Raksts

Aptaukojušās ziņas


Datums:
30. jūnijs, 2011


Autori

Anda Rožukalne


Foto: Kami Jo

Raksti un reportāžas par iespējami kaitīgajām vafelēm pārsvarā ir reflektējoši, tajos nav izvērtēta konkrētā situācija un piedāvāti konstruktīvi risinājumi.

18. jūnijs — diena, kad Latvijas kārumnieki uzzināja — pašmāju vafelēs ir daudz bīstamu taukskābju. Tā ir diena, kad radās jaunas sazvērestības teorijas un viens otrs tikai spītīga patriotisma dēļ izēda veselu Selgas vafeļu paku.

18. jūnija vakarā Panorāma[1] atkal pierādīja, ka pavisam droši reitingus un nacionālo interesi nodrošinās jebkas, kas skar ikdienišķās ēdiena bļodas saturu un veselību.

Arī dāņu profesora trauksmes pilnais paziņojums, ka Selgas vafeļu kaitīgums pielīdzināms desmit vienā dienā izsmēķētām cigaretēm. Kopš šī vakara bijuši vēl vairāki ziņu vērti notikumi: 20. jūnijā vafeļu ražotāja, saldumu fabrika Staburadze skaidroja savu ražošanas procesu[2], savukārt Panorāma „trako ziņu” precizēja pēc četrām dienām[3], jo, kā izrādījās, laboratorijas analīzēs bijusi kļūda un slikto taukskābju vafelēs ir daudz mazāk (tomēr joprojām pārāk daudz).

Tikai mazliet teātra

Mani ieinteresēja nevis šīs ziņas saturs, bet apstākļi ap pašu ziņu. Kā tā radās? Kurš sniedza informāciju par Dānijā veiktajām analīzēm? Kā varēja gadīties, ka visai ikdienišķa izskata dāņu profesors klaiņo ap lielveikala našķu plauktiem (pamēģiniet bez atļaujas filmēt!), un tur viņu atpazīst, nofilmē un nointervē Panorāma?

Piezvanīju sižeta autorei žurnālistei Karīnai Rubenei. Atbildes bija parastas kā ziņu žurnālista ikdiena (bez ironijas vai pārmetuma). Latvijas kardiologi vispirms piedāvāja raidījuma De facto veidotājiem ideju — kardiologu kongresa viesim, dāņu profesoram, esot pētījums par kaitīgo Latvijā ražoto pārtiku. Tā kā analītiskais raidījums neplānoja šo informāciju izmantot, tā veidotājs Jānis Geste sižeta ideju „atdeva” Panorāmas kolēģiem. Karīnai Rubenei uzticēja veidot sižetu, viņa devās to filmēt uz lielveikalu, kur jau gaidīja dāņu profesors Stēns Stenders un viņa Latvijas kolēģi kardiologi Gustavs Latkovskis un Iveta Mintāle.

Filmēšanas vietu ieteica ziņas iniciatori, un tā likās dabiska arī Panorāmai. Daļa patiesības jau tajā ir, jo televīzijai ir vajadzīgs attēls — ziņa būtu daudz garlaicīgāka, ja to parastajā runājošo galvu stilā filmētu parkā. Ierosinot šo tēmu, žurnālistiem tika solīts, ka būs saruna par daudziem produktiem, bet patiesībā izrādījās, ka konkrēti dati ir tikai par Selgas vafelēm, ko profesors iegādājies kādā no iepriekšējām Latvijas apciemojuma reizēm. Kaut arī operators bija parūpējies, lai ziņā redzami vēl daudzi cepumi un citi našķi, veikalā profesors visu laiku turēja rokās tikai Selgas vafeļu paciņu, tāpēc ziņa pārsvarā vēstīja par šo vienu produktu.

Lūk, tā tika izplānota skandalozā ziņa, kuras sekas viens otrs sauc pat par vafeļgeitu. Nenoliedzami, ka tajā ir maz īstas ziņas pazīmju (izņemot pētījumā konstatēto faktu), jo notikums pieskaņots kardiologu kongresam, ziņas sagatavošana, tās filmēšanai noorganizētā vieta un apstākļi ietver inscenējuma pazīmes. Bet kaitīgas pārtikas jautājums ir pietiekami svarīgs, lai par to būtu vērts runāt arī bez dramatizēšanas un viena piemēra vispārināšanas.

Fona troksnis

Lai arī šī ziņa ir kā zelta dzīsla jebkuram mediju satura producentam, tā palika savās šaurajās robežās. Portāli un citi mediji paķēra tos pašus tematus — baismās taukskābes Latvijas vafelēs, neglītā laboratorijas kļūda, patērētāju ierobežotās iespējas aizsargāt sevi, ja ražotājam izdevīgāk piepildīt pārtikas produktus ar lēti gatavotiem taukiem. Pa vidu Pārtikas uzņēmumu federācijas padomes priekšsēdētājs Didzis Šmits[4] paziņoja, ka profesors jāizraida no Latvijas (Stenders, visticamāk, tobrīd jau bija aizbraucis) un pievienojās sazvērestības versiju autoriem[5]. Neatkarīgā aicināja Drošības policiju, Ekonomikas policiju un KNAB izmeklēt šo gadījumu[6], savukārt Laima Multupāvela savā komentārā atgādināja, ka Staburadze pieder Īslandes biznesmeņiem, nevis Latvijas īpašniekiem.

Likās — ja bijusi laboratorijas kļūda un ražotājs ir ārzemnieks, tad taukskābes un vafeles vairs nemaz nav kaitīgas. Tikai laikraksts Diena 27. jūnija numurā Artas Grīnvaldes –Irukas rakstā Vietējo centieni līdz šim nav sadzirdēti sniedza plašu, jau citur fragmentāri izskanējušai informācijai līdzīgu apkopojumu par transtaukskābēm, to ietekmi uz veselību un valsts iespējām regulēt kaitīgo vielu īpatsvaru pārtikā. Savukārt 28. jūnijā Panorāma turpināja tematu, aktualizējot pārtikas marķējuma jautājumu[7]. Tomēr šo rakstu un reportāžu saturs pārsvarā ir pasīvs un reflektējošs, tajā nav detalizēti izvērtēta konkrētā situācija un piedāvāti konstruktīvi risinājumi. Drīzāk publikācijās atrodami plaši skaidrojumi, kāpēc izmaiņas nav vērts gaidīt.

Kamēr cilvēki veikalā rāda ar pirkstiem uz Selgas vafelēm un nesaprot, kā pareizi saukt kaitīgās vielas (transtaukskābes, hidrogenētie tauki vai transizomēri?), pusotru nedēļu pēc satraucošās ziņas klusē arī nedēļas žurnāli, kas parasti dziļāk izvērtē ziņu tematus. Klusē, piemēram, Ieva, lai gan 29. jūnija numurā ir raksts par saldējumu sastāvu un nu būtu īstais brīdis pievērsties taukskābju radītā ļaunuma skaidrojumam, ēšanas tradīciju izmaiņu ieteikumiem un maztranstaukskābju diētām visu vecumu cilvēkiem. Praktiski padomi par taukskābēm šobrīd būtu „ejošāki” par horoskopu vai laika ziņām. Kāda jēga ārstiem mūs biedēt ar infarktu, neauglību, Alcheimera slimību un citām nelaimēm, ja žurnālisti neprasa konkrētus ieteikumus? Ir vēl tik daudz jautājumu, ko varētu uzdot un atbildēt pēc šīs ziņas.

Pazudušie temati

Vispirms daudzi jautājumi būtu jāuzdod pārtikas ražotājiem. Visi runā par pārtikas sastāvu, bet paši ražotāji nav aptaujāti. Ja jau valsts netiek galā un nespēj regulēt ne produktu sastāvu, ne marķējumu, būtu jāsaprot, ko gatavi darīt uzņēmumi. Daudzus jautājumus vajadzētu uzdot arī Veselības ministrijai, kuras pārstāvji aicina ēst veselīgi un sūrojas, ka sen jau brīdinājuši par kaitīgo pārtiku. Bet nav nekādu konkrētu ziņu, kas īsti darīts, kādi bijuši efekti, kāds ir plāns turpmākajai rīcībai un kas galu galā par to atbildēs?

Vēl un vēl varētu jautāt arī ārstiem. Kāda jēga uztraukties, ka nezinām, ko ēdam, un veikalā neatpazīstam kaitīgos produktus? Kas liedz vēlreiz aizbraukt uz lielveikalu un parādīt, kā vieglāk atpazīt kaitīgo pārtiku? Pārāk daudz jūtu — dusmu un sūkstīšanās — ir šajā stāstā, bet pārāk maz konkrētības un skaidrības. To varētu viest ķīmiķi, pārtikas tehnologi, laboratoriju speciālisti. Vai tad gaidīsim, kad viens dāņu profesors savā rokas bagāžā reizi gadā vedīs kādu Latvijā nopērkamas pārtikas paciņu?

Ziņas aizskrēja. Kardiologi brīdināja. Ražotāji īsi taisnojās. Bet izpratne par taukiem palika nemainīga. Arī tauki palika — pārtikā un mūsu organismos.

____________________________

[1] http://ltvzinas.lv/?n=video&id=4608

[2] http://ltvzinas.lv/?n=video&id=4625

[3] http://ltvzinas.lv/?n=zinas&id=3463

[4] Viens no daudzajiem piemēriem ar pilnīgi vienādu virsrakstu http://www.diena.lv/bizness/razosana/..

[5] http://la.lv/index.php?option..

[6] http://zinas.nra.lv/viedokli/bens-latkovskis/50410-cienas-jautajums.htm

[7] http://ltvzinas.lv/?n=zinas&id=3481


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!