Raksts

Apsolījums lasītājiem


Datums:
08. decembris, 2009


Autori

Dita ArājaDmitrijs Petrenko


Foto: Vitālijs Stīpnieks

Strādāšu šī uzņēmuma interesēs, lai laikrakstu Diena padarītu rentablu, lai sniegtu lasītājiem aktuālu, padziļinātu informāciju. Gribētos domāt, ka lasītāji pārmaiņas novērtēs, un tad arī man te būs, ko darīt.

Intervija ar laikraksta Diena galveno redaktori Daci Andersoni.

Kā jūtaties krēslā, kur kādreiz sēdējusi un savu Dienu veidojusi Sarmīte Ēlerte?

Sēžu savā krēslā, kas man atbrauca no Dienas biznesa līdzi. Tāds pats ļurkains, kāds bija Dienas biznesā. Ja jūs domājat pārnestā nozīmē, es jūtos ļoti daudz darbu apņēmusies izdarīt, protams, ļoti atbildīgi. Kā jau redzējāt, nospriegoti, jo gads iet uz beigām un, pateicoties visam, kas šeit bija, darba apjoms nav mazinājies, bet viss ir jāpabeidz, lai 1.janvārī mēs pie lasītājiem varētu startēt jau ar tiem solījumiem, kas ir doti.

Jūs sakāt – jūs no Dienas biznesa ar visu savu krēslu. Bet Dienas bizness vienmēr ir bijis uz biznesu orientēts, savukārt Diena vienmēr bijusi ar sociālpolitisku atbildību. Kā jūs vērtējat savu kompetenci, lai varētu vadīt šo laikrakstu?

Es negribētu teikt, ka Dienas bizness ir bijis mazāk atbildīgs laikraksts, turklāt šī gada martā Dienas bizness nomainīja izskatu un strādāja arī pie satura izmaiņām sakarā ar to, ka reklāmas paliek mazāk. Apjoms mazinājās, un mums bija vēlme pasniegt ne mazāk informācijas, lai lasītājs nejustos kaut ko zaudējis. Turklāt arī pirms diviem gadiem, treknajos gados, kad lasītājam piedāvājām jaunu konceptu, es esmu ļoti lepna, ka mēs mainījāmies no uzņēmumu avīzes uz ekonomiski aktīvu cilvēku avīzi. Nav noslēpums, ka [Dienas] iepriekšējā vadība iepriekšējiem īpašniekiem valdes sēdēs ir atzinusi, ka Dienas bizness lasītājus no Dienas ir noņēmis. Tā ka lasītāju vajadzības, kas ir ekonomiski aktīvam cilvēkam, man ir zināmas.

Protams, šī specifika, kas ir dienas laikrakstam, tomēr ir citādāka. Bet man līdzās ir daudzi profesionāli kolēģi. Protams, neviens no mums nevar būt speciālists visās jomās, tāpēc es gluži mierīgi varu teikt, ka sportā es hokeja komandu līdz pēdējam aizsargam varbūt nevaru vārdā nosaukt, bet tāpēc arī šajās nodaļās strādā cilvēki un dara to visaugstākajā līmenī.

Viena lieta ir sports un hokeja komanda, bet pavisam kas cits – tas, kas Dienai ir bijis pamatā visu laiku – godīga politika un kultūra. Vai sociāli politiskajās lietās jūtaties pietiekami spēcīga?

Jā, es domāju, ka jā. Līdzīgi kā iepriekšējā amatā, Dienas biznesu veidojot, nākas sekot līdzi visiem sociālpolitiskajiem notikumiem, tikai ar vienu atšķirību – mums šie notikumi jāfiltrē attiecīgajai auditorijai. Protams, ka par politiku tikai tādā nozīmē, kas varētu interesēt ekonomiski aktīvo cilvēku. Bet līdzās man ir cilvēki, kas to dara gadiem un kas to ir darījuši šeit, Dienā, tā ka, liekot kopā visas galvas un kompetences, es domāju, rezultāts būs nebūt ne slikts.

Jūs jautājāt par godīgu politiku un par atbildību – tāpēc arī mēs mēnesi slīpējām šos vērtību vārdus, ar kuriem gribējām nākt pie lasītāja, jo tas bija tas, ko viņi gaidīja. Nu tie ir arī izskanējuši, un šobrīd notiek abonēšanas kampaņa ar šiem uzstādījumiem.

Kad Dienas dzimšanas dienā nācāt klajā ar savu uzstādījumu…

Tas nav mans uzstādījums, tas ir visas redakcijas.

Es domāju – jūsu kā redakcijas uzstādījums. Es mazliet sarāvos, kad ieraudzīju, ka godīga politika ir kaut kur tālu aizbīdīta. Vai godīga politika un demokrātijas principi jums būs tāda pati prioritāte, kāda kādreiz te bija?

Tas jau nebija pēc prioritātēm! Tā nu gan nebija likts! Nu jā, tā mēs tieši domājām, ka varbūt kāds pārpratīs, ja uzliks zaļu vidi augstāk par politiku. Absolūti nē! Tas ir mūsu uzstādījumu kopums. Tajā brīdī, ja ir karsta tēma par godīgu politiku, viņa būs augstāk. Šodien[1], piemēram, ir Kopenhāgenas klimata konference, un, protams, tā ir šīs dienas tēma numur viens.

Tā ir kārtējā avīzes dienaskārtība, bet es domāju par redakcijas vispārējām prioritātēm. Dienai ir bijis svarīgi saglabāt demokrātijas vērtības.

Nekas jau nav pazudis. Tie trīs vērtību vārdi jau arī to pateica. Tas, kas ir godīgi, jau praktiski arī ir par šo godīgo politiku arīdzan, ne tikai par nejēdzībām, par kurām rakstīt un atklāt. Par lapu izkārtojumu – intensīvi tiek strādāts pie tā, kā pie šiem vērtībvārdiem izskatīsies avīze.

Tā kaut kā citādāk izskatīsies?

Nedaudz izskatā – jā. Varbūt tā pilnībā lauzt un mainīt – nu varbūt mēs uz Dienas divdesmit gadu jubileju nākamā gada novembrī varētu domāt kaut ko plašāk. Līdzšinējais izkārtojums nebija plūdenisks un lasītājam ērts. Aktuālāko ziņu bloks bija pārdalīts ar viedokļiem, dažas dienas viņi bija, dažas dienas – nebija. Tad bija intervijas, tad atkal sākās sports… Nu, mazliet to struktūru sakārtojot pēc vislabākajām lasītāju tradīcijām un paražām, un ienesot vēl vienu viedokļu lapu. Ir bijis pārmetums, ka Dienai varbūt nav bijis, teiksim, pietiekami plašs viedokļu paudēju loks, pietiekami plaši viedokļi. Tā ka no Jaunā gada katru dienu vienā daļā būs Dienas viedokļi, otrā – aktuālie. Ir uzrunāti cilvēki pa atsevišķām jomām, kas varētu būt speciālisti vai tāda sava veida redkolēģija, vai regulārie eksperti, kas ienāk no savas jomas. Lasītājs, paņemot, pieņemsim, pirmdienā Dienu, zinās, ka debašu lapā, viedokļu lapā atradīs komentāru par izglītības aktualitātēm.

Šādā veidā mazliet sakārtojam avīzi, lai lasītājam būtu ērtāk. Teiksim, viedokļi vienkopus, aktuālā ziņu padziļinātā daļa – vienkopus, ārzemju ziņas, sports, tad tālāk visas šīs lasāmās lapas, kā mēs viņas saucam, par dzīvesstilu. Un sestdienās no janvāra Kultūras Diena būs kā atsevišķs pielikums. SestDiena paliek, protams, un no [Dienas un Dienas biznesa] redakciju kopā būšanas piektdienās iznāks Lietišķā Diena un Dienas biznesa žurnāls.

Kas Kultūras Dienu tagad finansēs? Kādreiz nelielu daļu finansēja Kultūrkapitāla fonds un pārējo – pati Diena.

Šobrīd – mēs paši, paļaujoties uz lasītāju abonentiem.

Cik esmu dzirdējusi, Kultūras Diena bija diezgan nerentabla.

Bet tā bija lasītāju vēlme, kas tika uzklausīta. Šis laiks īpaši kultūras dzīvē ir ļoti spraigs. Lai gan varbūt cilvēkiem rocības nav daudz, tas skrējiens ir apstājies un mitējies, un varbūt vajag sev sirdij, dvēselei un galvai kaut ko izvēlēties.

Jūs jau pieminējāt vērtības, un Diena, mūsuprāt, vienmēr ir bijis izteikti liberālu vērtību laikraksts. Vai tāds tas arī paliks?

Nu tā neesam nolēmuši slēgties uz kreiso politiku vai kādām ekstrēmām politiskām kustībām. Viens no punktiem, starp citu, par politiku arī bija, kur mēs sakām – par liberālu politiku un demokrātiju patiesu.

Ko jūs saprotat ar liberālo politiku? Kas būs jūsu vērtības, uz kurām jūs balstīsities, ja mēs varētu lūgt konkrētāk?

Kas līdz šim, man liekas, ir bijis labs pārmetums – lasītājs ir izaudzis no līmeņa, ka viņam tiek bakstīts acī ar kādu konkrētu patiesību vienīgo. Laikrakstam ir jārosina diskusija, bet tam nav jādod padomi, uzskatot, ka vienīgais patiesais viedoklis ir laikrakstam. Tapēc arī ir debašu lapa.

Bet ko tas reāli nozīmē? Ka jums būs arī, teiksim, komentētāji, kas pēkšņi aizstāvēs kādus radikālus viedokļus?

Ja mēs paužam viedokļus dažādus, tad jebkurā gadījumā pie viena viedokļa ir otrs pretviedoklis. Nav tā, ka mēs nostātos viena radikāla viedokļa pusē. Ja ir reāla viedokļu sadursme, tad viņa ir, un tad lasītāji vēl tālāk visu debati kurina. Tas, kas man liekas, ir tiešām iztrūcis, – nav bijis tādu spilgtu viedokļu sadursmju laikrakstos par dažādiem jautājumiem.

Bet vai tas reāli nozīmē, ka ir viens viedoklis, piemēram, ka Latvijā jābūt kultūras daudzveidībai, un tad, piemēram, būs kāds vairāk nacionālistisks, ka Latvija ir domāta latviešiem?

Līdzsvarā. Visam ir jābūt līdzsvarā. Princips ir tiešām meklēt viedokļu dažādību un dot iespēju līdzsvaroti izteikties.

Jā, bet vai tad avīzei, jūsu Dienai, būs sava pozīcija vai tomēr nē?

Nu – kā mēs esam rakstījuši – mēs esam par liberālu un patiesu demokrātiju.

Bet ko tas nozīmē? Izstāstiet lūdzu!

Ka Diena neuzskata, ka, pirmkārt, vadoņa kults, kas šobrīd ir ļoti aktualizēts, ka patiesa demokrātija nav vadonisms, ja?

Kādas vēl liberālās vērtības? Ēlertei bija diezgan konkrēti uzskaitītas šīs vērtības, izstāstiet jūs arī lūdzu!

Par vadonības kultu, kā es jau minēju. Šis, protams, ir jautājums, kas nav Dienai pieņemams. Mēs esam par patiesu demokrātiju viedokļos, kā jau es iepriekš minēju, un par viedokļu daudzveidību un arīdzan par atklātību viedokļos, lēmumu pieņemšanā. Tas ir zem šī te trešā vērtību vārda „godīgums”. Līdzšinējā politika arīdzan tiek vētīta un kritizēta, un šie jaunie, patiesībā – iepriekšējie, vecie politiķi, kas atgriežas, arī ir zem lupas gan viedokļu lapās, gan arīdzan materiālos. Tiek analizētas līdzšinējās pieļautās kļūdas. Ir vairāki piemēri, kas nav īsti devuši pozitīvu virzību valstī. Tā kā līdz ar to šīs lietas turpināsim šķetināt un atklāt. Īpaši svarīgi, protams, uz nākamo gadu, kas ir vēlēšanu gads. Tiek jautāts, kā mēs nodrošināsim savu varbūt politisko neatkarību? Nu šie vērtību vārdi un ētikas kodekss ir pamats visam darbam. Tiklīdz tas nenotiek, tad attiecīgi kā Dienas biznesā ir ētikas kodekss bijis, un mēs diezgan smagi esam vērsušies pret tiem, kas to pārkāpj. Ticiet man, ja būtu bijis vai ir kāda veida spiediens no ārpuses, šie cilvēki nav tie, kas klusētu un to nepaustu.

Es tomēr vēl par viedokļu daudzveidību. Tas, protams, ļoti labi skan, bet kā tas iet kopā ar jūsu liberālajām vērtībām? Ja, piemēram, būs raksts par seksuālo minoritāšu tisībām, vai pretī būs homofobisks raksts?

Nu katrā ziņā pie šī konkrētā materiāla būs petviedoklis no otras puses. Tas nebūs vienu pusi skalvinošs raksts. Līdzīgi kā vēl nesen bija, manuprāt, labs materiāls par sieviešu ordināciju, kur tika aptaujāts visplašākais viedokļu loks. Saprotiet, jūs paši esat presē strādājuši un saprotiet, ka mēs nemērīsim kvadrātcentimetros, ka, lūk, tāds raksts un pretī kvadrātcentimetros – tieši tāds!

Es saprotu, bet es gribu saprast, ko jūs domājat ar vārdiem „viedokļu daudzveidība”. Ja, piemēram, viens viedoklis būs, ka Lembergs ir zaglis un blakus būs viedoklis, ka Lembergs tomēr nav zaglis, bet ir labs mēra vai premjera kandidāts? Dienai vienmēr šajos jautājumos ir bijusi ļoti noteikta demokrātiski liberāla pozīcija.

Demokrātiski liberāla pozīcija, manuprāt, to arī ietver sevī – viedokļu daudzveidību. Ja tiek veidots materiāls, kas aizskar, uzbrūk vai jebkādā veidā pārmet kādam, pirmkārt, uzklausīt šo pašu cilvēku, gan, teiksim, arī pretējo pusi. Ko – iedot formulu viedokļu daudzveidības izmērīšanai?

Nē, nē, Dace, tie jau tādi žurnālistikas pamati – viedokļu daudzveidība. Bet mēs vairāk domājam tieši par avīzes pozīciju. Varbūt tad es mēģināšu jautāt konkrētāk, atceroties vienu no Dienas kādreizējiem principiem. Kāda būs jūsu kā redakcijas attieksme pret LGBT cilvēkiem?

Saīsinājumos runājat?

Tie ir cilvēki ar citu seksuālo orientāciju.

Tā kā iepriekš jau mēs runājām, cilvēkiem demokrātiskā sabiedrībā ir iespēja izteikties, ir iespēja uz savu viedokli, uz savu pozīciju. Mēs viņus pieņemam kā sabiedrības locekļus.

Bet kāda būs jūsu kā avīzes attieksme? Kādu viedokli jūs paudīsit? Aizstāvēsit šo cilvēku tiesības?

Nu protams, ja viņu cilvēktiesības tiks pārkāptas. Demokrātiskas sabiedrības sastāvdaļa ir jebkurš no šiem sabiedrības slāņiem. Brīdī, ja tiek pārkāptas viņu tiesības vai uzskatu paušanas brīvība, protams, mēs iestāsimies par viņiem.

Kā tas saskanēs ar jūsu komentētāja Didža Meļķa publiski paustajiem homofobiskajiem izteikumiem?

Lai izslēgtu šādus gadījumus, mēs esam atrunājuši ar cilvēkiem, kuriem varētu būt dažāda veida interešu konflikti pie materiālu tapšanas, tādus gadījumus izslēgt. Šie materiāli taps vienkārši citu žurnālistu vadībā.

Tad jūs ierobežosit vārda brīvību savā redakcijā?

Nē, protams, ka nē. Kā top mūsu viedokļi – mēs sēžam un diskutējam, nav jau tā, ka gluži tikai viens piedalās. Mums ir viedokļu sapulces, mēs izdiskutējam, kādi viedokļi vispār varētu būt šajā dienā aktuāli. Un vienkārši, lai tiešām izslēgtu šos pārpratumus, kādi ir bijuši arī iepriekšējai komandai, piemēram, rakstot par kinolietām, kas arī varētu tikt izskaidrotas ar sava veida interešu konfliktu, tad tādā veidā mēs mēģināsim noņemt aizdomu no tā, kas varētu tikt paust.

Neļausit konkrētajam cilvēkam rakstīt par to tematu? Tā būs viņa vārda brīvības ierobežošana. Viņš varēs teikt – es arī gribu paust savu viedokli!

Viņš varēs paust blogos. Bet jebkurā gadījumā Dienas viedokļos mēs vēlamies izskaust jebkādas aizdomu ēnas par cilvēku interesēm, ieinteresētību viedokļu paušanā.

Vai pareizi sapratu, ka viedokļu lapa pārstāvēs Dienas viedokli un jūs tur neļausit rakstīt, piemēram, homofobiskiem cilvēkiem?

Mums būs divas lapas ar viedokļiem. Viena lapa būs, kur Dienas cilvēki raksta viedokļus, un otra ir debašu lapa, kurā mēs uzaicināsim debatēt, paust viedokļus.

Labi. Bet mani vispār interesē, kas notiks ar avīzes komentāriem, jo es uzskatu, ka tie ir katras avīzes mugurkauls, un Dienai arī līdz šim tāds ir bijis. Vai paliks šie paši cilvēki, kas komentē? Kas būs vadītājs? Un kā vispār tas viss izskatīsies?

Šobrīd notiek darbs ne tikai pie komentāriem, bet vispār pie laikraksta lapām.

Es domāju – nevis tieši kā komentāru lapu, bet – pēc būtības – komentētāju nodaļa, komentāru seja.

Pie šīm vērtībām, ko mēs esam komunicējuši, lai tās tiktu lasītājam attiecīgi pasniegtas, šobrīd par konkrētām personām es runāt nevēlētos. Ir cilvēki, kas jau ir redzēti un komentē – citi to dara profesionālajā dzīvē ilgstošāku laiku, citi varbūt nē. Ir uzrunāti gan esošie kolēģi, gan daži bijušie, tā ka šobrīd es negribētu saukt cilvēkus vārdos. Tie, kurus jūs šobrīd redzat, tie raksta un turpina.

Un turpinās arī pēc 1.janvāra?

Nu redzēsim.

Bet tomēr – šobrīd ir abonēšanas kampaņa, un kā es kā lasītājs šobrīd varu jums noticēt, ka pēc 1.janvāra būs cita un kvalitatīva Diena, jo patlaban man ir tikai solījumi. Tas, ka jūs kaut ko solāt pēc 1.janvāra, jūs neiegāzīs tagad, abonēšanas kampaņā?

Nu es negribētu piekrist jūsu apgalvojumam, ka solām kvalitatīvāku. Vienmēr var censties uz uzlabojumiem, nekas jau nav gatavs, vēl jo vairāk – mediju vidē. Ir jaunas prasības lasītājiem, top jaunas tematikas. Es negribētu piekrist, ka šobrīdējais produkts ir nekvalitatīvs, jo cilvēki, kas ir palikuši un strādā, negribētu teikt, ka viņi ir mazāk profesionāli. Tie cilvēki, kas ir devuši šo solījumu, kopā ar kuriem mēs izstrādājām šos vērtību vārdus un šo te „par” tematiku, tie ir viņu arīdzan solījumi. Tas ir mūsu kopīgais solījums un darbs, uz kuru ejam. Protams, šobrīd mēs mēģinām pamazām parādīt arī savās lapās. Nu protams, ne visu šo te cilvēcīgo uzsvaru un to, kas varbūt ir jauns atšķirībā no iepriekšējās avīzes. No lasītājiem mēs esam dzirdējuši nebūt ne sliktas atsauksmes par to, kā pamazām mainās pasniegšanas stils.

Bet abonēšanas kampaņā nav runa tikai par kvalitāti. Tur ir runa arī par avīzes tēlu. Vai piekrītat, ka ar visiem notikumiem Dienas tēls ir cietis?

Ir. Tāpēc man nav viegls darbs – ar labu darbu parādīt, ka produkts joprojām iznāk un ne sliktākā kvalitātē, un mēs joprojām turamies pie saviem vērtību vārdiem un solījumiem.

Un kā jūs atgūsit savu labo slavu, jo abonēšanas laiks ir ļoti īss?

Ja jūs paskatāties, kas šobrīd vispār notiek preses tirgū un ar abonēšanu, es varu pastāstīt par Dienas biznesu – šobrīd cilvēki vispār gaida līdz pēdējam brīdim. Ļoti daudzi cilvēki gaidīja valsts budžeta pieņemšanu – kas mainīsies pēc tā. Protams, ka izvēle tiek atlikta uz pēdējo brīdi. Tieši tāpēc mēs savu abonēšanas kampaņu pārlikām par mēnesi, lai paši iekšienē tiktu skaidrībā, kādas ir vērtības, ar kurām mēs ejam, un kāda ir tematika, ar kuru startējam tālāk.

Labi, mēs jums varam mazliet palīdzēt – izstāstiet, ko jūs saprotat ar kvalitatīvu žurnālistiku?

Tas ir tāds vecs stāsts.

Stāstiet!

„Piecas zvaigznes” saucas, lai materiāls būtu kvalitātīvs. Tas, manuprāt, ir katram žurnālistam zināms. Es to saucu arīdzan par piecu zvaigžņu ziņām, tātad materiāli, kuri ir īstajā laikā ar aktuālo tematiku, kuri ir cilvēcīgi interesanti, kur ir arī konflikts vai attiecību saasinājums, kur ir objektīvi uzklausītas visas puses un kas ir nozīmīgi lielai sabiedrības daļai. Protams, skaidrs, ka visas ziņas šīs piecas zvaigznes nevar savākt ik dienas, bet, ja vismaz trīs no šīm komponentēm materiālā ir, no kurām viena noteikti ir objektivitāte, lai visas puses uzklausītas un neitrālie viedokļi pausti, tad, manuprāt, tā ir kvalitatīva ziņa.

Jūs tā kā tikai par ziņām runājat?

Es viņas saucu par ziņām. Šie aktuālie materiāli ir tieši līdzīgi tam, ko mēs varam attiecināt uz pārējo, kas ir kultūras ziņas vai aktualitātes, vai raksti.

Bet šīs piecas zvaigznes mēs tikpat labi varam attiecināt arī uz Privātās Dzīves kādu ziņu – īstajā vietā, laikā, svarīga daudziem cilvēkiem…

Cita auditorija. Citas prasības pēc pasniegšanas veida arīdzan. Dzeltenās ziņas īpartsvars liels.

Bet tad kvalitatīvi ne pēc satura, bet vairāk – pēc formas?

Gan – gan. Nē, nu jautājums ir par to, kurai auditorijai mēs rakstām. Protams, ka Dienas un Dienas biznesa līmenis un uzstādījums nav sasniegt dzeltenās preses kvalitātes standartus. Ja mazāk par 80% pārbaudītu faktu, tad tā ir dzeltenā prese. Mēs nepublicēsim nepārbaudītus faktus.

Kā jūs domājat, vai laikrakstam vajadzētu vairāk reaģēt uz politisko dienaskārtību, vai arī – vairāk to ietekmēt?

Laikrakstam būtu jāreaģē ne tikai uz politiskajiem, bet citiem aktuāliem jautājumiem un norisēm arīdzan. Dienas laikrakstam būtu jābūt laikrakstam par aktuālām lietām. Ja šobrīd mēs strādājam pie šiem diviem produktiem, ar kuriem mēs varam nodrošināt cilvēkiem ziņas, tad ir portāls ar savu karsto saturu, kā mēs viņu šeit saucam, ar „kas, kur, kad?” ziņām. Savukārt laikraksta niša ir ar šo aktuālo saturu daudz padziļinātāku vērtējumu norisēm.

Bet jautājums ir, vai laikraksts tikai seko notikumiem vai pats kaut ko ietekmē?

Gan – gan. Gan seko tam, kā risinās norises un kā tas viss mainās vai nemainās – tur savu lupu virs notikumiem, gan arī provocē, protams.

Kādā veidā provocē?

Nu ne provocē, bet ierosina lietu kārtību.

Vai Dienai Jūsu vadībā jau tas ir izdevies?

Jā. Es domāju, ka, pateicoties Dienas materiālam par ātro braukšanu, kas iekrita vienlaikus ar reklāmas kampaņu „Ātrums”. Papētījām, vai tiešām latvieši pārsniedz ātrumu, papētījām sodus, un izrādījās, ka mūsu sodi ir vieni no zemākajiem Eiropā. Pēc mūsu publikācijas, gribētos domāt, nākamajā dienā spraigas diskusijas raisījās gan parlamentā, gan valdībā. Iespējams, būsim iekustinājuši kādu likudevēja iniciatīvu.

Ja mēs atceramies 2007. gadu – Kalvītis atceļ Loskutovu, tiek šķobīti šīs valsts tiesiskuma pamati, Ēlerte izvelk karogu un iet piketēt pie Saeimas un pēc tam – Lietussargu revolūcijas sapulce Doma laukumā. Vai jūs ieņemtu līdzīgu pozīciju?

Gribētos ticēt, ka manai pozīcijai būtu tik daudz sekotāju. Tas būtu patīkami, protams, – augsts darba novērtējums. Stājoties pretim tiesiskas valsts apdraudējumam – protams.

Tad, ja citādāk ceturtā vara vairs nespēj ietekmēt procesus valstī, jūs kā lielākā rīta laikraksta galvenais cilvēks ieņemtu ļoti aktīvu pozīciju šajā brīdī?

Jā, jau iepriekš, man esot redaktorei Dienas biznesā, mēs esam ieņēmuši aktīvu pozīciju.

Saukuši cilvēkus ielās?

Nu gluži ielās nē, bet vismaz esam vākuši priekšlikumus, kurus apkopojuši grāmatā, gan, gribētos cerēt, arī šādu tādu budžeta likuma grozījumu esam panākuši. Tas ir avīzes spēks. Mēs varam dot signālus tiem, kas varbūt nedzird un nevēlas varbūt kaut ko mainīt. Man liekas, pēdējo gadu norises ir iekustinājušas cilvēkus. Līdz šim, man liekas, [cilvēki] bija, neteiksim, aizmiguši, bet sapurinājās uz vēlēšanām. Cik daudz tur, protams, palīdzēja pozitīvisma un citas kampaņas, bet, es domāju, pēc šīm norisēm vairums ir atmodies, tāpēc nākamā gada vēlēšanas varētu būt interesantas.

Bet jūs redzējāt, ar ko Ēlertei beidzās šī aktīvā iziešana ielās. Un tas nozīmē, ka jums būtu jāpārkāpj pāri barjerai, cik tālu medijs kaut ko drīkst vai nedrīkst darīt. Kam būtu jānotiek tik milzīgam, lai jūs kā Dace Andersone to darītu?

Nu līdzīgi nosacījumi kā iepriekš. Jo, saprotiet, viens nav cīnītājs. Tā pozīcija, ko, es pieņemu, Ēlertes kundze pauda, bija vienojoša lielai ļaužu grupai, un tā bija lieta, kas neapmierināja lielu ļaužu grupu.

Kāpēc es to prasu – jūs runājat, un man arvien vairāk rodas iespaids, ka Diena būs tāds tā kā vērotājs, ne viedokļa nesējs, paudējs.

Šīs deviņas pozīcijas „par” mēs formulējām ne tikai tāpēc, ka gribētos apmierināt tos, kam interesē vides vai izglītības tēma. Tas virsuzdevums bija – mēs sēdējām un diskutējām par to, kas šodien notiek. Par to, vai mans dēls, izaugot liels, šobrīd saņems kvalitatīvu izglītību, vai tā būs moderna un Eiropā konkurētspējīga? Vai es ar saviem vecākiem saņemšu labu, kvalitatīvu, pieejamu medicīnas aprūpi? Šie ir jautājumi, kas rūpēja katram no mums. Protams, tas nav izdarāms viena gada laikā, bet laikraksts, ar saviem materiāliem atklājot un iniciējot kādas likumu izmaiņas, varētu panākt, lai ir vieta, kur dzīvot. Lai nav cilvēkiem riebums pret valsti, tajā pašā laikā viņus arī pamodinot.

Tas labi. Bet jautājums ir par to, ka pirms vēlēšanām Diena ļoti skaidri nopozicionējās arī politiski – vēlēšanu dienā pateica, par kurām partijām vajadzētu balsot. Vai jūsu Diena darīs ko līdzīgu?

Es jau intervijas sākumā teicu, ka es domāju – cilvēki ir izauguši no līmeņa, ka būtu uz šķīvja jāpasniedz gatavs risinājums. Mēs līdzīgi kā iepriekšējos gados, kad ir bijuši vēlēšanu tematikai veltīti pielikumi, analizēsim, piedāvāsim, pavērtēsim, un es uzskatu, ka Dienas lasītājs ir pietiekami izglītots. Turklāt, cerams, ka atmiņa nebūs tik īsa, un tad vēlētājs, plus vēl savas pieredzes un atmiņas pamatots, attiecīgi izdarīs izvēli.

Nu mēs redzam, ka vēlētāju atmiņa ir šausmīgi īsa un ka viņi uzķeras uz lielām naudām un reklāmām. Tāpēc – kāda Diena būs pirms vēlēšanām?

Interesanta. Mēs sekosim līdzi visām norisēm, dosim pielikumu ar iespēju lasītājam vērtēt.

Jums nebūs grūti, jo jūs nezināt īsti īpašnieku? Jūs sapratīsit, kā interesēs jūs strādājat pirms vēlēšanām?

Strādāšu šī uzņēmuma interesēs, lai laikrakstu Diena padarītu rentablu, lai sniegtu lasītājiem aktuālu, padziļinātu informāciju. Līdz šim nav bijusi nekāda iejaukšanās saturā un, tiklīdz tāda būs, jūs par to uzzināsit.

Jūs pati esat redzējusi dokumentus, kas apliecina, ka Diena pieder Roulandu ģimenei?

Nē. Bet es neesmu redzējusi arī dokumentus, kas apliecinātu, ka mēs piederam Bonnier ģimenei.

Bet jūs tikāt prasījusi?

Nē.

Jūs ticējāt?

Jā.

Jūs pati ar Roulandiem esat tikusies?

Nē. Kolēģe tikās.

Ir plānots?

Nu pagaidām man ir citas darba prioritātes – līdz gada beigām jātiek galā ar laikraksta plānošanu.

Bet tas tā jocīgi – mums, žurnālistiem, pats pamats vienmēr ir faktu pārbaudīšana. Es tā iedomājos – ja es būtu galvenā redaktore, tad man gribētos redzēt dokumentus. Es tomēr teiktu: „Aleksandr, parādi papīru, lai es redzu, kā labā es strādāju, kam es to naudiņu pelnu ar savu labo saturu!”

Nu kā jau es iepriekš teicu, līdzīgi nebiju redzējusi dokumentus ar Bonnier grupu. Manas darba attiecības ir noslēgtas ar SIA Dienas mediji.

Bet jūs neinteresē? Es jūsu vietā baidītos, kas būs pirms vēlēšanām, un būtu modra ar visām savām septiņpadsmit maņām.

Mēs stāvam modri un nelaižam nevienu pie satura ietekmēšanas.

Ir bijuši mēģinājumi?

Nē. Ne no Roulandiem. Bet ik dienas – kā jebkurā medijā un šajos laikos jo īpaši – reklāmdevēju spiediens.

9.oktobrī, kad no darba aizgāja iepriekšējā Dienas vadība, jūs darbiniekiem sapulcē esot teikusi, ka Dienas biznesam ar reklāmas nodaļu ir ļoti cieša sadarbība. Kā tā sadarbība ar reklāmas nodaļu izpaudīsies laikrakstā Diena?

Tas tiešām ir atstāsts. Es tajā teikumā tālāk teicu arī citus vārdus. Dienas bizness sadarbojas arī ar visām citām savām uzņēmuma struktūrvienībām. Kā ziņās tas izpaužas? Kaut vai tā, ka nule kopā ar reklāmas nodaļu tika plānots nākamā gada izklājums pa tematiskām lapām, pielikumiem, tieši tāpat tiek strādāts ar portāla produktiem. Mūsu sadarbība tādā ziņā. Neuztveriet, ka reklāmas nodaļa nāk un pasūta rakstus. Tā tas nav bijis un nebūs.

Jūs noteikti esat lasījusi satori.lv Konstantinova atklāsmes, kā Dienas biznesā ir iespējams nopirkt saturu.

Es nepiekrītu tam. Manā vadībā tika uzlabots iepriekšējais Dienas biznesa ētikas kodekss, jo bija signāli, ka tā varētu būt, un mēs esam šķīrušies no vairākiem kolēģiem. Ne par rakstu pirkšanu, bet par ētikas kodeksa vairāku punktu pārkāpumiem, kas vedināja domāt par to. Man kolēģi ir nākuši klāt un stāstījuši par šāda veida uzpirkšanas mēģinājumiem, bet šis stāsts ir vecs, cik pasaule, biznesa presē jo īpaši. Ja tiek uzrakstīts materiāls – laba ziņa, tiešām prieks par uzņēmumu, tad konkurenti vienmēr domās, ka tas ir pasūtīts raksts.

Tātad jūs sakāt, ka Dienas biznesā nekad ar jūsu, ar vadības akceptu, nav tirgots saturs?

Nekad.

Viena lieta ir pozitīvs raksts, bet, ja redzam, ka tam blakus ir vēl reklāma, kas ir nodalīta, viss ir ētiski izdarīts, tad tas ir nedaudz cits jautājums.

Runājot par tematiskajiem pielikumiem, tie bieži vien ir ļoti šauri, tur ir nozares, kurās strādā varbūt uz vienas rokas pirkstiem uzskaitāmi uzņēmumi. Kādā veidā norit sadarbība – Dienas bizness strādā ar tematiku. Nule kā bija apsardzes bizness. Protams, reklāmas nodaļai vajag zināt, ar kurām tēmām strādājam. Mēs sakām – lasītājiem šķiet aktuāla tēma, kā izvairīties no zagļu iekļūšanas namos, lūdzu – tāds pielikums būs! Ar kuriem uzņēmumiem mēs runājam, ar kuriem reklāmdevējiem runā reklāmas nodaļa, tas neinteresē ne mūs, ne reklāmas nodaļu, jo šīs nodaļas laikrakstā ir šķirtas. Ja šauras tematikas uzņēmumi, un ir divas trīs lapas, un ir nopirkta reklāma, protams, reklāmdevējs skatās, lai šīs reklāmas neatrodas klāt pie satura.

Bet ja tomēr tā sanāk, tad?

Tā būs bijusi tehniska kļūme, jo savā 12 gadu laikā Dienas biznesā tādu kļūmju nav bijis vairāk kā uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmu. Līdzīga situācija var gadīties arī ziņu daļā, jo mēs maketējam lapas, neredzot konkrēto reklāmdevēju, kas savu vietu reklāmai nopircis.

Bet jautājums, vai parādās kā žurnālistikā vajadzētu – problēmraksts vai tāds pozitīvs, komplimentārs?

Žurnālistikā ir dažādi raksti – gan problēmraksti, gan pozitīvi raksti. Komplimentāri – nē.

Runājām arī ar lielāko aģentūru reklāmistiem. Viņi mums teica, ka it īpaši, sākoties krīzei, medijiem ir taktika zvanīt reklāmdevējiem un piedāvāt ielikt reklāmu, bonusā saņemot rakstu. Respektīvi – nopirkt saturu. Tas, ko reklāmdevēji sacīja – vienīgie, kas saturu līdz šim nav pārdevuši, ir MTG grupa un Diena. Tas mūs vedināja domāt, ka arī reklāmdevēji netieši apstiprina, ka Dienas biznesā tomēr ir bijusi iespēja nopirkt saturu.

Tādas iespējas nav bijis. Ir jautājums, protams, kas ir reklāmas pārdevēja vieglākie solījumi, ko dod reklāmdevējam. Es kā redaktore iepriekš esmu ļoti bieži cīnījusies ar šādiem solījumi devējiem un pēc tam – reakcijām par to, ka „tika solīts, un mēs nopirkām rakstu”. Uz ko redakcijas atbilde ir, ka mūsu saturu nevar nopirkt un reklāmas nodaļai šādā veidā nav atļauts tirgot reklāmas.

Kā jūs ar to cīnījāties?

Nu tieši tādā veidā – ejot pie reklāmas nodaļas cilvēkiem un skaidrojot, ka šādā veidā nav iespējams strādāt. Tur tagad ir daudz jaunu cilvēku un, iespējams, būs jāstāsta vēl un vēlreiz, ka tādā veidā nedrīkst tirgot reklāmas.

Vai neviens nav zaudējis darbu?

Vai reklāmas nodaļai ir savs ētikas kodekss un vai viņi šādā veidā tur šādus punktus iekļauj, tas jājautā reklāmas nodaļas vadītājam. Katrā ziņā savu ētikas kodeksu, kur ir pants par reklāmas un satura nodalīšanu un ka mūsu žurnālisti apkalpo tikai lasītāju, nevis reklāmdevēja vai kādas citas intereses, mēs pārkāpuši neesam.

Bet sakiet, kā jūs tomēr Dienu padarīsit rentablu šajā mediju tektonisko svārstību, pārmaiņu laikā?

Reklāmas tirgus vairs nebrūk, es domāju, ka dibens ir sasniegts, jo pēdējie mēneši uzrāda mums pozitīvas vēsmas – šis temps vairs nav lejupejošs, drīzāk – stabilizējošs. Pēdējie divi mēneši gan Dienai, gan Dienas biznesam arī reklāmas ieņēmumu ziņā ir bijuši vieni no veiksmīgākajiem, kas liek cerēt, ka grūtāko esam pārgājuši. Jautājums ir par to, kā strādāt efektīvi un gudri. Protams, visus noslēpumus šeit atklāt būtu pakalpojums pārējiem kolēģiem, kas saskaras ar līdzīgām problēmām. To, ka var strādāt efektīvi ar tieksmi uz pozitīvu nulli – bez parādiem – es domāju, parādīja Dienas bizness pirms nopirkšanas. Ar mūsu gada plānu līdz šī gada beigām mēs būtu spējuši iztikt ar savu naudu un nākamajā gadā, iespējams, jau pat sākt pelnīt. Tas nozīmē, ka tika veikta dažādu izmaksu pārvērtēšana, optimizācija, izvērtēšana, ko mēs šajos laikos varam atļauties un ko nevaram, sākot no lapu apjoma un tā, ko mēs piedāvājam lasītājiem un cik daudz. Pārmainot dizainu, 16 lapās mēs tomēr spējām dot tikpat, cik iepriekš. Līdz beidzot ar ekonomisko spuldzīšu nomainīšanu un taupīgu dzīvošanu arī sīkumos.

Cik ļoti cietīs Dienas komanda?

Es domāju, ka līdz šim viņa jau ir pietiekami cietusi.

Vai cietīs vēl?

Nav pamata domāt. Laikrakstam ir sasniegts mazākais lasītājiem pieņemamais izmērs – 16 lapas. Mazāk jau būtu tā nenopietni.

Bet žurnālistiem būs vai nebūs vēl, teiksim, algu samazinājums?

Ar Dienas biznesa pārvākšanos šeit ir panākts zināms ietaupījums. Protams, gan kopā dzīvojot, gan kopā iepērkot dažādus satura un citus pakalpojumus, tas izmaksā lētāk. Un beidzot ar taupīgāku dzīvošanu, bet nemazinot laikraksta apsolījumu lasītājiem saturiski un kvalitatīvi.

Sakiet, vai šajā laikā vispār ir iespējams izdzīvot kvalitatīvajai presei? Bet – kvalitatīvai saturiski, nevis pēc formas. Vai medija īpašniekam ir izdevīgs kvalitatīvs medijs un žurnālisti, kas veido pētnieciskus materiālus, bet nerakstīs katru dienu pa ziņai, vien, teiksim, reizi nedēļā lielu gabalu?

Protams, tas viss ir līdzsvarā, un tāpēc redakcijā mēs šobrīd strādājam ar katru no departamentiem, lai saprastu, kas ir lapu apjoms, kuru esam lasītājiem solījuši nodrošināt ar informāciju, kas ir resursi, ar kuriem to varam izdarīt. Protams, izdevējam ir vajadzīgs kvalitatīvs medijs. Ja tāda nebūs, tad lasītājs to nepirks.

Bet mēs visi atceramies Tralmaka citātu: „Šaubos, vai kvalitatīva žurnālistika ir ilgtspējīgs biznesa modelis”.

Tas tika izrauts no konteksta.

Bet jūs esat no Tralmaka dabūjusi solījumu, ka Dienai nevajadzēs kļūt dzeltenākai un ka jūs kvalitātes latiņu varēsit turēt augstu?

Tralmaka kungs nenāk un nestāsta, kādai būtu jābūt Dienai.

Un ja jūs nepelnīsit?

Šobrīd mēs strādājam pie budžeta un visu skaitļu apzināšanas, un šobrīd ir iespēja sasniegt šo finansistu aprindās jau iegājušos „pozitīvo nulli”, bet gadu pēc tam jau iespējams pelnīt.

Es gribēju precizēt – Tralmaks neprasa, ko rakstīt, bet ko tad viņš prasa? Lai avīze pelna?

Nu tas, es domāju, ir jebkura uzņēmuma virsuzdevums. Ja mēs parādām, ka nākamajā gadā esam uz pozitīvās nulles un vēlāk spējam pelnīt, tad tas ir tas, par ko esam vienojušies.

Bet redziet, tas, ko mēs gribam saprast, – pasaulē redzam, ka aizvien grūtāk klājas kvalitatīvajai presei, jo ir jaunās tehnoloģijas – internets, blogi, tviteris, kur katrs pats var būt žurnālists, un pirmās šādā situācijā cieš avīzes. Jūs ticat, ka avīzei kā tādai ir nākotne?

Jā, protams. Jautājums – cik gadus.

Cik ilgi, jūs domājat, avīzes vēl dzīvos?

Būtu grūti tā prognozēt – es neesmu gaišreģe. Nu, cerams, mana paaudze avīzes vēl lasīs.

Jūs kā Tralmaks – nomirsit ar avīzi padusē?[2]

Tā viņš teica? Nu – laikam. Cerams, ka ne šogad.

Savulaik, kad te notika oktobrī visas pārmaiņas, Ēlerte teica, ka Diena ir kā sarežģīts mehānisms, bet Aleksandrs ir ieradies un spēlējas ar Dienu kā ar koka rotaļlietu. Vai jūs kopā ar Aleksandru neesat tā kā mazliet paspēlējušies un izdemolējuši vienu labi iesakņotu, iestrādātu mehānismu?

Runājot par vārdu „sarežģīts”, tam es varētu piekrist, jo gribētos panākt, lai lasītājam ir skaidri saprotama struktūra avīzei un tikpat skaidri saprotama, nesarežģīta struktūra darbiniekiem ar konkrēti zināmiem darba pienākumiem par to, kas mēneša laikā no viņiem tiek sagaidīts, veidojot skaidru un pārskatāmu struktūru, sākot no darbinieku atalgojumiem un beidzot ar darba pienākumiem.

Bet vienu brīdi jūs esat vai neesat paspēlējušies ar Dienu kā ar koka mašīnīti?

Es neuzskatu, ka būtu notikusi spēlēšanās. Es domāju, ka šobrīd tiek sakārtotas sarežģītās sistēmas, kas bijušas līdz šim, ir izveidota, manuprāt, ļoti laba laikraksta pārdošanas nodaļa. Šīs struktūras tiek apvienotas un veidotas vienkāršākas, un tieši tāpat arī redakcijā.

Un Diena saturu nepārdos?

Tiem, kas gatavi pirkt par maksu savā telefonā – lūdzu!

Bet reklāmdevējiem?

Nē.

Sakiet, jums pašai ir skaidrs, pēc kādiem kritērijiem jūs tikāt izvēlēta par galveno redaktori? Jo ir dzirdēts, ka tika uzrunāti arī citi kandidāti. Daži paši to ir apliecinājuši, bet viņi ir atteikuši. Vai jūs palikāt pēc pārpalikuma principa, kad pārējie atteicās?

Tādā veidā es jautājumu neuzdevu. Gribētos domāt, ka tomēr nē. Gribētos domāt, protams, ka ir novērtēta kaut nedaudz mana līdzšinējā pieredze, darbība Dienas biznesā, ne tikai apstādinot abonentu kritumu, bet pieaudzējot arī jaunu auditoriju. Labi, šis gads ir izņēmums, lai gan vasarā, kad Dienas bizness iznāca tikai trīs reizes nedēļā, mums izdevās sasniegt auditoriju, kādu mēs sasniedzām 2006.gada rudenī. Tā ka gribētos domāt, ka tas ir sava veida novērtējums un ticība tam, ka ar šo visu skaidri pārskatāmo struktūru, kas tik labi darbojas, es varu piedāvāt lasītājiem gan karstu saturu, gan analītiskāku, dziļāku laikrakstu, un ka es kopā ar komandu to varēšu izdarīt.

Pētnieciskā žurnālistika Dienā vēl būs?

Viss ir un turpinās. Bet prasība arī, ka jebkuram ziņu žurnālistam ir jābūt spējai radīt pētniecisku materiālu. Šīs kvalitātes nav piederošas kādām izredzēto žurnālistu kastām.

Vienīgais – kā to var izdarīt? Jo ikdienā žurnālists ražo ziņas, ziņas, ziņas, un tas nozīmē šausmīgu darbu. Vai būs laiks pētīt?

Tas nozīmē redaktora darbu, spēju mobilizēt darba spēku tur, kur vajag mobilizēt, atslogojot uz materiāliem, lai ir iespēja arī papētīt. Skaidrs, ka izpētīt pusstundā nevar, tam ir vajadzīgs laiks. Bet nu skaidrs, ka mūsu Eiropas kolēģu pieredzi, kas pēta Gazprom četrus gadus, nu tādu greznību mēs šajos laikos nevaram atļauties.

Bet tad faktiski visi žurnālisti raksta ziņas, ziņas, ziņas, un, ja tomēr, tad kaut kad arī ko analītiskāku vai pētnieciskāku?

Nu tā viņas latviski saucas – ziņas. Ziņa ir šī „kas, kur, kad” ziņa, kas jānodrošina lasītājiem, jo viņi kāri ķer šīs ziņas, un portāls [diena.lv] ir tas, kas to arī piedāvā. Laikrakstam ir jābūt aktuālam – vai nu aktualizētai tēmai, un tad tās arī ir ziņas, tikai ar savu padziļinātu pievienoto vērtību. Analītiskās ziņas – sauksim viņas tā.

Vai jūs vēsturē ieiesit kā pēdējā Dienas redaktore?

Ceru, ka nē.

Kas jums par to liek tā domāt?

Pārmaiņas, ko mēs šeit veicam. Lasītāju atsauksmes ir labas, abonēšanas kampaņa ir tikko sākusies, ir visnotaļ labi atjaunošanās skaitļi, kurus neminēšu – gaidīsim janvāra sākumu. Gribētos domāt, ka lasītāji šīs pārmaiņas novērtēs. Tad arī man te būs, ko darīt.
____________________________

[1] Intervija tapa 7.decembrī, kad Kopenhāgenā sākās pasaules valstu sanāksme par klimata pārmaiņām.

[2] Aleksandrs Tralmaks: „Es nomiršu ar avīzi padusē”, politika.lv, 14.10.2009.


Mans gadsimts ir miris

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!