Foto: I. Pumpure

Tā savā dzejā saka lībiešu izcelsmes māksliniece Baiba Damberga. Tāpat varētu teikt daudzi Latvijas ļaudis un arī mūsdienu pasaules iedzīvotāji, jo tautu sajaukšanās process turpinās...

Lībiešu senči tagadējā Latvijas teritorijā dzīvojuši jau apmēram pirms 5000 gadiem – senāk, nekā vēlāk ienākušie latviešu senči no baltu ciltīm. Te notikusi latviešu un lībiešu tautu veidošanās un attīstība. Mazo tautu izzušana ir viena no pasaules nenovēršamajām likumsakarībām, un lībieši nav izņēmums.

Bez savas valsts

Kamēr vien vēsture piemin lībiešus, viņi Latvijas teritorijā nav bijuši lielā skaitā, nav bijis arī valstiska veidojuma, kas būtu pastāvējis ilgāku laiku. Pirmo lielo iznīcinošo triecienu lībieši saņēma 12. un 13. gadsimtā, kad mūsu zemi iekaroja krustneši. Vēlāk šo teritoriju karodami pārstaigāja krievi, poļi, zviedri, sakši, franči, izpostīdami mājvietas un iznīcinādami iedzīvotājus. Visvairāk cieta iedzīvotāji ap Rīgu, un tie bija lībieši. Viņu vietu pamazām aizņēma iekarotāji un latviešu cilšu piederīgie, sākās strauja lībiešu asimilācija. Kas gan lībiešiem toreiz atlika? Dzīvot attiecīgajos apstākļos un pamazām saplūst ar latviešiem, kā ar lielāku un ekonomiski spēcīgāku pamattautu. 19. gadsimta vidū Ziemeļkurzemē bija ap 2000 lībiešu, kuri savu valsti izveidot nevarēja, bet Vidzemē tolaik lībieši bija jau asimilējušies.

Dziesmu netrūkst, ābeces gan

Latvijas brīvvalsts laikā – no 1918. līdz 1940. gadam – arī lībieši piedzīvoja zināmu nacionālās kultūras uzplaukumu, bet to apturēja Latvijas okupācija, karš un pēckara dzīves sastingums.

Tomēr būtu nepareizi lībiešu valodas zudumu izskaidrot tikai ar minētajiem faktoriem. Pēc 1935. gada tautskaites datiem Kurzemes jūrmalas lībiešu ciemos no 2746 iedzīvotājiem bija 892 lībieši, bet no viņiem tikai 214 cilvēki ģimenē kā sarunu valodu lietoja lībiešu valodu. Tie bija gados veci cilvēki. Apmēram puse no pusaudžiem lībiešu valodu vairs neprata. Lībiešu bija pārāk maz, viņu izglītība un iespējas bija nepietiekamas savas kultūrautonomijas veidošanai.

Latvijas brīvvalsts pārdesmit gados Kurzemes zvejnieku ciemos lībiešu sabiedriskā organizācija “Līvõd Īt” (Līvu savienība) kopš 1923.gada ar citu somugru tautu palīdzību darbojās, lai saglabātu lībiešu valodu, tradīcijas un kultūru. Zināmi panākumi bija – liela daļa lībiešu kultūras vērtību tika savāktas tieši šajā posmā. Grūti cerēt, ka savu identitāti ilgi spētu saglabāt 1000 cilvēku liela tauta, kurai tikai pusgadsimtu bija sava rakstība, nebija ābeces, mācību grāmatu, nebija skolas un savu skolotāju, bet tikai daži simti teksta lappušu lībiešu valodā, vēlēšanās skandināt dziesmas un sirdī idejas par tautas pašsaglabāšanos. Jau pirms Latvijas Republikas neatkarības atgūšanas lībiešu atmodu ieskandināja 1972. gadā nodibinātie lībiešu dziesmu ansambļi Rīgā un Ventspilī, kas darbojas joprojām. Milzīga loma tautas pašapziņas celšanā bija 1988. gada folkloras festivālam Baltica – 88, ko vadīja folkloras kopa “Skandinieki” un lībiešu vārds atkal parādījās presē.

Lībiešu krasts

Kopš Latvijas valsts atjaunojusi neatkarību, lībieši ir aktivizējušies. Kā Latvijas otrā pamattauta lībieši 1988. gadā ir atjaunojuši savu sabiedrisko organizāciju “Līvõd Īt”. Līvu savienības grupas darbojas Kolkā, Mazirbē, Ventspilī, Rīgā. Kopš 1989. gada savienība organizē Mazirbē ikgadējos lībiešu svētkus augusta pirmajā sestdienā, kas jau ieguvuši arī starptautisku skanējumu. 2000. gadā ir atgūts Lībiešu tautas nams Mazirbē, ko ar somu, igauņu, ungāru un latviešu tautu palīdzību “Līvõd Īt” uzcēla 1939. gadā un kas tagad prasa ievērojamu līdzekļu piesaistīšanu. Līvu savienība ir izdevusi arī Latviešu – lībiešu – angļu sarunvārdnīcu un Mazo lībiešu mācību grāmatu.

1991.gada 4.februārī Ministru padome pieņēma lēmumu par Valsts īpaši aizsargājamās lībiešu kultūrvēsturiskās teritorijas “Līvõd rānda” (Lībiešu krasts) nodibināšanu. To izveidoja pēdējā lībiešu apdzīvotajā teritorijā Ziemeļkurzemē, lai aizsargātu lībiešu tautības, dabas un kultūras mantojumu un tradicionālo dzīves veidu, kā arī izveidotu bāzi un radītu nepieciešamos apstākļus lībiešu tautības saglabāšanai, pastāvēšanai un attīstībai. Tomēr reālā dzīve lībiešu jūrmalas ciemos pēc ieteiktām koncepcijām neattīstījās. Sakarā ar kompetences pārdali starp valsti un pašvaldībām jautājums par teritoriālo plānošanu un attīstību pārgājis pašvaldību ziņā. Lībiešu ciemu teritorijas pārzina Kolkas, Dundagas un Tārgales pagastu pašvaldības.

Līdz šim “Lībiešu krasts” darbojies lībiešu kultūras un izglītības jomā. Liela vērība tika veltīta vēstures, etnogrāfijas, kultūrvēstures un citu nozaru pētniecībai. Tika izdots mēnešraksts “Līvli” un “Lībiešu gadagrāmatas,” kas ir nozīmīgi lībiešu kultūrvēstures un dzīves aktualitāšu atspoguļotāji. Interesentiem Rīgā, Ventspilī un Kolkā tika mācīta lībiešu valoda (to var mācīties arī Latvijas Universitātes moderno valodu fakultātē). “Lībiešu krasts” ar stipendijām ir atbalstījis lībiešu jauniešus, kas mācās augstskolās, katru gadu vasarās Mazirbē notiek lībiešu jauniešu nometne. 2003. gada otrajā pusē ir sākusies “Lībiešu krasta” reorganizācija. Domājams, ka “Lībiešu krasta” iesāktais darbs turpināsies un attīstīsies atbilstoši jaunajiem apstākļiem.

Paralēli Līvu savienībai Rīgā tika nodibināta sabiedriskā organizācija “Līvõ kultūr sidām” (Lībiešu kultūras centrs), kura vadītājs bija jaunais entuziasts Valts Ernštreits. Lībiešu kultūras centrs izdevis dažus žurnālus lībiešu valodā, lībiešu dzejas izlasi “Es viltīgāks par tevi menca”, organizējis lībiešu mākslas un foto izstādes un veidojis kultūras sakarus ar Igauniju un citām Ziemeļvalstīm.

“Lībieši Latvijā” – programma bez naudas

Lai nākotnē veicinātu mērķtiecīgāku lībiešu problēmu risināšanu, ar valdības vadītāja 1998.gada 24.novembra rīkojumu tika izveidota darba grupa mērķprogrammas “Lībieši Latvijā” izstrādei. Tā veidota kā konceptuāla virsprogramma plašam pasākumu kompleksam, lai risinātu trīs pamatjautājumus:

• saglabātu un attīstītu lībiešu etnosu;
• saglabātu un attīstītu lībiešu valodu, vēstures un kultūras mantojumu, ierādot tiem īpašu vietu Latvijas nacionālajā kultūras mantojumā;
• nodrošinātu stabilas un demokrātiskas Latvijas valsts attiecības ar tās seno pamattautību – lībiešiem.

Valdība akceptēja mērķprogrammu “Lībieši Latvijā” 1999.gada 14.decembrī. Diemžēl līdz šim mērķprogrammas realizēšanai nav piešķirts valsts budžeta finansējums, un tāpēc tās īstenošana ir apdraudēta.

Latvijas valsts ir apliecinājusi savu atbildību par otro pamatnāciju – lībiešiem. 1991.gada 19.marta likumā “Par Latvijas nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību un tiesībām uz kultūras autonomiju” norādīts, ka Latvijā dzīvo latviešu nācija, senā pamattautība – lībieši, kā arī nacionālās un etniskās grupas. Likuma 4.pants skan: “Latvijas Republikas valsts vara un pārvaldes institūcijas ir atbildīgas par Latvijas senās pamattautības – lībiešu – nacionālās identitātes un kultūrvēsturiskās vides saglabāšanu, par viņu apdzīvotās teritorijas sociāli ekonomiskās infrastruktūras atjaunošanu un attīstību.”

Vēlējos atgādināt šīs saistības, ko ar likumu ir apņēmusies Latvijas valdība. Ceru, ka beidzot tiks piešķirts finansējums mērķprogrammas “Lībieši Latvijā” rīcības programmu īstenošanai .

Šā gada 26. aprīlī Līvu savienības konferencē tās vecākais Aldis Ermanbriks minēja, ka organizācijas galvenais mērķis šodien ir lībiešu etniskās identitātes stiprināšana. Tam pievienojos arī es, kas esmu viena vēl no nedaudzajām lībietēm, kuras dzimtā valoda ir lībiešu. Latvijā mēs esam divas pamattautas un reizēm paši nezinām – kas katrā no mums lībisks, kas latvisks.