Foto: Mark Kirchner
Ja Saeima pieņems Godmaņa un Leiškalna ierosinātos Aizsargjoslu likuma grozījumus, visticamāk, valsts institūcijas piekrastes apbūves priekšā bezspēcībā noplātīs rokas — nespējam nosargāt krastu, jo viss taču notiek likumīgi.
Aizsargjoslu likuma atvēršana grozījumiem katru reizi ir izraisījusi plašas diskusijas un atsevišķu personu mēģinājumus panākt atvieglojumus būvniecībai Baltijas jūras piekrastē. Izņēmums nav arī šoreiz, kad Aizsargjoslu likums tika atvērts pēc Ministru kabineta (MK) sagatavotajiem priekšlikumiem. Sākotnējais Aizsargjoslu likuma grozījumu projekts gan neko bīstamu neliecināja un bija vairāk saistīts ar tehniskiem precizējumiem, kas nepieciešami, lai sakārtotu publiskās infrastruktūras regulējuma jautājumus, piemēram, publisku stāvlaukumu, skatu torņu izbūvi, aizsargjoslu noteikšanu ap elektrotīkliem, gāzes vadiem.[1] Taču uz likuma grozījumu trešo lasījumu Saeimā bijušais Ministru prezidents Ivars Godmanis (LPP/LC) un deputāts Kārlis Leiškalns (TP) iesniedza virkni priekšlikumu, kas saistīti ar būvniecības atvieglojumiem un valsts un pašvaldību zemju atsavināšanu piekrastē.
Liela vaļa pašvaldībām
Viens no deputāta Kārļa Leiškalna priekšlikumiem paredz pašvaldībām deleģēt tiesības ar teritorijas plānojumu ciemos noteikt aizsargjoslu platumu. Līdz ar to lauku pašvaldības varētu pašas brīvprātīgi noteikt aizsargjoslu platumu, ņemot vērā situāciju dabā, un pašvaldībām būtu tiesības noteikt krasta kāpu aizsargjoslu arī 50 un mazāk metru platumā. Nav nepieciešama īpaši liela iztēlei, lai iedomātos, kas notiktu, ja pašvaldība pati ar teritorijas plānojumu noteiktu aizsargjoslu platumu un pēc tam pati izdotu arī būvatļaujas. Gar piekrasti kāpu un koku vietā dažu gadu laikā slietos privātmāju siena.
Lai atvieglotu arī ciemu robežu apstiprināšanu un tās varētu noteikt pēc iespējas plašākas, deputāts ir ierosinājis izslēgt Vides ministriju kā vienu no atbildīgajām institūcijām ciemu robežu apstiprināšanā, šo funkciju atstājot tikai Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas kompetencē. Jāatgādina, ka tieši Vides ministrija bija tā, kas aktīvi iebilda pret Kolkas pašvaldības vēlmi maksimāli “iztiept” ciema robežas paralēli jūras krastam un iekļaut meža zemes ciema robežās, tādējādi nesamērīgi palielinot antropogēno jeb cilvēka radīto slodzi uz piekrasti.[2]
Deputāts, acīmredzot, ar ciemu attīstīšanu ir bijis tik pārņemts, ka iesniegto priekšlikumu nav vērtējis no aizsargjoslu kopējās noteikšanas koncepcijas, jo atbilstoši iesniegtajam priekšlikumam aizsargjoslas minimālais platums pilsētās tiktu saglabāts 150 metri. Skatoties no teritoriju attīstības viedokļa, pilsētās, kurās ir daudz lielāka antropogēnā slodze uz teritoriju nekā ciemos, būtu nosakāmi salīdzinoši mazāki ierobežojumi saimnieciskajai darbībai nekā ciemos, tādējādi veicinot arī slodzes koncentrāciju.
Salīdzināšanai ir interesanti pieminēt Igaunijas Vides aizsardzības likumu[3], kas regulē ar piekrastes aizsargjoslu saistītos jautājumus. Igaunijas Vides aizsardzības likums nosaka vispārēju aizliegumu jaunai būvniecībai piekrastes aizsargjoslā 100 metru platumā, un tajā ir dots izsmeļošs uzskaitījums, kad izņēmuma gadījumā būvniecība ir pieļaujama sabiedrības vajadzībām, piemēram, ja nepieciešama tilta, ceļa, drošības un glābšanas būvju celtniecība. Latvijas Aizsargjoslu likums pieļauj arī jaunu būvniecību privātām vajadzībām.[4] Savukārt Igaunijas Vides aizsardzības likums vienīgo izņēmumu jaunai būvniecībai privātām vajadzībām pieļauj blīvi apdzīvotās vietās, kur jau ir izveidojusies apbūve. Tāpat Igaunijas Vides aizsardzības likumā ir norādīts, ka sabiedrības intereses piekrastē ir svarīgākas par privātpersonas interesēm un gadījumā, ja pašvaldība ir izdevusi nelikumīgu būvatļauju, privātpersonai nav tiesiskās paļāvības, ka šāda būve varētu tikt atzīta par tiesisku.
„Nevainīgā” rekonstrukcija
Bijušais Ministru prezidents Ivars Godmanis būtībā ir ierosinājis, ka rekonstrukcija krasta kāpu aizsargjoslā varētu notikt atbilstoši Vispārīgajos būvnoteikumos paredzētajai rekonstrukcijas definīcijai, neierobežoti mainot gan ēkas apjomu, gan ēkas funkciju. Līdz ar to persona, kas īpašumā vai lietojumā ieguvusi zemi ar lapeni vai tualetes būdiņu, tās vietā varēs uzbūvēt greznu dzīvojamo māju vai atpūtas kompleksu. Igaunijas Vides aizsardzības likums pieļauj dabā esošu būves būvapjoma palielināšanu par vienu trešdaļu no esošā (sākotnējā) būvapjoma, neparedzot iespēju mainīt arī būves funkciju. Saprātīga būvapjoma palielināšana būtu pieļaujama, lai piekrastes zvejnieku iepriekš būvētās mazās mājiņas pielāgotu šodienas vajadzībām, taču nekādā gadījumā nav pieļaujama ēku būvapjoma neierobežota palielināšana un funkcijas maiņa, lai tualetes būdiņas vietā uzceltu privātmāju.
Priekšlikumu atļaut neierobežotu rekonstrukciju piekrastē iepriekš ir izteikusi arī Ivara Godmaņa vadītā valdība. 2008.gada 2.decembrī Ministru kabinets atbalstīja Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas darba grupas izstrādātos priekšlikumus[5], kas radītu jaunus izņēmumus zemes atsavināšanas aizliegumam krasta kāpu aizsargjoslā un pieļautu krasta kāpu aizsargjoslā esošo ēku un būvju rekonstrukciju bez būvapjoma ierobežojuma.
Valsts un pašvaldību zemju atsavināšana
Pašreizējais Aizsargjoslu likums aizliedz atsavināt valsts vai pašvaldības īpašumā esošo zemi, izņemot likumos noteiktos gadījumus, kad personai ir tiesības iegūt īpašumā zemi zem ēkas jeb būves. Toties likuma labojumos Ivars Godmanis ierosina dot ļoti plašas pilnvaras valsts un pašvaldību zemesgabalu atsavināšanai piekrastē. Pamatojums šādam priekšlikumam ir rodams jau pieminētajā pērnajā decembrī pieņemtajā valdības ziņojumā. Tur sacīts, ka pie pašreizējā regulējuma pašvaldības tai piederošo zemi iznomā ilgtermiņā, un šāda iedarbība uz piekrasti esot līdzīga zemes atsavināšanai.
Tomēr šāds arguments nevar kalpot tam, lai atļautu zemes atsavināšanu, jo, iespējams, no dabas aizsardzības viedokļa ir nepieciešams aizliegt arī ilgtermiņa nomu, nevis pieļaut vēl plašāku saimniecisko darbību. Turklāt, ievērojot daudzos saimnieciskās darbības aizliegumus, nebūtu pieļaujama situācija, ka personas, kas iegūst valsts un pašvaldību īpašumus, pēc tam vēl pieprasa kompensācijas par saimnieciskās darbības ierobežojumiem. Lai pieņemtu lēmumu par ilgtermiņa nomas līguma aizliegšanu vai gluži pretēji — valsts un pašvaldības zemes atsavināšanu, ir jāveic rūpīgs izvērtējums gan no ekonomiskā, gan no ekoloģiskā aspekta, nevis jābalstās uz varbūtībām vai viena gadījuma risinājumu.
Izdevīgs brīdis priekšlikumiem
Interesanti, ka priekšlikumi konceptuālajiem likuma grozījumiem ir iesniegti pēdējā brīdī — uz likuma labojumu trešo lasījumu parlamentā. Šādai rīcībai gan ir arī savs pamatojums — tādējādi ir mazākas iespējas „pēdējā brīža” priekšlikumus noraidīt, jo tie netiek skatīti visos likuma lasījumos un par tiem balso tikai vienu reizi. Minētie apstākļi arī nodrošina, ka ir mazāks laiks diskusijām par konkrētajiem priekšlikumiem un tādējādi samazinās iespējas sabiedrībai iebilst pret priekšlikumu bīstamajām sekām, jo, kas zina, steigā varbūt vispār neviens nepamanīs konkrēto priekšlikumu bīstamību.
Priekšlikuma iesniedzēji, visticamāk, ļoti labi saprot arī to, ka par izteiktajiem priekšlikumiem saskaņā ar Saeimas kārtības rulli izšķirošais balsojums notiek Saeimā. Pat ja atbildīgā komisija pilnībā noraida priekšlikumus, Saeima tik un tā tos var apstiprināt, balsojot par katru atsevišķo priekšlikumu. Līdz ar to nav nepieciešams tērēt laiku un pārliecināt sabiedrību par savu priekšlikuma pamatotību vai uzklausīt citu pušu viedokli. Te vēl jāpiebilst, ka neviens no priekšlikumu iesniedzējiem vai viņu pārstāvjiem neieradās ne uz vienu no darba grupas trim sēdēm, kas tika rīkotas speciāli Aizsargjoslu likuma grozījumiem un kurās piedalījās gan sabiedriskās organizācijas un vides eksperti, gan ostu un pašvaldību pārstāvji.
Ja Saeima pieņems Ivara Godmaņa un Kārļa Leiškalna ierosinātos Aizsargjoslu likuma grozījumus, visticamāk, nebūs ilgi jāgaida, kad likuma jaunās normas tiks izmantotas praksē un valsts institūcijas kārtējās piekrastes apbūves priekšā bezspēcībā noplātīs rokas — nespējam nosargāt krastu, jo viss taču notiek likumīgi.
______________________
[1] http://titania.saeima.lv/LIVS..
[2] Satversmes tiesas 2008.gada 27.marta spriedums lietā Nr.2007-17-05
[3] Nature Conservation Act, entered into force 1 May 2004
[4] Saskaņā ar Aizsargjoslu likuma 36.panta otro daļu būvju būvniecība krasta kāpu aizsargjoslā pilsētā ir pieļaujama, ja tā paredzēta teritorijas plānojumā un ir saskaņota ar Vides ministriju. Ciemos, lai atļautu būvniecību krasta kāpu aizsargjoslā, papildus vēl minētajiem kritērijiem nepieciešams konstatēt iepriekšējo apbūvi.
[5] Informatīvais ziņojums „Par nekustamā īpašuma atsavināšanas un apsaimniekošanas problēmu risināšanu Baltijas jūras un Rīgas jūras līča krasta kāpu aizsargjoslā”