Foto: Oscar
Ja Kalvītim būtu nācies paziņot, ka viņš pats vēlas kļūt par premjeru, un aicināt Saeimu balsot par sevi, nevis pret budžetu, tad viņš tik vienkārši par valdības vadītāju nebūtu kļuvis.
Ivara Godmaņa (LPP/LC) ministru kabinets nav pat pusgadu vecs, taču tā krišanu un jaunu premjeru prognozē jau līdz šī gada beigām. Ļoti ticams, ka tas tā arī notiks — ne tāpēc, ka Godmanis būtu slikts valdības vadītājs, bet gan tāpēc, ka viņš nav izdevīgs politiskajiem konkurentiem viņu savtīgo iemeslu dēļ[1]. Politisko stabilitāti Latvijā nenodrošinātu nedz tautas vēlēts prezidents, nedz tiesības tautai atlaist Saeimu, bet gan Satversmes grozījumi — proti, ir jālabo modernai demokrātijai neatbilstošais 59. pants[2], saskaņā ar kuru valdībai ik brīdi ir jāuztraucas par Saeimas vairākuma uzticību.
Pārāk tieša parlamentārisma izpratne
Nav daudzu, kas noliegtu, ka viens no galvenajiem katalizatoriem demokrātijas norietam 1934. gadā Latvijas Republikā tāpat kā Eiropā trīsdesmitajos gados bija pārāk tieši izprastais tautas pārstāvības jēdziens parlamentārajā demokrātijā. Proti, nepastāvot vēlēšanu barjerai, tika ievēlēts pārāk sadrumstalots Saeimas sastāvs, kas nespēja nodrošināt pastāvīgu vairākuma atbalstu valdībai. Atjaunojot Satversmes darbību, mācība tika ņemta vērā un parlamentārisma iekārta pilnveidota, ieviešot 5% (sākotnēji 4%) slieksni ievēlēšanai Saeimā. Šādas barjeras neesamības radītos draudus demokrātijai par būtiskiem ir atzinusi arī Satversmes tiesa[3].
Taču Latvijas parlamentārajā iekārtā nav novērsts kāds cits tikpat būtisks trūkums — valdības pārāk lielā atkarība no Saeimas vairākuma. Šos trūkumus Veimāras konstitūcijā pēckara gados bija konstatējuši Vācijas Federatīvās Republikas konstitūcijas autori, kuri jaunajā Vācijas pamatlikumā novērsa abas iepriekšminētās nepilnības, kas tāpat kā Latvijā trīsdesmito gadu vidū veicināja demokrātijas mazināšanos Veimāras republikā[4]. Proti, tiek ieviesta gan procentu barjera ievēlēšanai parlamentā, gan arī pilnveidota izpratne par to, ko nozīmē parlamenta uzticība valdībai.
Zāles pret populismu
Vācijas valdībai joprojām ir jābauda parlamenta uzticība, taču kancleram ik dienas nav jāuztraucas par parlamenta vairākuma atbalstu. Tas, protams, ir jāsaņem, stājoties amatā, bet parlaments var izteikt tikai „konstruktīvu neuzticību”[5]. Tas nozīmē, ka kancleram var izteikt neuzticību tikai tad, ja vienlaikus ar šo balsojumu tiek ievēlēts jauns kanclers.
Ja šāda norma būtu arī Latvijas Satversmē, tad, piemēram, dienā, kad Saeimas tribīnē kāpa Aigars Kalvīts (TP), lai paziņotu, ka Tautas partija neatbalstīs pati sava finanšu ministra sastādīto valsts budžetu, tādējādi gāžot Induļa Emša (ZZS) valdību un pašam Kalvītim paverot ceļu uz premjera amatu, viņam būtu nācies paziņot, ka viņš vēlas kļūt par premjeru, un aicināt Saeimu balsot par sevi, nevis pret budžetu. Nav grūti iedomāties, ka šādā gadījumā Kalvītis tik viegli par premjeru nebūtu kļuvis, bet Latvijas Republika būtu ieguvusi laikus pieņemtu valsts budžetu un būtu izvairījusies no nenoteiktības, ko rada valdības maiņa. Turklāt jāatzīmē, ka norma, kas paredz, ka Ministru kabinetam ir izteikta Saeimas neuzticība, ja tiek noraidīts valsts budžeta projekts, ir iekļauta Saeimas Kārtības rullī[6], nevis Satversmē. Līdz ar to no juridiskā viedokļa tās tiesiskums ir diezgan strīdīgs.
Līdzīga parlamenta „kvalificētā uzticība” ir jābauda valdībām arī citās Latvijai konstitucionāli radniecīgās parlamentārajās republikās. Piemēram, Igaunijā, ja parlaments izsaka neuzticību valdībai, tad valdības vadītājs var ierosināt prezidentam atlaist parlamentu un izsludināt jaunas vēlēšanas[7]. Tādējādi, gāžot valdību un izraisot krīzi populistisku mērķu dēļ, parlamenta deputāti riskē paši ar savu krēslu. Arī pati neuzticības izteikšanas procedūra Igaunijā ir sarežģītāka nekā Latvijā, cita starpā šāda lēmuma pieņemšanai pieprasot absolūto parlamenta vairākumu.
Taču ir kāda iezīme, kas ir kopīga Vācijas, Igaunijas un citām parlamentārām iekārtām, bet nav atrodama Latvijas Satversmē — atsevišķu valdības ministru iecelšanai amatā nav nepieciešams parlamenta apstiprinājums. Dažās valstīs tā ir pilnīga valdības vadītāja prerogatīva, bet citās tiek prasīts valsts galvas akcepts. Šāda norma ir būtiska, jo pretējā gadījumā valdības darbs būtu viegli paralizējams un tā būtu spiesta atkāpties tik un tā.
Labojumi Satversmē
Nav šaubu, ka Satversmes regulējums attiecībā uz Saeimas neuzticības izteikšanu Ministru kabinetam ir modernizējams. Tā, protams, ir konstitucionālā likumdevēja politiskā izvēle, vai sekot Vācijas, Igaunijas vai kādas citas parlamentāras republikas piemēram. Šī raksta autora ierosinājums ir šajā procesā iesaistīt Valsts prezidentu, kas vislabāk atbilstu konstitucionālajai kārtībai, kāda vēsturiski ir izveidojusies Latvijā. Proti, Valsts prezidenta institūts Satversmē tika paredzēts kā politiska kompromisa rezultāts, to mākslīgi atdalot no Saeimas priekšsēdētāja amata[8]. Tādējādi Valsts prezidents pilda savdabīgu parlamenta augšpalātas lomu, piemēram, īstenojot savu leģislatīvo funkciju.
Pēc autora domām, būtu atbilstoši Valsts prezidentam piešķirt šādu parlamenta augšpalātas lomu, īstenojot arī viņa kreatīvo funkciju, proti, Satversmes 59. pantu pārformulējot šādi: „Ministru prezidentam amata izpildīšanai ir nepieciešama Saeimas uzticība, un viņš par savu darbību ir atbildīgs Saeimas un Valsts prezidenta priekšā. Ja Saeima izteic neuzticību ministru prezidentam un to apstiprina Valsts prezidents, tad jāatkāpjas visam kabinetam. Ja Saeimas neuzticība izteikta atsevišķam ministram, tad tam jāatkāpjas un viņa vietā ministru prezidentam jāaicina cita persona, kuru amatā apstiprina Valsts prezidents.”[9] Vienlaikus, protams, būtu svītrojams Saeimas Kārtības ruļļa 30. pants[10], vai arī, ja tā juridiskā konstrukcija uzskatāma par pieņemamu, tad tas papildināms ar analoģisku regulējumu.
No šādiem Satversmes labojumiem būtu vairāki ieguvumi. Viens — Ministru prezidentam joprojām būtu jābauda Saeimas uzticība, taču nebūtu jāuztraucas par to ik dienu — Valsts prezidenta prerogatīva būtu izvērtēt, vai, piemēram, vienas partijas izstāšanās no koalīcijas tiešām rada nopietnu krīzi, vai arī Ministru prezidentam ir iespēja panākt kompromisu ar partneriem vai meklēt atbalstu citu partiju vidū, vai arī mazākuma valdība var turpināt darbu. Līdz ar to būtu stabilāka un efektīvāka politiskā sistēma. Otrs — pat tad, ja nekavējoties neizdodas rast kompromisu, Ministru prezidents varētu no koalīcijas aizgājušā partnera ministru vietā nominēt citus, kuru leģitimitāti nodrošinātu Valsts prezidenta atbalsts. Tādējādi tiktu novērsta iespēja padarīt valdību funkcionēt nespējīgu. Vienlaikus Ministru prezidentam būtu lielāka rīcības brīvība, pieprasot neefektīvu koalīcijas partneru nomaiņu, bet neapdraudot pašam savu krēslu. Paradoksāli, bet šādi tiktu palielināta arī pašas Saeimas loma, lai parlaments nebūtu tikai „balsošanas mašīna”. Esot stabilam Ministru prezidentam, paveras lielākas politisko kompromisu iespējas partiju vidū, piemēram, mazākuma valdībai iegūt opozīcijas atbalstu, ja pozīcija piekristu tautas ierosinātiem grozījumiem Satversmē vai atbalstītu Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītāju. Tāpat, pastāvot šādiem spēles noteikumiem, visi politiskie sarežģījumi netiktu automātiski risināti, radot jaunu politisko krīzi — koalīcijas partneri drīzāk censtos meklēt kompromisu, nekā izstātos no koalīcijas.
______________________
[1] Ozoliņš A. Zirnekļu vienotība burkā, Diena, 28.05.08.
[2] Satversmes 59. pants: Ministru prezidentam un ministriem viņu amata izpildīšanai ir nepieciešama Saeimas uzticība un viņi par savu darbību ir atbildīgi Saeimas priekšā. Ja Saeima izteic neuzticību ministru prezidentam, tad jāatkāpjas visam kabinetam. Ja neuzticība izteikta atsevišķam ministram, tad tam jāatkāpjas un viņa vietā ministru prezidentam jāaicina cita persona.
[3] Skatīt spriedumu lietā Nr. 2002-08-01
[4] Protams, jāatzīmē, ka Veimāras republikas konstitūcijā bija vēl vairākas citas demokrātiju apdraudošas normas, piemēram, 48. pants, kas tiesības prezidentam nodrošināt valsts darbību ar bruņoto spēku palīdzību.
[5] Vācijas konstitūcijas 68. pants
[6] Saeimas kārtības ruļļa 30. pants
[7] Igaunijas konstitūcijas 97. pants
[8] Cielēns F., Laikmetu maiņā. Atmiņas un atziņas. Eraksti, 2006
[9] Līdzīgs regulējums ir paredzēts Lietuvas konstitūcijā, taču konstitucionālās iekārtas īpatnību dēļ, pēc lietuviešu juristes Mildas Paulauskaites vērtējuma, šī procedūra Lietuvā drīzāk uzskatāma par formalitāti
[10] Saeimas Kārtības ruļļa 30. pants: Ja Saeima, balsojot par Ministru kabineta iesniegto gadskārtējo valsts budžeta projektu pirmajā vai otrajā lasījumā, to noraida, uzskatāms, ka izteikta neuzticība Ministru kabinetam.