Raksts

“Amizieris” ar nāvi. Vardarbība pret sievieti


Datums:
25. novembris, 2003


Foto: Krista

Sabiedrībā populārs ir mīts, ka vīra un sievas attiecības ir ģimenes lieta, kurā kaimiņiem nav jāiejaucas un par ko pasaulei nav jāstāsta. Ģimenes vardarbības upures stāsta, ka, izsaucot policiju, pašas jutušās, ka izdara drausmīgu noziegumu pret savu ģimeni.

Lai arī cīņa ar noziedzniekiem ir policijas uzdevums, taisnības meklēšana par daudziem nodarījumiem mūsdienu sabiedrībā atrodas pašu cietušo rokās. Gluži kā pirmatnējā kopienā, kad vēl nepastāvēja valsts, tikai toreiz cilvēkam vismaz bija cilts, klans vai ģimene, kas uzņēmās soģa lomu. Mūsdienās cietušajam ir jāpārliecina policija (lasi – jāsamaksā, jāatrod paziņas attiecīgajās aprindās), ka šis noziegums ir pietiekoši smags, lai ierosinātu krimināllietu. Un tik un tā izmeklēšanas laikā prokurors centīsies pārliecināt, ka lieta nav tik nopietna un apsūdzību varētu atsaukt.

Ar šādu policijas attieksmi ir bijis jāsamierinās daudzām izvarošanas, sišanas un seksuālās uzmākšanās upurēm. Par šiem noziegumiem sabiedrībā netiek daudz runāts un arī augstākajiem lēmumu pieņēmējiem līdz šim nav bijusi pietiekoša izpratne, lai atvēlētu resursus vardarbības pret sievieti izskaušanai. Vēl vairāk, tikko dzimumu līdztiesības konferencē “..” nācās pārliecināties, ka liela sabiedrības daļa nemaz neapzinās problēmu. Piemēram, Latvijas Radio direktors Dzintris Kolāts pauda viedokli, ka ar dzimumu līdztiesību un sieviešu diskrimināciju Latvijā problēmas nesaredzot, tajā pat laikā sašutis piebilda, ka par gadījumiem, kad “vīrs trīs dienas dzer, atnāk mājās, piekauj sievu un atņem naudu – par tādiem gadījumiem taču būtu jākliedz”. Galu galā, dzimumu līdztiesības tēma tāds „amizieris” starp vīriešiem un sievietēm vien esot. Vai tas nozīmē – ja neviens nav kliedzis, tātad problēmas nav?

Statistika rāda pretējo. Šis „amizieris” starp vīriešiem un sievietēm katru gadu noved pie 35 sieviešu nāves.[1] Gada laikā Latvijas ģimenēs 120 sievietes tiek smagi piekautas. Šie, protams, ir tie gadījumi, kas tiek ziņoti policijai, jo vieglāki piekaušanas fakti, emocionālā un seksuālā vardarbība ģimenēs vispār netiek uzskaitīta.

Upuris nevar pakliegt

Šī vardarbība izraisa ja ne vienmēr smagas fiziskas, tad psiholoģiskas un emocionālas traumas, tāpēc ir skaidrs, ka upuris pārsvarā gadījumu nav spēcīgs, pašpārliecināts kliedzējs. Lielākoties sievietes pašas saka, ka ātrāk grib visu aizmirst un par to nerunāt. Arī pašreizējā juridiskā sistēmā taisnīgu sodu var panākt tikai tad, ja upure pati vēlas vairākus gadus cīnīties, runāt par notikušo un tādējādi atkal un atkal atcerēties piedzīvoto pazemojumu. Pārsvarā gadījumu situācija ir citādāka.

Tikai viens no stāstiem ir sekojošs. Divas meitenes nejauši kļuva par puišu kautiņa lieciniecēm. Sitēji, pamanījuši meitenes, aizbēga un atstāja uz ielas guļošu piekauto. Kā „pateicību” par to, ka meitenes apvaicājās, vai nevajadzētu izsaukt ātro palīdzību, viņš piecēlās un kopā ar draugu (kurš pirms tam bija aizbēdzis, bet tagad atgriezās) piekāva meitenes. Tā kā viena no viņām guva smagus miesas bojājumus (lauzts deguns), sākās izmeklēšana. Otra, tā teikt, bija tikusi cauri sveikā – „tikai” zilas acis un pārsista lūpa, un par viegliem miesas bojājumiem policija krimināllietu neierosina.

„Izmeklēšanas” rezultātā atklājās, ka vīrietis ir ģimenes cilvēks ar sievu un mazu bērnu, pie tam izbijis policists. Visi bijušie kolēģi bija pārsteigti, jo nekad iepriekš viņš neko tādu nebija darījis. Arī ārsts vīrieša agresivitāti attaisnoja ar īslaicīgo samaņas zaudēšanu kautiņa laikā. Rezultātā vīrietis satikās ar cietušo un panāca, ka meitene atsauc savu apsūdzību, pretī saņemot 100 latus. Pie tam šo darījumu nokārtoja meitenes brālis, arī policists.

Abas meitenes bija nobijušās, ka, ja krimināllietu ierosinātu un vīrieti notiesātu, viņš vēlāk var atgriezties un viņas nogalināt. Viņas tika pierunātas „neizbojāt viņa dzīvi”, bet pašu meiteņu morālās traumas, acīmredzot, nieks vien ir.

Kas ir nepareizs šajā notikumā? Nerunājot par paša notikuma neatbilstību ētikas un morāles normām, pirmkārt, nepareizi ir tas, ka cīņu par taisnību jāuzņemas pašām sievietēm. Viņām policijas iecirknī uzreiz vajadzētu saņemt bezmaksas advokātu, kuram jāuzņemas upuru tiesību aizstāvība. Tam jābūt pietiekoši labi apmaksātam advokātam, lai aizstāvība būtu kvalitatīva un pēc būtības.

Otrkārt, nepareizi ir tas, ka noziedzniekam bija iespēja tikties ar upuri, jo ir skaidrs, ka varmākas agresivitāti vienreiz piedzīvojusī upure ir viegli iespaidojama. Tikpat labi vīrietis varēja nemaksāt, bet piedraudēt nogalināt, un meitene tāpat būtu atsaukusi apsūdzību. Obligāti vajag nodrošināt, ka varmāka nevar satikt upuri un pakļaut to lielākai psiholoģiskai vai fiziskai vardarbībai.

Treškārt, nepareizi bija tas, ka sitēju atbrīvoja no atbildības viens vienīgs meitenes iesniegums. Ko domāja policists (tiesībsargs!), kurš pieņēma meitenes iesniegumu? Vai viņš/viņa tiešām noticēja, ka meitene visu izdomājusi un kļūdījusies? Vai nevajadzēja pārbaudīt, vai meitenei nav draudēts, samaksāts, lai izbeigtu lietu?

Vardarbība ģimenē

Vēl sarežģītāka ir aina ar vardarbību ģimenē. Sociologs Pērs Isdals norāda, ka „50% no visām rietumu pasaulē nogalinātajām sievietēm ir nogalinājuši viņu vīri vai partneri”[2]. Rodas pamatots jautājums, kāpēc sievietes nesūdzas, nemeklē palīdzību, nešķiras? Pētniece Sanita Vanaga iezīmē sistās sievietes sociālo portretu: „Sievietes ar fizisko pāridarījumu pieredzi ir tendētas uz izolētu dzīvesveidu. Viņas izvairās no attiecībām ar draugiem un radiem sava kauna un vainas izjūtu dēļ. Dažas domā, ka pret viņām vērstā vardarbība ir pašas vaina. (..) Ja vīrs sievu sit tādēļ, ka pusdienas bija vēlāk, tad viņa uzskata, ka incidents nebūtu noticis, ja pusdienas būtu laikā. (..) Tukšuma sajūta, pasivitāte spiež šīs sievietes turpināt uzturēt laulību ar vīrieti, kurš viņām apgalvo, ka viņas neko nezina un nesaprot.”[3] Turklāt sabiedrībā populārs ir mīts, ka vīra un sievas attiecības ir ģimenes lieta, kurā kaimiņiem nav jāiejaucas un par ko pasaulei nav jāstāsta. Ģimenes vardarbības upures stāsta, ka, izsaucot policiju, pašas jutušās, ka izdara drausmīgu noziegumu pret savu ģimeni.

S.Vanaga norāda iemeslus, kāpēc sievietes paliek pie vīriem varmākām. Pirmkārt, šādām sievietēm ir negatīvs paštēls, viņas nespēj saskatīt alternatīvas. Otrkārt, viņas cer, ka vīri labosies, ka viņš būtībā ir jauks cilvēks un viņas spēs vīru mainīt uz labu. Treškārt, ekonomiskā atkarība no vīra liedz pieņemt lēmumu šķirties. Šis ir visreālākais iemesls, kāpēc sieviete paliek vardarbīgo attiecību lokā, īpaši tāpēc, ka vairumā gadījumu vīri pēc šķiršanās nemaksā alimentus, bērnu nodrošināšana un skološana paliek uz sieviešu pleciem. Kā vēl viens iemesls jāmin sievietes bailes no pastiprinātas vardarbības, kas varētu sekot pēc tam, kad viņa būs sūdzējusies draugiem, kaimiņiem vai policijai.

Kādi ir risinājumi?

Te atkal jāatgriežas pie policijas lomas vardarbības novēršanā. Pašreizējie likumi ļauj agresīvo vīru aizturēt uz 12 stundām, ja pati sieviete vai kaimiņi sūdzas par ģimenes skandālu. Kas notiek pēc tam? Vai sociāli darbinieki un policisti šo ģimeni patur savā uzraudzībā? Vardarbības pēdas taču nav grūti pamanīt, lai arī kā sieviete pati censtos aizbildināties, ka ieskrējusi durvīs, uzkritis plauktiņš vai paklupusi. Tātad viens uzdevums ir policistu izglītošana, lai viņi/viņas spētu problēmu atpazīt, kā arī jāveicina atsaucība un izpratne, ka vardarbība ģimenē ir nopietna lieta un tai ir jāvelta laiks un uzmanība.

Otrs uzdevums – patversmju tīkla izveide visā valsts teritorijā, kur sievietēm būtu iespēja dzīvot, kamēr viņas atrod savu dzīvesvietu un darbu, kā arī saņemt psihologa konsultācijas. Pietiekoša informācija par šādām patversmēm dos sievietēm iespēju izrauties no vardarbības un sākt jaunu dzīvi.

P.Isdals ierosina veidot ārstniecības centrus varmācīgiem vīriešiem. Arī Zviedrijā ir realizēts projekts, kura galvenais mērķis ir mainīt vīriešu attieksmi un mazināt stereotipus, ka vīrišķīgs vīrietis ir agresīvs vīrietis. Projekta laikā tika izveidots vīriešu tīkls, kas iestājās pret vardarbību pret sievietēm.

Nepieciešams ne tikai informēt un izglītot sabiedrību, bet mainīt lēmumu pieņēmēju attieksmi, jo cīņai pret vardarbību nepieciešams atvēlēt līdzekļus. 25. novembris ir Starptautiskā diena pret vardarbību pret sievietēm, un šajā nedēļā sabiedrības uzmanību šiem jautājumiem centīsies pievērst Krīžu centrs Skalbes[4], kas visus idejas atbalstītājus ceturtdienas rītā aicina uz piketu pie Saeimas nama.

___________________

[1] Informāciju sniedzis krīžu centrs “Skalbes”.

[2] Pērs Isdals, ”Varmācība pret sievietēm – vīrišķības problēma un vīriešu atbildība,” Par agru? Par vēlu?, LU Dzimtes studiju centrs, 2001, 120.lpp.

[3] Sanita Vanaga, „Vardarbības sociālā seja,” Par agru? Par vēlu?, LU Dzimtes studiju centrs, 2001, 117.lpp.

[4] Krīzes centrs Skalbes


European Women Lobby

Inga Paparde, Kristīne Langenfelde "Vardarbība pret sievieti nav tikai ģimenes lieta", NRA, 28.11.2003

Krīzes centrs Skalbes

Resursu centrs sievietēm "Marta"

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!