Raksts

Apžēlot nedrīkst pakārt


Datums:
21. oktobris, 2008


Autori

Ilona Kronberga


Foto: ASach

Mūža nogalē mums var nākties dzīvot sabiedrībā, kur katram Latvijas iedzīvotājam šķūnīti noglabāta nevis malka, bet munīcija sava nama aizstāvībai.

Iespējams, nav neviena cilvēka, kurš pēdējo mēnešu laikā nebūtu neko dzirdējis par pieaugošo noziedzību. Tāpat kā nav neviena, kurš nebūtu dzirdējis, kādus piedāvājumus šīs problēmas risināšanai izsaka politiķi — sodīt, sodīt, sodīt un — pēc iespējas bargāk. Brīžiem rodas sajūta, ka politiķi ar nepacietību gaida ikvienu jaunu ziņu par nežēlīgiem noziegumiem — izvarošanām, sakropļošanām un bērnu slepkavībām, lai, piedāvājot priekšlikumus par sodiem, paši varētu izpausties visneiespējamākajās formās. Un — šovs var sākties!

Tiesas savukārt vainīgajiem piespriež sabiedrībai neizskaidrotus sodus — traktora tiesību pircēji saņem tieši tikpat lielu sodu (pieci ar pusi gadi ieslodzījumā), kā pieaudzis vīrietis, kurš līdz nāvei piekāvis trīsgadīgu puisēnu. Tas notiek tieši uzreiz pēc skaļi izskanējušās Grantiņa lietas[1], kuras iespaidā virkne politiķu, arī tieslietu ministrs, ar putām uz lūpām bija gatavi akceptēt nāvessodu. Bet vēl nepilnu mēnesi pēc spekulācijām par nāves sodu, tas jau ir aizmirsts un patlaban aiz grumbās sarauktām, dziļdomīgām pierēm dzimst jauna „gaiša” ideja par otru galējību — amnestiju par godu Latvijas 90. dzimšanas dienai. Man negribas ticēt, ka tieši šo problēmu risināšana šova formā ir cilvēkiem vispieņemamākā metode. Cilvēki savas valsts jubilejas priekšvakarā cer uz drošību un gaida profesionālu rīcību, jo šovu jau tāpat pietiek televīzijas ekrānos.

Nāve vai brīvlaišana

Šķiet, ka visās emocionālajās diskusijās par nāvessoda vietu Latvijas sodu sistēmā ir izpalikusi viena būtiska lieta, kas laikā, kad par tā atcelšanu un nepiemērošanu lēma Saeima, bija viens no lēmuma pamatakmeņiem. Nāvessoda moratorijs ar tam sekojošu šī soda piemērošanas sašaurinājumu izrietēja no apsvēruma, ka valsts neakceptē dzīvības atņemšanu cilvēkam. Nevienam cilvēkam. Slepkavība, vai tā būtu nozieguma rezultāts vai valsts sankcionēts akts, ir un paliek slepkavība. Valsts ar nāvessoda moratoriju apliecināja cieņu dzīvībai, tādējādi paceļot vērtību latiņu augstākā līmenī. Tieši šis un neviens cits princips gulst arī pamatā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas sestā protokolam,[2] kas attiecas uz nāvessoda atcelšanu. Par spīti tam, ka pieminēto lēmumu Latvijas likumdevējs pieņēmis tikai pirms deviņiem gadiem[3], atmiņa izrādījusies ļoti īsa. Iespējams, tāpēc pat nāvessoda pretinieki savus argumentus izvirzīja, tikai pamatojoties uz „kaut kādām” Eiropas prasībām vai vispārējiem cilvēktiesību apsvērumiem, īsto pamatojumu tā arī neatklājot.

Toties, klausoties „zinātāju” skaļajās diskusijās par amnestiju, rodas sajūta, ka neviens tā dziļāk par šo soda izpildes instrumentu tā arī nav mēģinājis interesēties, vienkārši likumā[4] uzgājuši kārtējo šova potenciālu. Sodu izpildes kodeksā ir divi ārpustiesas instrumenti — amnestija un apžēlošana, kas ļauj notiesāto personu atbrīvot no tiesas piespriestā soda tālākas izpildes. Abi šie „pasākumi” pēc satura ir tikai nedaudz līdzīgi, bet to būtība atšķiras. Apžēlošanu veic Valsts prezidents Apžēlošanas likumā[5] noteiktajā kārtībā un apjomā, un tā ir notiesātās personas pilnīga vai daļēja atbrīvošana no kriminālsoda izciešanas, soda veida mīkstināšana vai sodāmības noņemšana. Atšķirībā no amnestijas apžēlošana ir individuāls akts, jo to veic attiecībā uz konkrētu personu. Pretarguments apžēlošanai pastāv, jo ar šādu rīcību Valsts prezidents iejaucas tiesu varas lauciņā, ko var traktēt kā zināmu neuzticību tiesu varai. Tomēr apžēlošanas pirmsākumi ir meklējami tiešā sasaistē ar nāves sodu — tieši tāpēc lielākoties apžēlošanas institūts ir saglabājies šodien mūsu un citu valstu tiesību normās. Par spīti tam, ka nāvessodu vairs nepiespriež, šis institūts ir lietderīgs kontekstā ar brīvības atņemšanu uz mūžu, kaut arī uz mūžu notiesātajiem likumā ir noteiktas tiesības uz jautājuma izskatīšanu saistībā ar pirmstermiņa atbrīvošanu pēc 25 gadu ilgas soda izciešanas. Patlaban mūsu valstī apžēlošanas kārtībā var arī samazināt neizciesto soda daļu, tādējādi apžēlošanas institūts tāpat kā citās Eiropas valstīs pilda plašas funkcijas.

Taču amnestija nav individuāls akts. Tā nav ne notiesātā, ne viņa aizstāvja vai tuvinieku iniciatīva. Amnestija pretstatā apžēlošanai nav pat demokrātiskas valsts instruments, jo pēc būtības pašos pamatos grauj tiesu varas pamatprincipu — tiesu varas kompetences nodalīšanu no likumdevējas varas. Minētā iemesla dēļ daudzas Eiropas valstis amnestiju nepiemēro. Amnestijai uzreiz tiek pakļautas personu grupas pēc vienas vai vairākām pazīmēm. Piemēram, personas, kuras notiesātas par zādzību līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai. Lai amnestiju īstenotu, likumdevējam jāpieņem atsevišķs, tikai vienai reizei domāts normatīvs akts ar likuma spēku. Pie tam amnestijai parasti ir atpakaļejošs spēks, kas nozīmē, ka tā attieksies arī uz personām, kurām spriedums vēl nav stājies spēkā. Tādējādi jebkuru personu grupas, kam par attiecīgajiem Krimināllikuma pantiem izvirzītas apsūdzības, saņems „grēku atlaišanu” un, visdrīzāk, mēs nekad tā arī neuzzināsim, ko īsti vēl šie ļaudis pastrādājuši — neatklāsies arī citi iespējami viņu veikti noziedzīgi nodarījumi. Tas var radīt papildus un pat neidentificējamus riskus.

Ja tiesa ikvienu lietu iztiesā individuāli, tad šāda pieeja nepavisam nav amnestijas „dienaskārtībā”. Amnestijas plaši piemēro valstīs, kur valda diktatūras vai personības kulti, lai tādējādi visā publiskajā krāšņumā izrādītu vietvalžu varas potenciālu plašākām sabiedrības masām. Proti, lai, aplausiem skanot, taisītu lētu šovu uz pašu skatītāju — sabiedrības — drošības rēķina. Neapšaubāmi, ja likums tādu kārtību paredz, juridiskā aspektā to var darīt. Tomēr sparu, ar kādu garīdzniecības pārstāvji aizstāv šo iniciatīvu mūsu valstī, varētu veiksmīgi vērst citā, manuprāt, lietderīgākā gultnē — dodoties uz cietumiem pie ieslodzītajiem un uzklausot viņu grēksūdzes, sniedzot garīgus padomus notiesāto tālākai dzīvei saskaņā ar kristīgām vērtībām. Šādu dāvanu sniedzot Latvijai 90. jubilejā, iespējams, būtu veikts ļaudīm daudz tīkamāks darbs.

Ieslodzījums bez satura

Latvijā sodu politikas jomā ir tik grūti pamanāmi divi bezgala saturīgi un Tieslietu ministrijas tikko izstrādāti dokumenti: Kriminālsodu politikas koncepcija un Resocializācijas koncepcija. Ja vien Resocializācijas koncepcijai nākamā gada budžetā būtu piešķirta nauda, visos cietumos tiktu ieviesta vienota sistēma, pēc kuras varētu plānot progresīvu soda izpildes kārtību ikvienam notiesātajam, sākotnēji nosakot recidīva riskus un novēršot tos. Tad mums izpaliktu gadījumi, kad notiesātais bez atkārtota nozieguma izdarīšanas risku izvērtēšanas iziet brīvībā pirms termiņa nosacīti un sabiedrība saņem atpakaļ risku, ko nav gribējusi novērst valsts, neizpildot pienākumu pret sabiedrību. Jauno novērtēšanas metodiku nevarētu apvārdot, bet mums nekas tāds nākamgad nebūs.

Resocializācijas koncepcijā ietvertā soda izciešanas kārtība sasaucas arī ar Kriminālsodu politikas koncepciju. Tā paredz nāves soda pilnīgu atcelšanu un iemeslu tam, ka ir liels skaits ar brīvības atņemšanu sodītu personu, saskata garajos soda termiņos. Koncepcija piedāvā garos un ar saturu — resocializāciju — nepiepildītos sodu termiņus aizstāt ar īsākiem, bet saturīgākiem sodiem. Piemēram, lai attīstītu Latvijas kriminālsodu sistēmu un sekmētu aresta efektīvu izpildi, koncepcijā tiesai ieteikts, ievērojot apsūdzētā personību un viņa tuvinieku intereses, dot iespēja sadalīt aresta izciešanu, paredzot, aresta izciešanu brīvdienās vai piespriest daļēju arestu — atļaut personai turpināt strādāt vai mācīties ārpus ieslodzījuma vietas ar pienākumu katru dienu atgriezties ieslodzījuma vietā. Kriminālsodu koncepcija Krimināllikumā piedāvā ieviest jaunu sodu — probācijas uzraudzību, tādējādi radot papildu iespēju sodu individualizācijai, ne tikai uzraugot notiesāto uzvedību, bet arī sniedzot tiem visu nepieciešamo atbalstu tiesiskai uzvedībai sabiedrībā.

Var vienīgi cerēt, ka politiķi savos meklējumos būs veiksmīgi un akceptēs koncepcijās iestrādātās patiesības — sodīšanas procedūru individualizāciju, esošo sodu efektīvu piemērošanu ikvienam notiesātajam, individuālu risku noteikšanu noziedzīgu nodarījumu izdarītājiem, sevišķi, ja noziegumi veikti pret bērniem.

Noziedzību izskaust pavisam nav bijis iespējams nevienā valstī, tāpēc nav nepieciešamības ar to karot, kā tas darīts līdz šim pie mums, ciešot nepārtrauktas sakāves un veicot neizprotamus varoņdarbus. Tomēr noziedzību var ļoti labi kontrolēt un līdz minimumam mazināt tās ietekmi uz sabiedrību. Pretējā gadījumā mums, kas šodien jūtamies tik pārliecinoši varonīgi, var nākties savā mūža nogalē dzīvot sabiedrībā, kur viena puse atrodas nepārtrauktā karā ar otru. Pasaulē, kur valda stihiskas represijas, kas mijas ar tukšiem solījumiem un lozungiem, bet katram Latvijas iedzīvotājam tā rezultātā ir sava privātā drošības sistēma un šķūnītī noglabāta nevis malka, bet munīcija sava nama aizstāvībai. Ir bažas, ka tādā sabiedrībā varētu neatrasties vietas vājajiem, proti, mums pašiem, kas tajā laikā jau būsim sirmgalvji. Tādēļ nākotne ir jārada šodien.

______________________

[1] Par Bauskas miesnieku presē nodēvētais Ivars Grantiņš šajā vasarā nežēlīgi nogalināja trīs cilvēkus – savu meitu, viņas māti un vēl kādu jaunu sievieti.

[2] Protocol No. 6 to the Convention for the Protection of Human Rights and Fundamental Freedoms concerning the Abolition of the Death Penalty, entry into force 1/3/1985; sk. LR likums “Par 1950. gada 4. novembra Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. protokolu”, publicēts: “Latvijas Vēstnesis” 136/137 (1596/1597) 04.05.1999;

[3] Cilvēktiesību aizsardzības konvencijas 6.protokolu Latvija ratificēja 1999. gada 7. maijā, nosakot, ka nāves sods tiks atcelts un nevienam cilvēkam nedrīkst piespriest šo sodu vai to izpildīt. Ievērojot sestā protokola 2. pantu, Krimināllikuma 37. panta otrajā daļā ir atrunāts, ka nāves sods Latvijā piemērojams vienīgi tad, ja noziegums izdarīts kara laikā;

[4] Latvijas Sodu izpildes kodeksa 111.pants;

[5] 16.06.1998. likums “Apžēlošanas likums” ;”LV”, 198 (1259), 07.07.1998;


Cietuma tiesības uz pašapziņu

Cietums – problēmu gals vai turpinājums?

Ieguldīt galvās, ne restēs

Sasteigtās viesības

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!