Foto: Matthias Müller
Kā mainījies ieslodzīto skaits un kādos gadījumos cilvēku var likumīgi aizturēt?
Vadoties no Kriminālprocesa likuma tiesību normām, apcietinājums ir viens no visvairāk cilvēka pamatbrīvības ierobežojošiem drošības līdzekļiem. Pēdējos sešos gados apcietinājuma piemērošanas prakse un apcietinājuma izpildes process ir būtiski uzlabojušies. Par to liecina apcietinājumā esošo personu skaits un to proporcija attiecībā pret notiesāto personu skaitu, kuri atrodas Latvijas ieslodzījuma vietās. Būtiski pilnveidotas tiesību normas, kas noteic apcietinājumā turēšanas kārtību, ņemot vērā starptautiskajās tiesību normās noteikto, cilvēktiesību ekspertu un starptautisko institūciju rekomendācijas.
Likums noteic, ka personai piemērojams tikai tāds drošības līdzeklis, kas pēc iespējas mazāk aizskar personas pamattiesības un ir samērīgs. Neraugoties uz minētajām pozitīvajām tendencēm, pirmstiesas apcietinājumā esošo personu īpatsvars Latvijas ieslodzījuma vietās joprojām ir augsts, un apcietinājuma izpildes procesu ir jāturpina pilnveidot.
Tiesību normas
Tiesības uz brīvību, blakus tiesībām uz dzīvību un neaizskaramību, ir vienas no būtiskākajām cilvēka pamata tiesībām. Tāpēc šo tiesību ierobežojums var pastāvēt tikai atsevišķos gadījumos, ko noteic starptautiskie tiesību akti un nacionālās tiesību normas. Starptautiskais pakts par pilsoņu un politiskajām tiesībām[ 1 ] noteic, ka:
• nevienu nedrīkst pakļaut spīdzināšanai vai nežēlīgam, necilvēcīgam vai pazemojošam sodam vai apieties ar viņu tādā veidā (7.pants);
• ikvienam ir tiesības uz brīvību un personas neaizskaramību. Nevienu nedrīkst patvaļīgi arestēt vai turēt apcietinājumā. Nevienam nedrīkst atņemt brīvību bez likumā noteiktā pamata un neievērojot tajā paredzēto procedūru (9.panta pirmais punkts);
• ikviena uz kriminālas apsūdzības pamata apcietināta vai aizturēta persona nekavējoties nododama tiesnesim vai citai amatpersonai, kura saskaņā ar likumu ir pilnvarota realizēt tiesu varu, un tai ir tiesības uz iztiesāšanu saprātīgās laika robežās vai uz atbrīvošanu. To personu turēšana apcietinājumā, kuras gaida iztiesāšanu, nav obligāts noteikums, taču atbrīvošana var būt atkarīga no garantijām ierasties tiesā, ierasties iztiesāšanā jebkurā citā tās stadijā un, ja nepieciešams, ierasties uz sprieduma izpildīšanu (9.panta trešais punkts);
• ikvienam, kuram, arestējot vai turot apcietinājumā, atņemta brīvība, ir tiesības uz viņa lietas izskatīšanu tiesā, lai tiesa nekavējoties varētu lemt par aizturēšanas likumību un dot norādījumu par viņa atbrīvošanu, ja aizturēšana ir nelikumīga (9.panta ceturtais punkts).
Minētie principi nostiprināti arī Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā[ 2 ] (turpmāk – Konvencija), un noteic, ka nevienu cilvēku nedrīkst pakļaut spīdzināšanai vai cietsirdīgi vai pazemojoši ar viņu apieties vai sodīt (3.pants), un, ka ikvienam cilvēkam ir tiesības uz brīvību un personas neaizskaramību. Konvencija arī nosaka, ka nevienam nedrīkst atņemt brīvību, izņemot, ja kāda persona tiek:
• likumīgi aizturēta uz kompetentas tiesas sprieduma pamata;
• likumīgi arestēta vai aizturēta par nepakļaušanos likumīgam tiesas spriedumam vai lai nodrošinātu jebkuru likumā paredzētu saistību izpildi;
• likumīgi arestēta vai aizturēta ar nolūku nodot viņu kompetentām juridiskām iestādēm, balstoties uz pamatotām aizdomām, ka attiecīgā persona ir pārkāpusi likumu, vai, ja ir pamatots iemesls uzskatīt par nepieciešamu aizkavēt viņu izdarīt likumpārkāpumu vai nepieļaut viņa bēgšanu pēc likumpārkāpuma izdarīšanas.
Tāpat likumīgā kārtā aizturēt var garīgi slimas personas, alkoholiķus, narkomānus vai klaidoņus, kā arī nepilngadīgo vai nu pāraudzināšanas nolūkā, vai lai nodotu viņu kompetentiem juridiskiem orgāniem. Likumīgi var aizturēt arī ar nolūku aizkavēt infekcijas slimību izplatīšanos. Arestēšana vai aizturēšana pieļaujama arī ar nolūku neļaut kādai personai nelikumīgi iebraukt valstī vai arī ar nolūku deportēt vai izraidīt viņu no valsts (5.panta pirmais punkts).
Bez jau minētajiem tiesību aktiem starptautiskos principus personu aizturēšanai, apcietināšanai un turēšanai apcietinājumā, kā arī brīvības atņemšanas soda izpildei ietver vēl virkne Eiropas Padomes rekomendāciju[ 3 ]
Tā 2016.gada 2.martā Eiropas Padomes Ministru Komitejas apstiprinājusi vadlīniju dokumentu ieslodzījuma vietu un probācijas speciālistiem attiecībā uz radikalizāciju un vardarbīgu ekstrēmismu[ 4 ] . Vadlīnijās uzsvērts [ 5 ] , ka tās attiecas uz jebkurām institūcijām, kuras veic personu pārvietošanās brīvību ierobežojošus pasākumus.
Latvijas Republikas nacionālais tiesiskais regulējums, kas noteic personu brīvības ierobežošanu aizturēšanas, pirmstiesas apcietinājuma, brīvības atņemšanas soda veidā, pēdējos gados ir aktīvi pilnveidots. Tas norāda, ka Latvijā cilvēka tiesību un pamatbrīvību nozīme tiek vērtēta arvien augstāk. Būtisku ieguldījumu šajā jomā sniedzis 2005.gada Kriminālprocesa likums[ 6 ] , Aizturēto personu turēšanas kārtības likums[ 7 ] , Apcietinājumā turēšanas kārtības likums[ 8 ] . Tomēr kvalitatīvi tiesību akti vien paši par sevi nenodrošina cilvēktiesību īstenošanos praksē. Tāpēc tikpat nopietni ir jāattiecas pret pārējiem pasākumiem, tai skaitā brīvības atņemšanas iestāžu[ 9 ] vadības un organizācijas kvalitāti, personāla attīstības politiku un speciālistu apmācībām, kā arī tiesību normu piemērošanas profesionalitāti.
Pārkāpumi
Rokasgrāmatā Starptautisko Standartu piemērošanai pirmstiesas apcietinājuma procedūrās[ 10 ] norādīts, ka pārāk plaša pirmstiesas apcietinājuma piemērošana bieži vien liecina par kriminālās justīcijas sistēmas disfunkciju kopumā. Šī disfunkcija praksē var izpausties kā tiesību aizsardzības iestāžu pārslodze (pārlieka noslodze), kas laika gaitā kļūst par traucēkli šo iestāžu pamatfunkciju veikšanai, tai skaitā kriminālprocesā iesaistīto personu tiesību efektīvai nodrošināšanai. Tieši minēto iemeslu dēļ apcietinājums kā būtisku pamattiesību ierobežojums personām piemērojams tikai kā “galējs līdzeklis” ( no angļu valodas – “last resort”)[ 11 ] .
Šī tendence tiešā veidā ir saistāma ar pirmstiesas apcietinājuma piemērošanas gadījumu skaitu. Pilnīgi iespējams, ka šāds uzskats ir veidojies objektīvu vēsturisku iemeslu dēļ, taču tas ir materializējies noteiktās sekās, par kurām pietiekami ilgu periodu ir pārmaksājusi Latvijas sabiedrība – gan tīri finansiālā ziņā, gan arī tiesību aizsardzības iestāžu darbības kvalitātes ziņā.
Par šo faktu uzskatāmi liecina Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakse[ 12 ], proti, laika periodā no 1959.– 2015.gadam izdoti 107 tiesas spriedumi, no kuriem 87 gadījumos ir konstatēts vismaz viens pārkāpums. Šo pārkāpumu vidū – 55 gadījumi, kad konstatēti tiesību uz brīvību un drošību pārkāpumi; 16 gadījumos konstatēta nehumāna un pazemojoša apiešanās; 16 gadījumos konstatēta neefektīva lietas izmeklēšana. Tikai 13 lietās par Latviju Eiropas Cilvēktiesību tiesa konstatējusi, ka pārkāpums nav noticis. Salīdzinājumam par Igauniju bijuši kopumā 47 spriedumi, 37 gadījumos konstatēts vismaz viens pārkāpums, 9 gadījumos pārkāpumi nav konstatēti, 12 gadījumos konstatēti tiesību pārkāpumi uz taisnīgu tiesu, bet 10 gadījumos par nehumānu vai pazemojošu apiešanos.
Statistika
2002.gadā Latvijā pirmstiesas apcietinājumā atradās 3531 personas, kamēr kopējais ieslodzīto skaits bija 8531. Būtiski pirmstiesas apcietināto personu skaits samazinājās, stājoties spēkā jaunajam Kriminālprocesa likumam 2005.gadā, kas paredzēja stingrāku kārtību pirmstiesas apcietinājuma piemērošanai kriminālprocesa laikā, vienlaikus ieviešot vērā ņemamas alternatīvas drošības līdzekļu klāstā[ 13 ]. Tā rezultātā 2005.gadā apcietināto skaits bija 2002, kamēr kopējais ieslodzīto skaits – 7646. Nelielu kāpumu apcietinājumā esošo personu skaitā bija iespējams vērot 2008., 2009., 2010., 2011.gados (attiecīgi: 1892, 2000, 2031, 2035 personas), taču, sākot no 2012.gada, vērojams ievērojams apcietinājumā esošo personu un ieslodzīto skaita samazinājums. 2015.gada janvārī ieslodzījuma vietās atradās vairs tikai 1469 apcietinātie, bet kopējais ieslodzīto skaits bija 4745 cilvēki. Tādējādi kopējais ieslodzīto skaits, salīdzinājumā ar situāciju 2002.gadā, ir samazinājies par 3786 cilvēkiem, bet pirmstiesas apcietinājumā esošo personu skaits – par 2207 cilvēkiem. Ir pamats uzskatīt, ka šo rezultātu devušas Latvijā notikušās izmaiņas sodu politikā līdztekus ar iedzīvotāju skaita samazināšanos valstī.
Sekas
Pētījumos ir konstatēts, ka noziedzības kaitīgajām sekām ir ne vien smagas sociālās, bet arī ekonomiskās sekas. Tā, piemēram, Lielbritānijas Statistikas pārvaldes pārskatā par noziedzības izmaksām Anglijā un Velsā konstatēts, ka viena gada laikā (periods no 1999. – 2000.gadam) noziedzība Lielbritānijai radījusi zaudējumus un papildu izdevumus 60 biljonu mārciņu apmērā. Lai gan Latvijas statistika ir zināmā mērā iepriecinoša un, iespējams, sniedz pamatu apsvērumam, ka par noziedzības radīto negatīvo ietekmi sabiedrībā mēs vairs nepārmaksājam[ 14 ], Latvija starp citām valstīm ieslodzīto skaita ziņā paliek līderes pozīcijās.
Vietnē “Pasaules cietumu apraksts” (angļu valodā – World Prison Brief) tiek ievietota un regulāri atjaunināta informācija par pasaules ieslodzījuma vietu sistēmām, kā arī rēķināts tā saucamais penitenciārais koeficients jeb sistēmas snieguma novērtējums, kas pēc būtības ir ieslodzīto skaits uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju, kontekstā ar valsts iedzīvotāju skaitu. Dati par 2015.gada janvāri liecina, ka Latvijas penitenciārais koeficients ir 252 (iedzīvotāju skaits – 1,98 miljoni un ieslodzīto skaits -4745 cilvēki). Tas ir pats labākais rādītājs, kāds Latvijai jebkad ir bijis[ 15 ] . Šajā pašā laika periodā Igaunijas koeficients gan ir labāks – 215 (iedzīvotāju skaits 1,31 miljoni, ieslodzītie – 2819), tikmēr Lietuva nedaudz atpaliek no Latvijas un Igaunijas – koeficients 268 (iedzīvotāju skaits 2,91 miljoni, kamēr ieslodzīto skaits – 7810). Tomēr, paraugoties uz citām valstīm, Latvija izskatās ievērojami sliktāk: Somijas koeficients ir 57 (iedzīvotāju skaits 5,47 miljoni, ieslodzīto skaits – 3105); Zviedrijas koeficients ir 55 (iedzīvotāju skaits – 9,7 miljoni, bet ieslodzīto skaits – 5400); Čehijā koeficients ir 203 (10,5 miljoni iedzīvotāju un 21 430 ieslodzīto), kamēr Itālijā koeficients ir 86 (60,8 miljoni iedzīvotāju, ar 52 475 ieslodzīto).
Secinājumi
• Pirmstiesas apcietinājumā esošo personu īpatsvars Latvijas ieslodzījuma vietās joprojām ir augsts, un apcietinājuma izpildes procesu ir jāturpina pilnveidot;
• Tiesības uz brīvību ir vienas no būtiskākajām cilvēka pamata tiesībām, tāpēc šo tiesību ierobežojums var pastāvēt tikai atsevišķos gadījumos;
• Cilvēka pamattiesību nodrošināšanas process mūsdienās saskaras ar jauniem izaicinājumiem, kas saistīti ar aktuāliem politiskiem procesiem pasaulē. Slēgta vide ir vairāk pakļauta ekstrēmisma un terorisma riskiem, tāpēc slēgta veida iestādēm, tai skaitā visa veida ieslodzījuma vietām, aktīvi jāstrādā pie iestāžu drošības, labas pārvaldības un vadības kvalitātes;
• Būtiska uzmanība jāpievērš visu veidu brīvības atņemšanas iestāžu un kriminālsodu izpildes iestāžu speciālistu profesionālo prasmju pilnveidei atbilstoši faktiskajām vajadzībām. Īpaša uzmanība jāveltī svešvalodu apguvei un praktiskām prasmēm;
• Regulāri jāveic apcietinājuma piemērošanas pētījumi un izpildes prakses monitorings, lai nodrošinātu, ka galējais drošības līdzeklis kriminālprocesā tiek piemērots pamatoti un izpildīts adekvāti; lai nodrošinātu, ka šī drošības līdzekļa nepamatota piemērošana nerada papildus izmaksas nodokļu maksātājiem;
• Noziedzības kaitīgums saistāms ne vien ar sociālām, bet arī negatīvām finansiālām sekām visiem valsts iedzīvotājiem;
• Starptautiskās tiesību normas nav jāuztver kā uzspiesti nosacījumi, bet kā vadlīnijas efektīvas justīcijas nodrošināšanai ikvienam cilvēkam.
Avoti
Apvienoto Nāciju Organizācijas Starptautiskais pakts par pilsoņu un politiskajām tiesībām. Latvija pievienojusies 14.04.1992.
Eiropas Padomes Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija. Latvija pievienojusies 27.06.1997.
Prisons and Community Sanctions and Measures.
Kriminālprocesa likums. Spēkā no 5.10.2005.
Aizturēto personu turēšanas kārtības likums. Spēkā no 21.10.2005.
Apcietinājumā turēšanas kārtības likums. Spēkā no 18.07.2006.
Handbook of International Standards on Pretrial Detention Procedures, ABA, 2010.
Violations by Article and by State 1959-2015.