autiņiem vai pamperiem. Viss jāpērk pašiem, kas lika sev uzdot jautājumu par to, vai arī jāārstē nebūtu pašam. Žēl medicīniskā personāla, jo nav skaidrs, kā viņi apkopj tos guļošos pacientus, kuru tuviniekiem nav naudas apkopes lietu iegādei. Te nu atgriežamies 90-tajos gados.

Bija skaidrs, ka pēc tik liela asinsizplūduma nav cerību uz atlabšanu un te sākās smagā dilemma, kas bija jārisina mūsu ģimenei. Visi atceras stāstu par to, kā vecos cilvēkus sēdināja kamaniņās un uz mežu – žvikts! Manas mammas paaudzē ir daudzi paziņas, kas savā pensijas vecumā gadiem apkopj savus vecākus, kas ir daļēji paralizēti un/vai sajukuši prātā. Viņi pat 10 gadus ir burtiski piesieti savam tuviniekam, nevar strādāt un ar ierobežotām iespējām (ne)apmeklē kultūras vai izklaides pasākumus.

Manā paaudzē personiskais laiks, karjera, profesionālā izaugsme, izklaide ir vērtības. Daudziem varbūt pat lielākas vērtības, nekā ģimene. Un lai cik tas briesmīgi izklausītos, ir grūti sevi iedomāties pametam darbu, lai apkopotu vecu cilvēku 24/7. Mums ir uzskats, ka no mums to neviens nevar prasīt. Ir jauki, ja varam atļauties algot kopēju, bet ja tas nav iespējams, paliek lielākais veca cilvēka bieds: pansionāts. Varbūt jūs to zinājāt, bet man tas bija jaunums: vieta pansionātā maksā 300 Ls, un, kā runā tautā, ir jādod kukulis, lai tiktu kādā iekšā, jo visur ir rindas.

Palasot interneta forumos komentārus, prevalē viedoklis, ka ir jābūt briesmonim, lai nosūtītu savu tuvinieku un pansionātu. Par to arī nav pieņemts runāt pie kafijas tases ne tikai tāpēc, ka tā ir smaga tēma, bet arī tāpēc, ka visi gribam izlikties labāki, nekā esam patiesībā.

Padomju laikos esot bijis tā – ja tev kāds radagabals ir pārrakstījis savu dzīvokli, tad, kad viņš vairs nespēj rūpēties par sevi, tev valsts uzliek to par pienākumu. Šodienas liberālajā sabiedrībā nevaru iedomāties tādu praksi. Tai pat laikā, varbūt tas risinātu mūsdienu problēmu ar nepateicīgajiem bērniem?

Ikvienam vecam cilvēkam tās ir lielākās bailes – palikt tuviniekiem „uz kakla“ vecumdienās. Visi grib aiziet mierīgi un savā laikā. Bet ja tas nesanāk, kāds ir mūsu – veselo un jauno – pienākums pret viņiem?

P.S. Kad rakstu šo blogu, viss jau ir beidzies. Vienā dienā aizejot ciemos, personāls nevarēja saprast, kur viņa palikusi. Izrādījās – mirusi jau dienu iepriekš. Nebija ienācis prātā informēt par to tuviniekus. Varbūt nebija naudas zvanam uz mobilo telefonu. Varbūt nebija laika. Varbūt bija vienkārši vienalga. Tik ļoti žēl un tai pat laikā atvieglojums, ka viņa varēja aiziet kā vēlējās.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!