Foto: E.Rudzītis © AFI
Nekas daudz Latvijā nemainīsies pēc tam, kad minoritāšu konvencija stāsies spēkā. No cilvēktiesību viedokļa šī konvencija nebūt nav tas pamatīgais aizsargmūris, kas visos gadījumos dos minoritātēm plašas iespējas, un tieši par savu vājumu tā bieži ir kritizēta.
Latvijas valstij laiku pa laikam nākas piedzīvot apokaliptiskus notikumus, piemēram, revolūcijas, vēlēšanas, svarīgus starptautiskus forumus, ietekmīgu ārvalstu vadītāju apmeklējumus un – ak vai! – arī jaunu tiesību aktu pieņemšanu vai esošās likumdošanas pielabošanu. Pēdējais tiek darīts vai nu saskaņā ar Eiropas Savienības direktīvu prasībām, vai tāpēc, ka spēkā esošie likumi nespēj pildīt savas funkcijas.
1995.gada 11.maijā Latvijas valdība parakstīja Eiropas Padomes minoritāšu konvenciju, taču turpmāko 10 gadu laikā tā netika ratificēta. Pienāca jauns „piektais gads” un 2005.gada 17.maijā Ministru kabinets skatīja dokumentu TA-1225 jeb likumprojektu „Par Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību”. Šo notikumu Latvijas politisko norišu mērogā ar pilnām tiesībām var uzskatīt ja ne par apokalipsi, tad par vismaz stipru vētru augstajās kāpu priedēs gan. Kā pārsteigums daudziem varētu šķist tas, ka augstās priedes stāv kur stāvējušas un vējš tās nav nolauzis. Var uzskatīt, ka bažas, kas tika kultivētas sabiedrībā par šīs konvencijas ratificēšanas sekām, ir norakstāmas kopā ar neskaitāmām stundām emociju un politiskās ekvilibristikas, jo šajā nenotikušajā cīņā uzvarētāju nemaz nav. Un tā tas ir vairāku iemeslu dēļ.
Pirmkārt, neskatoties uz minoritāšu tiesību ekspertu atkārtotiem ieteikumiem daudzu gadu garumā, tika „stiepta gumija” un pieļauts tas, ka Latvijas valstij kāds ik pa laikam un pēc sirds patikas varēja mazliet „nolaist asinis”, norādot uz valsts parādītās apņemšanās nepildīšanu. Šāda situācija ir pastāvīgi bijusi izdevīga daudziem, it īpaši – radikālu viedokļu paudējiem gan ārpolitiski, gan iekšpolitiski. Parādīties laikrakstu pirmajās lappusēs, par to neko nemaksājot, taču ir tik pievilcīgi!
Otrkārt, vairāku vēlēšanu ciklu garumā politiskajām partijām tika atstāta iespēja pārāk nepiepūlēties ar vēlētāju izglītošanu par sarežģītiem jautājumiem – lai „noķertu vēlētājus” pēdējos 10 gadus pietika ar vienkāršiem emocionāliem saukļiem par apdraudēto identitāti. Skatoties kaut nedaudz kritiski, ir patiešām grūti iedomāties, ka latviskais būtu neatgriezeniski zudis, ja pie varas esošās partijas konvenciju būtu ļāvušas ratificēt, teiksim, pirms 5 gadiem. Varbūt, ka „apdraudēto latviešu” idejas nesēji uzdrošināsies apgalvot, ka latviešu identitāte ir tik vārga, ka puse no tās zūd, tiklīdz pasē vairs nav ierakstīta tautība un otra puse, kad Latvijai kļūst saistošs kāds, lai arī svarīgs, tomēr visnotaļ izplūdušā valodā formulēts starptautisks tiesību akts? Tāpat visai naivi ir iedomāties, ka par realitāti varētu kļūt „minoritāšu lietu” agresīvi aizstāvošo partiju popularizētā vīzija par neizbēgamu un masveidīgu mazākumtautību apspiešanu, ja netiks ratificēta šī konvencija.
Treškārt, nekas daudz nemainīsies arī brīdī, kad konvencija Latvijā stāsies spēkā. Ārpus mūsu iztēles, atkarībā no pārliecības un politiskajiem uzskatiem, mainīsies tikai tas, ka vieniem gadu pēc konvencijas spēkā stāšanās būs jāsniedz dokumenta īstenošanu uzraugošajai padomnieku komisijai ziņojums par normu ievērošanu Latvijā, bet citiem būs jāpiepūlas nedaudz vairāk nekā iepriekš, lai mēģinātu pierādīt, ka minoritāšu tiesību īstenošana Latvijā netiek nodrošināta tādā apjomā, kādā to paredz konvencija.
Nesarežģot lietas un mazliet ironizējot, Latvijas likumdošanu mazākumtautību tiesību jomā var uzskatīt par mūsdienīgu, ja pieņem, ka Satversmes 91. un 114.pants tiek skaidrots plaši un piemērots precīzi. Viens no tiesību pamatprincipiem nosaka, ka starptautiskie līgumi hierarhijā stāv augstāk par nacionālajiem likumiem. Vispārējā konvencija par nacionālo minoritāšu aizsardzību arī ir starptautisks līgums, kuru veidojušas konkrētas valstis, nevis anonīmi radījumi. Tomēr neskatoties uz to, daudzas valstis, pievienojoties starptautiskajiem līgumiem vai arī tos ratificējot, pamanās spītīgi norādīt, ka attiecīgā starptautiskā līguma neizdevīgos punktus savā teritorijā nepiemēros. Šajā kontekstā ar interesi jāuzlūko 17.maijā Ministru kabinetā apstiprinātais likumprojekts.
Kopumā likumprojektā nav izlasāms nekas dramatiski pārsteidzošs, ja vien par tādu neuzskata norādi uz kritērijiem, kādiem jāatbilst personai, kura vēlas praksē izmantot konvencijā paredzētās tiesības. Likumprojektā Latvijas valsts precīzi pasaka, kuras konvencijas normas tiek uzskatītas par tādām, kas valstij kaut kādos apstākļos var būt neizdevīgas. Valdības likumprojektā teikts, ka konvencijas 10.panta 2.daļu (nosaka valodas lietojumu saziņā starp minoritātēm un varas iestādēm) un 11.panta 3.daļu (informācijas izvietošana minoritātes valodā) Latvija „uzskata par saistošu, ciktāl tā nav pretrunā ar LR Satversmi un LR spēkā esošajiem tiesību aktiem, kas nosaka valsts valodas lietojumu”. Ar šādu formulējumu Latvijas valsts no vienas puses norāda, ka tai nav iebildumu pret šīm normām, bet no otras – zinot, kas rakstīts Satversmē un valodas likumā, – ir neizbēgami, ka šīs normas netiks piemērotas.
Tiesībām ir dažādi avoti un viens no tādiem ir paražas. Nedaudz vienkāršojot situācijas skaidrojumu, jāsecina, ka viena no paražām ir piekrist, ka starptautiskie līgumi „ir stiprāki” par nacionālajiem likumiem, vienlaikus norādot, ka šāda hierarhija saglabājas tikai tiktāl, cik starptautisko līgumu saturs neizraisa valstij nevēlamas sekas.
Jānorāda, ka arī pašā konvencijā minētajos pantos jau ir paredzēta iespēja valstīm nepiemērot iepriekš minētās tiesības. „Savu iespēju robežās”, „pēc šādu personu lūguma un tādā gadījumā, ja šāds lūgums atbilst patiesai nepieciešamībai”, kā arī „savu tiesību sistēmu ietvaros un, ņemot vērā savus specifiskos apstākļus” – ar šādu formulējumu konvencijas tekstā pilnīgi pietiek, lai valstis no neērtas situācijas „izietu sausām kājām”. Iespējas vienmēr ir ierobežotas, lūgumi gandrīz nekad neatbilst patiesai nepieciešamībai, tiesību sistēmas nosaka šauru un nepaplašināmu ietvaru un, visbeidzot, apstākļi vienmēr ir specifiski. Tā kā arī konvencijas tapšanas apstākļi savulaik bijuši specifiski, tad valstis savu iespēju robežās vienojās par tādu konvencijas tekstu, kas apmierinātu dažādu uzskatu piekritējus, atstājot iespēju šo starptautisko līgumu piemērot praksē pēc nepieciešamības. Un tas ir pilnīgi leģitīmi, jeb likumīgi. Jāatzīst, ka no cilvēktiesību viedokļa šī konvencija nebūt nav tas pamatīgais aizsargmūris, kas visos gadījumos dos minoritātēm plašas iespējas un tieši par šo vājumu tā bieži ir kritizēta. Konvencijā valstis aicinātas nenoteikt tādus normu piemērošanas ierobežojumus, kas būtu pretrunā ar konvencijas garu un būtību. Pieņemu, ka atrunas definējušās valstis ir pārliecinātas par pietiekami spēcīgiem argumentiem, lai ierobežojumus atzītu par pamatotiem un tādiem, kas nav pretrunā ratificētā līguma garam un būtībai. Konvencijas īstenošanas prakse gan rāda, ka arī „gars” un „būtība” ir gaisīgi un netverami jēdzieni.
Risinājums spriedzes mazināšanai, lai kāds tas arī būtu, ir rasts. Tomēr jautājumi paliek. Vai bija nepieciešami 10 gadi, lai pateiktu skaļi to, ko visi tāpat jau sen zināja? Un, vai pēc šiem 10 gadiem valdība (vara?) ar savu apstiprinošo lēmumu nenostāda nedaudz dīvainā situācijā to bijušo Latvijas valdības ministru, kurš 1995.gada 11.maijā Latvijas Republikas valdības vārdā parakstīja konvenciju? Vai, varbūt visus šos desmit gadus un arī tagad, beidzot pieņemot lēmumu, tiek rotaļīgi (necienīgi?) norādīts, ka konvencijas parakstītājs to darīja tikai neizprotamas personiskas motivācijas vadīts? Protams, var jau problēmas vai to nerisināšanu norakstīt uz politiskās konjunktūras rēķina, un politiskā konjunktūra nudien ir objektīvs lēmumu pieņemšanu traucējošs faktors. Ekspertu valodā par situācijām, kad „vajag, bet nevar”, saka, ka trūkst politiskās gribas.
Visticamāk, ka noklusētās atbildes uz visiem iepriekšējiem jautājumiem liek izdarīt kādu secinājumu par varas nespēju pieņemt lēmumus, kam ir svarīga iekšpolitiska un, iespējams, vēl svarīgāka ārpolitiskā nozīme. Saeima, ratificējot konvenciju drīz pēc tās parakstīšanas, varēja aiztaupīt Latvijas valstij adresētu kritiku daudzu gadu garumā un emocionālas diskusijas par situāciju pēc būtības aizstāt ar ekspertu līmeņa garlaicīgām sarunām par specifiskiem konvencijas ieviešanas jautājumiem. Uzskatu, ka tas būtu ievērojami samazinājis iespējas šķelt Latvijas sabiedrību un licis nesamierināmajiem pretiniekiem izglītoties pašiem un izglītot arī sabiedrību.
Kad konvencija tiks ratificēta, ārpus bagātīgās iztēles ritēs parasts rutīnas darbs – atskaites par (ne)padarīto, ziņojumi, ekspertu viedokļi, atkal atskaites, ziņojumi, un tā tālāk. Taču ir kāds, kas patiešām varētu ietekmēt rutīnu un tā ir Satversmes tiesa, kuras nolēmumi kļūs par svarīgiem precedentiem, no kuriem būs atkarīga arī turpmākā Latvijas minoritāšu tiesību juridiskā bāze un prakse. Cerības par lielāku konkrētību mazākumtautību tiesību jomā šobrīd jāliek tieši uz Satversmes tiesas kompetenci un pilsoniskās sabiedrības vēlmi noskaidrot, cik plaši var skaidrot Satversmes 91.pantu (cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas) un kādas īsti tiesības minoritātēm garantē Satversmes 114.pants (personām, kuras pieder pie mazākumtautībām, ir tiesības saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību). Tāpēc valsts iestādēm var ieteikt turēt atvilktnē skaidrojumu par ierobežotajiem un specifiskajiem apstākļiem, kas ļauj nepiemērot konvencijas normas, bet minoritāšu pārstāvjiem apzināties, ka nomināli stiprākā kārts ne vienmēr izrādās tāda, jo daudzas iespējas atkarīgas no situācijas un kāršu sadalījuma citu rokās.
Priedes stāv stabili un paražas ir cieņā. Drīz atkal sāksies apokalipses gaidīšanas svētki, pēc līksmības atkal ilgosies ugunīgas sirdis. Nepamet sajūta, ka tas jau kaut kad ir piedzīvots…
Kā parakstīt konvenciju Ināra Mūrniece, LA, 01.02.2005
Konvenciju – bez dubultstandartiem, Ināra Mūrniece, LA, 22.02.2005
Latvijas nacionālo minoritāšu prasības etniskās identitātes saglabāšanas garantēšanai
Likumprojekts "Par Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību"
Par viltus integrāciju un latviešu valodu Ināra Mūrniece, LA, 01.03.2005