Foto: Jānis Buls / Diena
Kad Samija Šerifa kopā ar Lauri Reiniku sāka vadīt pusaudžu mūzikas raidījumu SEMS, viņi presē izpelnījās apzīmējumu “zefīrs un šokolāde”. Ar šokolādi Latvieša acij nepierastā izskata dēļ bija domāta Samija. Bērnībā Lībijā viņa jutās kā normāls arābu bērnelis, bet tagad Latvijā, sevišķi pēc iestāšanās Eiropas Savienībā, viņa uz ielām dzird nicīgas piezīmes un ir pārliecināta, ka rasisms Latvijā pastāv. Pašreiz viņa ir Londonā, kur nākamos četrus gadus studēs arābu valodu.Ar Samiju Šerifu sarunājas Aija Kinca, LTV Panorāma
Kā Tu šobrīd jūties – kā latviete, kas dzimusi kur citur, vai kā kosmopolīte, kas dodas iekarot Londonu?
Kad es bērnībā dzīvoju Āfrikā un arābu valstīs, es neiedomājos, ka var būt citādāk. Ar lielām grūtībām man bija sevi jāpiespiež mājās runāt latviski, lai neaizmirstu valodu. Mamma mani mocīja – mācīja gramatiku, lika “zubrīt” no galvas likumus, jo nepameta doma, ka kādreiz mēs brauksim uz Latviju, un tāpēc valoda ir jāzina. Ar skaudību es skatījos ārā pa logu, kā bērni spēlējās. Tad bija sajūta, ka tu it kā esi latvietis, bet tai pašā laikā arī parasts arābu bērns.
Kad atbraucu uz Latviju, tad gan jutos citādāk. Sākumā foršāk, jo viss bija daudz savādāk nekā Āfrikā. Tagad mana arābu un Āfrikas puse ir krietni no manis attālinājusies, un tieši tādēļ es dodos uz Londonu – meklēt un atrast savu otru pusi, lai varētu salikt visu kopā un saprast, kas es īsti esmu. Es vēl esmu ļoti jauns cilvēks un man ir grūti atbildēt. Tas, ka es neesmu viengabalaina persona, gan ir droši.
Vai bērnībā Tavā apkārtnē nebija balto bērnu?
Sudānā tiešām viņu bija diezgan maz – pārsvarā ārzemnieki, kurus mēs pazinām. Toties Lībijā pilnīgi bez grūtībām sadzīvo visi. Ir no kalniem un lauku rajoniem nākuši Lībijas iedzīvotāji, kuru ādas krāsa ir pavisam melna, un ir arī ļoti gaišas krāsas cilvēki. Starp viņiem nepastāv pilnīgi nekādas problēmas. Es pat neteiktu, ka tās ir divas rases, jo šie cilvēki taču dzīvo vienā zemē.
Kas notika, kad arābu bērnelis Samija ieradās Latvijā?
Šis jau ir hrestomātisks piemērs, ko es stāstu vienmēr. Tās laikam ir visspēcīgākās bērnības atmiņas un vislabāk parāda, kā es jutos un kā pret mani izturējās pārējie. Kad es atbraucu, mācījos Rīgas 49. vidusskolā. Mums bija talka, un es, protams, gāju palīgā. Man ļoti sagribējās ēst vai dzert, un es prasīju klases biedriem, kur ir kafejnīca? Viena meitene pārbolītām acīm jautāja: “Kafejnīca? Ā, pareizi… nēģeri taču arī ēd!”.
Kā tu juties tajā brīdī?
Es tikai nodomāju – kas, tu dumja esi? Aizvainota es nejutos, man tikai likās – nu kā var pateikt kaut ko tik muļķīgu? Es jau no bērnības esmu saskārusies ar visdažādāko rasu un tautību cilvēkiem, tāpēc man tas nelikās nekas īpašs. To meiteni es uztvēru kā muļķīti, kura nesaprot, ko runā. Man no bērnības ir iemācīts, ka šādus cilvēkus nevajag ņemt galvā.
Dīvaināk Latvijā bija pašā sākumā, kad mēs ar mammu gājām uz skolām un nevarējām atrast, kur mācīties. Un nevis tāpēc, ka skolās nebija vietas, bet gan tāpēc, ka skolu direktori negribēja mani ņemt savā skolā. Kādas ļoti slavenas Rīgas skolas direktors, tikai uzmetis man acis, teica: “Nē, Jūs neesat mūsu rajonā. Aizveriet, lūdzu, aiz sevis durvis.”
Kā tu tagad jūties uz ielas, kad Tevi bieži atpazīst kā raidījuma “SEMS” seju?
Tagad tumšākas ādas krāsas cilvēku uz ielām ir daudz vairāk. Atskatās, protams, atskatās, bet es to ievēroju tikai tad, ja to dara uzkrītoši vai arī ja to pavada kādi komentāri. Puse komentāru gan ir tādēļ, ka es strādāju televīzijā. Kopš iestāšanās Eiropas Savienībā es jūtu, ka ir mainījusies attieksme pret tumšādainiem cilvēkiem. Piemēram, stāsts par manu tēti. Mēs dzīvojam Purvciemā, viņš tur mīt jau septiņus gadus un dara tieši to pašu ko pārējie cilvēki – katru dienu iet uz veikalu, brauc ar mašīnu. Visi apkārtnes cilvēki jau sen viņu pazīst. Nākamajā dienā pēc iestāšanās Eiropas Savienībā viņš iziet no mājas, dodas uz veikalu, bet pie mājas sēdošās tantiņas nobļauj pakaļ: “Ah, Jevropa prišla?”[1]
Džordžs Stīls jau pirms vairākiem gadiem teica, ka Latvijā ir rasisms!
Es līdz 1. maijam nekad iepriekš nebiju saskārusies ar ļoti klajiem un ļoti aizvainojošiem rasistiskiem apvainojumiem. Ja Džordžs teica, ka rasisms pastāv, es biju pats pirmais cilvēks, kurš runāja viņam pretī un teica: “Nē, tā ir nezināšana, cilvēki nav pieraduši.” Bet acīmredzot latvieša dabā ir baidīties no visa kaut kā, un laikam bailes pazaudēt savu identitāti tagad ir pārvērtušās par agresiju. Nesen piedzīvoju lielāko pazemojumu savā mūžā. Biju aizbrauksi uz Siguldu ar draugiem. Pie veikala viens jaunais nacists ar skūtu galvu, totāli piedzēries, un ar tik pat baltu draudzeni – latviešu zelteni ar gariem, blondiem matiem, pateica kaut ko tik aizvainojošu! Patiesībā tik rupjus vārdus es vēl savā dzīvē nebiju dzirdējusi. Es tikai piegāju klāt un prasīju: “Kas tev nepatīk?”. Viņš atbildēja: “Tas, ka tu pārāk melna esi!”, kā arī piebilda, ka tādiem cilvēkiem kā es nav vietas šajā zemē, ka man ir jābrauc atpakaļ uz turieni, no kurienes esmu nākusi. Es gribēju teikt: “Klausies! Vai tu zini, no kurienes es esmu nākusi? Es esmu dzimusi Miera ielas dzemdību namā! Ko tu vispār zini par mani?”. Viņi abi bija tik piedzērušies un tik agresīvi, ka visu laiku nepameta sajūta – ja es pateikšu pretī kaut ko par daudz, es dabūšu pa galvu.
Varbūt šis Siguldas incidents ir izņēmums un visi jaunieši nemaz nav tādi?
Gribi citu piemēru? Kādā Vecrīgas klubā man pienāk klāt atkal pilnīgi piedzēries pusaudzis, viss ādās, arī skinheds, ilgi blenž virsū, un es nesaprotu, kas ar viņu ir, kas notiek? It kā pazīstami mēs neesam, tāpēc novēršos un klausos koncertu. Bet viņš nobļaujas pa visu klubu “White power!”[2]. Sākumā es nesapratu, tikai jutu, ka visi man apkārtstāvošie pietvīkst, nolaiž acis, nokaunas un izliekas, ka nedzirdēja. Kad es prasīju, ko viņš teica, viņi tikai izvairījās, negribēja man teikt, bet, kad pateica, tad viņš jau bija prom. Man tas sabojāja visu vakaru, kas, nešaubīgi, arī bija šī puiša mērķis. Tādas lietas pastāv.
Vai tagad tu piekrīti Džordžam, ka Latvijā rasisms pastāv?
Jā! Es sāku domāt par to, kas ir rasisms? Es agrāk Latvijā notiekošo definēju kā nezināšanu. Bet rasisms jau arī ir nezināšana. Rasisms ir aprobežotība. Pēc rasisma definīcijas ir skaidrs, ka Latvijā rasisms pastāv. To, kas notiek, nevar nosaukt citā vārdā. Latvijā rasisms šobrīd diezgan strauji uzplaukst.
Tu domā, ka Eiropas Savienība, iespējams, daļēji Brīvības partijas reklāmu iespaidā, uzjundījusi cilvēkos kādas slēptas bailes, kas agrāk bija dziļi iekšā, bet neizpaudās?
Jā, tieši tā es domāju.
Vai Londonā būs savādāk?
Es nedomāju gan. Arī Londonā šobrīd ir jauns rasisms vilnis. Es jau smējos, nu kur vēl sliktāk: melna un no Austrumeiropas? Lasīju rakstu “Rīgas Laikā”, tur bija par londoniešu attieksmi pret Austrumeiropu, aptuveni – nu, ko mums tā dos, ieplūdīs tikai lieliem bariem un vietējiem nebūs darba. Es zinu, ka tāda attieksme būs pret mani. Es esmu tam gatava. Es neesmu naiva, bet kaut kā tas liekas tīri sekundāri. Primārais mērķis man ir iegūt labu izglītību, jo zinu, ka tur ir labākā vieta, kur to izdarīt. Lai nu kā, es ilgi esmu dzīvojusi Latvijā un zinu, kas te ir un kādi te ir cilvēki. Ir daudzas īpašības, kas man patīk un daudzas, kas man nepatīk. Jūtu, ka manī ir saplūdušas īpašības gan no Āfrikas un arābu valstu puses, gan no Latvijas puses. Kaut vai runājot – nereti kādu izteicienu es pasaku arābu valodā, jo tas ir tik trāpīgs! Bet, atšķirībā no daudziem latviešiem, man nekad prātā neienāktu, redzot tumšu cilvēku, kuru es nepazīstu, komentēt viņa izskatu. Kāda nozīme tam, kā es izskatos?
Vai tu domā, ka kas mainīsies?
Es domāju, ka mainīsies, un uz labo pusi. Drīz cilvēki redzēs, ka Latvijā nebūs nekāda tumšādaino cilvēku invāzija. Lai man piedod nacionāli noskaņoti cilvēki, bet šeit tiešām nav nekāda leiputrija. Pagaidām cilvēkiem no citām zemēm nav motivācijas šeit ierasties. Dzīves līmenim paaugstinoties, un tas būs ātrākais pēc desmit gadiem, notiks pārmaiņas, jo tad arī mūsu cilvēki būs sapratuši, ka tas, ka cilvēki izskatās dažādi, ir pavisam normāli.
___________________________
[1] Kr.val. “Ak, Eiropa atnākusi?”
[2] Angļu val. “Baltā vara!” vai “Varu baltajiem!”
Cik diskriminējoša var būt cīņa pret diskrimināciju?"
Daudzveidība ir Eiropas realitāte un vērtība (Līgas Biksinieces intervija ar Barbaru Nolanu)