Raksts

Ar Bībeli pa galvu grēciniecei?


Datums:
04. jūnijs, 2002


Autori

Iveta Mediņa


Foto: no personīgā arhīva

Mūsu Kungs prognozēja, ka izzudīs mīlestība pret dzīvību. Tā ir viena no šī laikmeta nenormālības zīmēm. Nezinu, vai šī civilizācija ir amorāla, bet konfliktu sabiedrība gan. Pat sieviete sava klēpja mērogā nonāk konfliktā ar vēl nedzimušu bērniņu.

Niknākie abortu pretinieki, paužot savu viedokli, kā galveno argumentu piesauc Dievvārdu un Bībeli. Vispirms noskaidrosim, vai Svētajos rakstos patiešām runāts par tematu, kas attiecināms uz mūsdienu diskusiju?

Svētie raksti saka: “Tev nebūs nokaut.” Tas ir viens. Viscaur Bībele runā par to, ka dzīvības autors ir Dievs. Aborts ierosina visdziļākos jautājumus par cilvēka dzīvības vērtību – vai cilvēkam kā Dieva tēla un līdzības nesējam ir unikāla vērtība? Tas nav teoloģisks jautājums. Dieva griba ir saglabāt, izlīdzināt konfliktus, sniegt mierinājumu. Ir taču labāk saglabāt dzīvību, nekā to atņemt. Svētie raksti uzsver, ka cilvēka dzīvība ir jārespektē no ieņemšanas līdz dzīves beigām. Ieņemtā dzīvība mātes klēpī nepieder mātei, tā ir dzīvība, kuru Radītājs ir gribējis, tai ir jādod iespēja augt un attīstīties.

Un otrs – katra dzīvība ir Dieva gribēta, tā ir unikāla, tai ir vērtība pašai par sevi. “Tu, Dievs, mani veidoji un piešķīri man veidolu manas mātes miesās,” sacīts rakstos.

Vai varam apgalvot, ka gadsimtu laikā baznīca nekad nav manipulējusi ar dažādiem tabu? Respektīvi – pati tos radījusi no jauna, interpretējusi un attīstījusi pēc laikmeta valdītāju ieskatiem?

Jāatzīst, ka Svētie raksti ir padziļinātas jēgas teksts. To var lasīt pēc burta, šļūcot pa virsu. To var lasīt pēc gara dotās atklāsmes, dziļi. Un tad nākas atzīt to, par ko raksti saka Jāņa atklāsmes grāmatas 19. nodaļā: “Vārdu, kas Tam uzrakstīts, neviens nepazīst kā vien Viņš pats. Viņš tērpies drēbēs, kas asinīs mērktas, Viņu sauc: Dieva Vārds”. Dieva Vārdu īsti izlasīt nav dots nevienam. Tās dzīles par katru cilvēka likteni – gala spriedumu – jau pateiks Dievs pats. Nav nekā briesmīgāka par reliģisku liekulību. Baznīca nedrīkstētu būt cilvēku sirdsapziņas inkvizitore, tā drīkst būt vienīgi orientētāja, garīgās dzīves virzītāja brīvām personībām.

Bībelē mēs varam atrast visdažādākās situācijas. Dievs grib būt līdzdalīgs katras sievietes un vīrieša liktenī. Un Bībeles sacīto nekad nav iespējams saprast, atstājot ārpus iekavām Dieva vadību lasīšanas gaitā. Kā jau sakrālam tekstam, Bībelei piemīt sava loģika – un es pilnīgi pieļauju situācijas, kad cilvēka liktenis jautājums tiek atrisināts ļoti pretrunīgi. Tā ir Dieva kompetence. Ne mana, ne arhibīskapa Vanaga vai Pujāta. Tāpēc es nemūžam neņemtos teikt: tev būs… tev nebūs…

Vai jums kā sievietei nešķiet, ka tie, kas “sēklu sēj, bet stādus neaudzē” pārlieku uzurpē “dārznieka” funkcijas?

Svētajos rakstos vīrieša loma sievietes dzīvē ir grandioza. Ja viņš to nepilda, ziniet kā Bībele viņu sauc? – Gaļas gabals! Instinktu komplekss.

Ja vīrietis ir tik bezatbildīgs un iestājas par abortu, tad arī uz viņu attiecas jēdziens “slepkava”.

Vai šos tabu nav uzspieduši vīrieši – bieži vien – neprecēti? Vai varam iedomāties situāciju, ka abortu jautājumā nostāja būtu tolerantāka, ja garīdzniecība nebūtu vīrieša prioritāte? Varbūt sieviete šo jautājumu risinātu konstruktīvāk?

Domāju, ka situācija būtu tolerantāka, ja garīdzniecība nebūtu vīriešu prioritāte. Bet šaubos, vai tāpēc labāka. Jo bērna radīšana ir liels noslēpums, kurā cilvēks pa īstam pieskaras mūžības noslēpumam. Labi, ka garīdznieki vīrieši to vien spēj kā pateikt striktu “nedrīkst”. Sievietes tolerance varētu būt mazāk konkrēta, tāpēc vēl nedzimušā bērna dzīvībai bīstamāka.

Sieviete – aiz žēluma pret sevi varbūt – var mēģināt ignorēt iekšējo vajadzību un novērsties no atbildības, jo ir rakstīts: “Tev būs sāpēs bērnus dzemdēt.” Bet vajadzība atbildēt par savu rīcību tik un tā neatstās sievieti, būs nemiers, sirdsapziņas mokas. Ir labi, ja kāds stingri un noteikti pasaka – mūsu lielākā atbildība ir atbildība par savas rīcības izvēli. Nav slikti, ka garīdznieki vīrieši nav toleranti. Būtu vēl labāk, ja viņi saprastu, ka cilvēka dvēseles attīstībā paša izdarītiem brīviem lēmumiem ir daudz lielāka nozīme, nekā cita diktētiem.

Vai tiešām baznīca var tā vienkārši izlikties, ka neko nav dzirdējusi par nelegālajiem abortiem, kurus veic dažādi miesnieki? Vai pietiekoši baiss arguments nav t.s. “sniegpulkstenīši”? Kriminālisti tā dēvē mazos zīdaiņu līķīšus, kurus atrod mežiņos un nomaļās vietās it sevišķi pavasaros. Vai tādā gadījumā legāla grūtniecības pārtraukšana nav humānāka un ētiskāka?

Mūsu Kungs prognozēja, ka izzudīs mīlestība pret dzīvību. Protams, tā ir viena no šī laikmeta nenormālības zīmēm. Nezinu, vai šo civilizāciju var saukt par amorālu, bet par konfliktu sabiedrību gan. Visi ir kaut kādā konfrontācijā viens ar otru. Tautas, valsts, ģimenes mērogā. Pat sieviete sava klēpja mērogā nonāk konfliktā ar vēl nedzimušu bērniņu. Sieviete var sākt bendēt viņu ar savām domām kopš paša ieņemšanas momenta. Nomocīt līdz nāvei. Negribēts bērniņš, ja arī piedzimis, šo kodu nēsās sevī visu turpmāko dzīvi.

Uzklausot grēksūdzes, es reizēm raudu, dzirdot, ko sievietes stāsta, kāpēc viņām vajadzējis taisīt abortus. Tikpat kā nav nevienas, kura būtu to gribējusi darīt labprātīgi. Bijuši drausmīgi smagi apstākļi, vecāku spiediens, veselības problēmas. Galu galā, “gaļas gabali” – vīrieši viņas ir pametuši.

Esmu nonākusi pie secinājuma, ka sievietes ir apmaldījušās sevī. Viņām trūkst orientiera. Konflikti rodas tad, ja cilvēkam nav skaidrības par metasistēmām.

Atzīstiet taču, ka sapratne par tām ir ļoti ekskluzīva lieta, kura panākama ar prāta un sirds izglītību.

Protams. Tieši tāpēc jau mani izbrīna politiķi. Arī viņi nesaprot abortu konsekvences. Vai tad, iestrādājot likumā pat visdogmatiskākās definīcijas, izbeigtos slepkavības? Tās tikai turpinātos vēl baigākās izpausmēs. Tātad, nevis jātaisa referendums, bet jāsniedz sabiedrībai maksimālā izpratne par cilvēka rīcības konsekvencēm, ja sieviete ignorē respektu pret vēl nedzimuša bērna gribu dzīvot. Bet no otras puses – tas jādara pārdomāti, tā, lai sievietes sirdsapziņa netiktu mocīta, bet soli pa solim tiktu vesta pie pareiza soļa.

Nelolosim ilūzijas – vieglprātīgas dzimumattiecības vēl ilgi neizzudīs. Turpināsies arī tradicionālās pavešanas un pamešanas. Tas nozīmē, ka būs arī mēģinājumi likvidēt šo situāciju sekas. Vai ir jēga savas kristīgās sirdsapziņas nomierināšanai divkosīgi ierakstīt likumā: aborti non grata?

Nē! Ar aizliegumiem nekad neko nevar regulēt. Nevienā līmenī. Neesmu īsti pārliecināta, ka Reproduktīvās veselības likumu bija lasījuši tie, kas pret abortiem piketēja pie Saeimas. Vai tāpēc izzudīs problēma?

Tā pastāvēs, kamēr netiks darītas reālas lietas. Vispirms jāizveido biezi austs palīdzības tīkls, kurš ietver dilemmas priekšā nonākušo sievieti: sociālie darbinieki, psihologi, psihoterapeiti, mediķi. Nu un protams – kvalificēti teologi! Jāsāk ar konsultāciju par to, ko nozīmē dzīvība.

Tātad – nevis pants par abortu aizliegumu, bet likumā nostiprināts papildinājums par šāda dienesta izveidošanu. Skaidrs, ka tas ir sarežģītāk. Tam nepieciešama nauda. Aizliegums vārdiskā vai rakstiskā veidā nemaksā neko.

Kā jūs vērtējat situāciju, ka, atsaucoties uz baznīcu un Bībeli, politiķi mēģina panākt tautas nobalsošanu t.s. abortu referendumā? Vai jums nešķiet, ka politikā mēģina iepīt pat Dievu?

Referenduma ideju izvirzīja Jaunā Kristīgā partija. Man, protams, ir simpātiskas mācītāja Ērika Jēkabsona idejas par to, kā mainīt Latvijas politisko situāciju. Tomēr es oponēju referenduma idejai. Tik smalkas lietas nevar nobalsot ar “JĀ” vai “NĒ”. Šā vai tā – tas būs viens muļķīgs risinājums. Tāpēc es saku – nē! Esmu pret šādu referendumu.

Izcili teologi šodien raksta – cilvēka liktenis tik un tā paliek aizšifrēts aizzīmogotā aploksnē. Tajā ir īstā atbilde, kādu būtu gribējis Dievs. Atbildi jācenšas noskaidrot mācītājam. Ja viņš to nedarīs, tad varam rīkot vienu referendumu pēc otra un turpināt sist ar Bībeli pa galvu kārtējai grēciniecei.


Aivita Putniņa "Aborts u.c. – lemsim līdzpilsoņu vietā?"

Grozījumi "Seksuālās un reproduktīvās veselības likumā"


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!