Foto: Pulpolux
Pašlaik ir daudz neskaidrību, vai Eiropas Savienība pēc Lisabonas līguma ieviešanas tiešām kļūs labāka tās pilsoņiem.
Demokrātijas deficīta tēma ir ļoti nozīmīgs komponents diskusijās par Eiropas integrāciju vismaz kopš deviņdesmito gadu sākuma[1]. „Demokrātijas deficīts” nozīmē, ka pārvaldē trūkst caurskatāmības, atbildīguma un demokrātiskas līdzdalības. Šo problemātiku pastiprina gan Eiropas Savienības (ES) arvien lielāka pārnacionalitāte un kompetenču deleģēšana ES pārziņā, gan arī tendence, ka ES pilsoņi kļūst arvien skeptiskāki pret dažādiem ES darbības elementiem.
Jaunā ES Reformu līguma (Lisabonas līguma) viens no mērķiem ir padarīt ES demokrātiskāku un caurskatāmāku, tādā veidā cenšoties mazināt arī „demokrātijas deficītu” šīs organizācijas darbībā. Lisabonas līgums stājās spēkā 2009.gada 1.decembrī, un pašlaik tiek veikta šajā līgumā paredzēto uzlabojumu un jauninājumu ieviešana dzīvē.
„Demokrātijas deficīta” izpausmes ES
Daudzi ES pilsoņi ES uztver kā tālu birokrātisku aparātu, kuram trūkst piemērotas institucionālās struktūras demokrātiskai līdzdalībai. Tieši pilsoņu nespēja piedalīties un ietekmēt lēmumu pieņemšanas procesu ES liek pilsoņiem justies kā pasīviem objektiem, nevis suverēniem subjektiem Eiropas politikā. Tā rezultātā daudzi pilsoņi atsakās iesaistīties jebkādās ar Eiropu saistītās aktivitātēs vai arī atsakās akceptēt un pieņemt ES veiktās un iniciētās darbības. Acīmredzamas pazīmes sabiedrības apātijai un pieaugošai atsvešinātībai ir negatīvi iznākumi referendumos par ES līgumiem, strauja ES iedzīvotāju atbalsta samazināšanās Eiropas integrācijai un ES institūcijām kopš 90.-o gadu sākuma (par to liecina sabiedriskās domas aptaujas), kā arī vēlētāju zemā līdzdalība Eiropas Parlamenta vēlēšanās[2].
Šo situāciju vēl vairāk sarežģī nacionālo valdību attieksme, kas bieži izmanto ES par grēkāzi savu neveiksmju attaisnošanai, bet tai pat laikā neizvairās ES sasniegumus izmantot kā savus. Šādai uzvedībai attaisnojums ir aspekts, ka lēmumu pieņemšana Ministru padomē nav līdz galam caurspīdīga un atklāta.
Vēl viena iespēja vērtēt ES demokrātiskumu ir analizēt, no vienas puses, cik demokrātiska ir ES pārvalde un, no otras puses, vai un kādā veidā tā ietekmē demokrātiskumu dalībvalstīs[3]. Pirmajā gadījumā ir svarīgi, lai galvenie lēmumu pieņēmēji ES struktūrā būtu dalībvalstis vai to tieši izraudzītas personas. Savukārt ES ietekme uz demokrātiskumu tās dalībvalstīs izriet no tā, cik demokrātiski tiek izvirzīti pārstāvji institūcijās, kas uzskatāmi par galvenajiem lēmumu pieņēmējiem ES organizatoriskajā struktūrā, kā arī tas, vai joprojām dalībvalstu tautu izvēlēti priekšstāvji nacionālajā līmenī ir galvenie noteicēji valstī. Atbilstoši šim skatījumam par demokrātijas trūkumu ES liecina divi nozīmīgi pamatelementi. Pirmkārt, dalībvalstīm samazinās ietekme uz ES institūciju darbību, bet privātpersonām šādas ietekmes gandrīz nav. Otrkārt, dalībvalstīm arvien biežāk nākas pildīt saistības, pret kurām tās ir iebildušas, bet iebildumi nav ņemti vērā nepietiekamo dalībvalstu balsstiesību dēļ.
Alternatīvu viedokli pārstāv ES pētnieks Endrjū Moravčiks (Andrew Moravscik), kurš uzskata, ka nav pamata uztraukties par iespējamo demokrātijas trūkumu ES līmenī, kamēr demokrātiski vēlētas valdības kontrolē ES pārvaldes struktūru[4].
Minētie ES politikas aspekti norāda uz ES „demokrātijas deficīta” aktualitāti un uz to, ka dominē viedoklis, ka ir nepieciešams apzināties ES demokrātijas nepilnības un mēģināt tās novērst. Nozīmīgs solis šajā ziņā bija Lākenas deklarācijas pieņemšana 2001.gada 15.decembrī, kas uzliek ES saistības nākotnē kļūt demokrātiskākai, caurskatāmākai un efektīvākai[5]. Šie centieni uzlabot ES demokrātiskumu ir materializējušies vairākās institucionālās un procedurālās reformās, kuras nosaka Lisabonas līgums.
ES politikas pētnieki Janis Emanolidis (Janis A. Emmanouilidis) un Karina Stratula (Corina Stratulat) uzskata, ka Lisabonas līgums cenšas uzlabot demokrātisko leģitimitāti un efektivitāti ES trīs veidos:
1. Stiprinot Eiropas Parlamenta lomu;
2. Palielinot dalībvalstu nacionālo parlamentu iesaistīšanos;
3. Ieviešot tiešās demokrātijas elementus lēmumu pieņemšanas procesā[6].
Vērtējot Lisabonas līgumu eksperti novērtē, ka tieši Eiropas Parlaments, dalībvalstu nacionālie parlamenti un ES pilsoņi ir galvenie ieguvēji no šī jaunā Reformu līguma, jo Eiropas Parlaments iegūst lielākas pilnvaras, nacionālie parlamenti iegūst lielākas iespējas līdzdarboties ES lēmumu pieņemšanā un pilsoņi tiks iesaistīti politikas veidošanā ar Pilsoņu iniciatīvas starpniecību[7].
Eiropas Parlamenta lomas stiprināšana
Eiropas Parlaments (EP) tiek uzskatīts par demokrātiskāko un caurskatāmāko ES institūciju, jo EP deputātus kopš 1979.gada ievēl tiešās vēlēšanās un tā darbība ir atklāta iedzīvotājiem, piemēram, EP debates plenārsēdēs un komisijās ir atklātas, stenogrammas ir brīvi pieejamas internetā un Parlaments lielas pūles velta, skaidrojot savas aktivitātes[8]. Šo apsvērumu dēļ EP bieži tiek minēts kā ļoti būtisks risinājums ES „demokrātijas deficīta” problēmas mazināšanai.
EP iegūst visvairāk no Lisabonas līguma ietvertajiem nosacījumiem, jo tiek palielināta tā likumdošanas, budžeta un nominēšanas (amatā iecelšanas) vara. Likumdošanas ziņā EP tiek nostādīts līdzvērtīgās pozīcijās Eiropas Padomei, jo koplēmuma procedūra kļūst par „parastu likumdošanas procedūru”. Lisabonas līgums ir paplašinājis koplēmuma procedūras izmantošanu gandrīz uz visām jomām, kurās Padome lemj ar kvalificēto balsu vairākumu. Skaitliskā ziņā šo jomu skaits ir pieaudzis no 45 līdz 85[9]. EP būs vienlīdzīga teikšana līdzās Padomei tādās svarīgās jomās kā lauksaimniecība, zivkopība, tirdzniecība, kā arī drošība un tieslietas.
Budžeta ziņā Lisabonas līgums dod Parlamentam pilnīgi līdzvērtīgu tiesības līdzās Padomei, apstiprinot visus izdevumus, kas ir saistīti ar ikgadējo budžetu. Bez tam EP deputātiem šajā ziņā ir pēdējais vārds par katru finansiālo izdevumu kategoriju.
Nominēšanas varas kontekstā Lisabonas līgums pilnveido tās tiesības, kuras jau tika ieviestas Nicas līgumā par EP pilnvarām apstiprināt Eiropas Komisijas prezidentu amatā. Lisabonas līgums dod EP labāk definētu lomu nominēšanas procesā, jo tajā vairāk tiks ņemti vērā EP vēlēšanu rezultāti.
Pēc jaunu pilnvaru iegūšanas ir novērojamas pazīmes, ka EP kļūst politiski ietekmīgāks un tas ir noskaņots izmantot savas jaunās pilnvaras[10]. Par to liecina, piemēram, EP lēmums noraidīt pagaidu vienošanos starp ES un ASV par pilsoņu finansiālo datu apmaiņu, lai ierobežotu terorismu. Bez tam EP tiek uztverts arvien nopietnāk no citu ES institūciju puses.
Nacionālo parlamentu iesaistīšana
Lisabonas līguma normas paredz mudināt dalībvalstu nacionālos parlamentus iesaistīties ES politiku formulēšanā, sevišķi, tā saucamās, „dzeltenās kartītes” un „oranžās kartītes” došana nacionālo parlamentu rokās. Līgums rada agrās brīdināšanas mehānismu, dodot nacionālajiem parlamentiem astoņas nedēļas, lai izvērtētu jebkuras ES likumdošanas iniciatīvas atbilstību subsidiaritātes principam jau priekšlikuma virzīšanas sākuma stadijā[11]. Neatbilstības iebildums ir nepieciešams no vismaz vienas trešdaļas dalībvalstu nacionālajiem parlamentiem, lai Komisijai būtu pienākums pārskatīt aktuālo likumdošanas priekšlikumu („dzeltenā kartīte”). Lai Komisija nolemtu priekšlikumu virzīt uz priekšu, tai ir obligāti jāattaisno savs lēmums ar pamatotu viedokli un jāgriežas pie EP un Padomes, lai saņemtu gala vārdu par konkrēto priekšlikumu. Savukārt, ja vairāk nekā puse nacionālo parlamentu ceļ bažas par Komisijas likumprojekta priekšlikumu, tad Parlaments un Padome var noraidīt šo priekšlikumu pirms balsojuma pirmajā lasījumā („oranžā kartīte”)[12].
Bez tam jaunais līgums paplašina nacionālo parlamentu tiesības uz informāciju un ļauj tiem bloķēt, tā saucamās, „vienkāršotās revīzijas procedūras” izmantošanu, atbilstoši kurai Eiropas Padome var vienbalsīgi nolemt par labu pārejai no vienbalsīgā balsojuma uz kvalificētā vairākuma balsojumu kādā no politiku jomām, kurās pašlaik ir nepieciešams vienbalsīgs dalībvalstu balsojums. Lai novērstu šādu virzību, jebkuram dalībvalsts nacionālajam parlamentam ir jāceļ iebildums sešu mēnešu laikā kopš priekšlikums ir formāli izvirzīts apspriešanai.
Dalībvalstu nacionālie parlamenti tradicionāli ir upuri tam, ka kompetences tiek nodotas ES pārziņā, jo tad samazinās nacionālo parlamentu likumdošanas vara un lēmumu pieņemšanā ES daudz lielāka nozīme ir izpildvarai, nekā tas ir līdzīgā situācijā nacionālās likumdošanas gadījumā[13]. Lisabonas līgums, kas dod dalībvalstu nacionālajiem parlamentiem jaunas pilnvaras, mēģina labot šīs nepilnības.
Pilsoņu iniciatīvas ieviešana
Lisabonas līgums paredz tiešu sabiedrības iesaistīšanu ES lēmumu pieņemšanā caur Pilsoņu iniciatīvu. Šī norma ļauj vairāk nekā vienam miljonam pilsoņu no nozīmīga skaita dalībvalstīm iesniegt iniciatīvu, kas aicina Eiropas Komisiju iesniegt likumdošanas iniciatīvu tās kompetences robežās[14].
Tiesības ES pilsoņiem ierosināt tiesību aktus ir vēsturisks notikums, jo Lisabonas līgums ievieš līdz šim nebijušu iespēju ES pilsoņiem ierosināt ES tiesību aktu. Pilsoņu iniciatīva ir viens no jauninājumiem, kura detalizētu darbību Lisabonas līgums nereglamentē, tādēļ ES institūcijām vēl ir jāvienojas, kā ES pilsoņi varēs izmantot savas jaunās tiesības ierosināt ES tiesību aktu projektus. Pašlaik ES institūcijas strādā pie Pilsoņu iniciatīvas reālas darbības nosacījumu izstrādes. Šajā ziņā galvenās bažas ir saistītas ar to, ka šo instrumentu savā labā varētu izmantot ekstrēmi noskaņotas organizācijas un tā var tikt izmantota politiskiem nolūkiem, tādēļ iespējams Pilsoņu iniciatīvas darbībā tiks iestrādātas arī „kvalitātes kontroles” prasības[15].
Demokrātijas trūkuma mazināšana
ES politikas pētnieki Janis Emanolidis un Karina Stratula uzskata, ka kopumā Lisabonas līgumā paredzētie uzlabojumi „demokrātijas deficīta” mazināšanai ir vērsti uz to, lai pastiprinātu demokrātisku vērošanu visos ES lēmumu pieņemšanas līmeņos[16]. Būtisks jautājums ir par to, vai paredzētās izmaiņas tiešām mazinās demokrātijas trūkuma problēmas ES. Piemēram, Lisabonas līgums kārtējo reizi stiprina EP pozīcijas ES institucionālajā struktūrā, bet tā efektivitāte būs atkarīga no uzlabojumu piemērošanas un no tā, kā EP jaunās pilnvaras ietekmēs paša Parlamenta darbu. Tai pat laikā EP koplemšanas tiesības tiek paplašinātas uz daudzām ļoti svarīgām jomām (enerģētika, lauksaimniecība), bet vēl joprojām ir vairāk nekā 100 jomas, kuru ietvaros Padome lemj bez EP iesaistīšanas. Tas nozīmē, ka no vienas puses EP vara tiek būtiski paplašināta, bet no otras puses – tā joprojām paliek ierobežota. Bažas rada arī tas, vai EP varas kvantitatīvais pieaugums nevājinās tā operatīvo kapacitāti kvalitātes ziņā, piemēram, koplemšanas izmantošanas paplašināšana var praksē kavēt vai pat bloķēt likumdošanas plūsmu. Bez tam būtiskas varas pārbīdes starp ES institūcijām var provocēt nesaskaņas starp institūcijām, tādā veidā mazinot ES efektivitāti.
Spēcīgāka dalībvalstu nacionālo parlamentu ietekme var radīt vairākas konsekvences gan nacionālajā, gan arī ES līmenī. Nacionālo parlamentu nodrošināšana ar „dzelteno kartīti” un „oranžo kartīti” dod iespēju tiem kļūt sadzirdētiem. Dalībvalstu parlamentu skatījums var atšķirties no to valdību pozīcijas. Kopumā šis jauninājums ietekmēs nacionālo valdību un parlamentu savstarpējo darbu, kā arī iespējams pārslogos nacionālos parlamentus. Pozitīvi ir vērtējams tas, ka nacionālo valstu lomas pieaugums rada iekšēju nepieciešamību debatēt par ES jautājumiem valsts iekšienē un tas varētu veicināt arī diskusiju eiropeizāciju nacionālajā līmenī par ES jautājumiem.
Pilsoņu iniciatīvas ieviešanu pozitīvi vērtē interešu grupas, NVO un mediji, izrādot cerību, ka tas veicinās sabiedrības iesaistīšanos ES lietās un stimulēs starpnacionālo dialogu un debates[17]. Tai pat laikā Lisabonas līgums precīzi neatrunā nosacījums, kā pilsoņi varētu jaunieviesto Pilsoņu iniciatīvu izmantot, tādēļ ES institūcijas pašlaik izstrādā detalizētāku regulējumu šajā jautājumā[18]. Pilsoņu iniciatīvas mehānisma precizēšana ir ļoti svarīga, jo no akceptētā regulējuma būs ļoti atkarīgs tas, vai tiešām ar šī risinājuma starpniecību tiks sašaurināta plaisa starp ES institūcijām un pilsoņiem.
Līdz ar to Lisabonas līgums paredz vismaz trīs risinājums, lai mazinātu „demokrātijas deficītu” un uzlabotu demokrātisko kontroli ES. Ja ieplānotie risinājumi tiks piemēroti ideālā veidā, tad tie noteikti sekmētu lielāku demokrātiskumu un caurskatāmību ES pārvaldē. Uzlabojumu un jauninājumu efektivitāte būs atkarīga no tā, kā tie tiks ieviesti un izmantoti. Pašlaik vēl nav skaidrs, vai tie dos cerēto pozitīvo rezultātu. Kā norāda Eiropas institūtu tīkla pētnieki, pašlaik ir daudz neskaidrību, vai ES pēc Lisabonas līguma ieviešanas tiešām kļūs labāka tās pilsoņiem[19].
__________________________
[1] Micossi S., Tosato G.L. The European Union in the 21st Century: Perspectives from the Lisbon Treaty. Brussles: Centre for European Policy Studies, 2009. p.214.
[2] Etzioni A. Closing the Community deficit in the EU. Brussles: CEPS Policy brief, 2008.pp.1-2. http://www.ceps.eu/files/book/1702.pdf
[3] Jarinovska K. Būtiskas izmaiņas nosacījumos par dalību Eiropas Savienībā. Jurista Vārds. Nr.4. 29.01.2008. 4.lpp.
[4] Gustavson S., Karlsson C., Persson T. The Illusion of accountability in the European Union. Routledge. 2009. p.80.
[5] Lākenas deklarācija. Aplūkots: 02.07.2010. Pieejams: http://www.laweuropa.com/Latvian/index.php?d=topluluk&mod=AB_lt_Topluluk_1_9
[6] Emmanouilidis A.Janis., Stratulat C. Implementing Lisbon: narrowing the EU’s „democratic deficit”. European Policy Centre. 09.03.2010. p.2. http://www.epc.eu/pub_details.php?cat_id=3&pub_id=520
[7] Leinen J. The Winners of the New European Treaty. In: FES International Politicy Analysis. April 2008.
[8] Latvija. Pārskats par tautas attīstību, 2008/2009: Atbildīgums. Galv.red. Juris Rozenvalds un Ivars Ījabs. Rīga: LU Sociālo un politisko pētījumu institūts, 2009. 117.-118.lpp.
[9] Emmanouilidis A.Janis., Stratulat C. Implementing Lisbon: narrowing the EU’s „democratic deficit”. European Policy Centre. 09.03.2010. p.2. http://www.epc.eu/pub_details.php?cat_id=3&pub_id=520
[10] Lisbon five months on: Surveying the new EU political scene. EPIN, 29.04.2010. p.3. http://www.ceps.eu/book/lisbon-five-months-surveying-new-eu-political-scene
[11] Jūsu ceļvedis Lisabonas līgumā, Luksemburga: Eiropas Savienības Publikāciju birojs. 2009, 14.lpp. http://ec.europa.eu/publications/booklets/others/84/lv.pdf
[12] Emmanouilidis A.Janis., Stratulat C. Implementing Lisbon: narrowing the EU’s „democratic deficit”. European Policy Centre. 09.03.2010. p.3. http://www.epc.eu/pub_details.php?cat_id=3&pub_id=520
[13] Lisbon five months on: Surveying the new EU political scene. EPIN, 29.04.2010. p.4. http://www.ceps.eu/book/lisbon-five-months-surveying-new-eu-political-scene
[14] Deksnis B.E. Lisabonas līgums un Eiropas Savienības konstitucionālie pamati. Rīga: Juridiskā koledža, 2008. 108.lpp.
[15] Lisbon five months on: Surveying the new EU political scene. EPIN, 29.04.2010. p.5. http://www.ceps.eu/book/lisbon-five-months-surveying-new-eu-political-scene
[16] Emmanouilidis A.Janis., Stratulat C. Implementing Lisbon: narrowing the EU’s „democratic deficit”. European Policy Centre. 09.03.2010. p.2. http://www.epc.eu/pub_details.php?cat_id=3&pub_id=520
[17] Ibid., p.3.
[18] Kažoka I., Akule D. Rokasgrāmata darbam ar Lisabonas līgumu. Rīga: Sabiedrības politikas centrs PROVIDUS, 2009. 7.lpp.
[19] Lisbon five months on: Surveying the new EU political scene. EPIN, 29.04.2010. p.5. http://www.ceps.eu/book/lisbon-five-months-surveying-new-eu-political-scene
Ar Eiropas Savienības programmas „Eiropa pilsoņiem” atbalstu.Šī publikācija atspoguļo vienīgi autora uzskatus, un Komisijai nevar uzlikt atbildību par tajā ietvertās informācijas jebkuru iespējamo izlietojumu.