Raksts

Amerikāņu liberālisma reliģiskā krīze


Datums:
07. februāris, 2011


Autori


Teo Hobsons


Foto: Steve Rhodes

Neparastais loks, kādu metusi Baraka Obamas popularitāte, paver iespēju dziļāk ielūkoties Amerikā: kā veidojās liberālisma un reliģijas attiecības, kā tās vēlāk pasliktinājās un sabruka un kā prezidenta retorika sniedza ilūziju par šo attiecību dziedināšanu. Teo Hobsons jautā, vai vēl ir iespējams kaut ko atjaunot no reiz potenciāli spēcīgās alianses pelniem.

2008. gada priekšvēlēšanu kampaņas laikā šķita, ka Baraks Obama dara ko vairāk, nekā cenšas panākt savu ievēlēšanu prezidenta amatā. Likās, ka viņš uzsācis liberālā ideālisma atmodu, vienlaikus pārveidojot Savienoto Valstu politisko ainavu. Taču šis iespaids tik tikko saglabājās līdz viņa inaugurācijai prezidenta amatā 2009. gada 20. janvārī. Vēl nekad agrāk nacionālais progresīvā optimisma noskaņojums nebija pagaisis tik strauji. Tajā vainot nevar arī ekonomikas riskanto stāvokli: patiesībā ekonomikas svārstības pat var veicināt jaunu liberālu kustību veidošanos. To pagājušā gadsimta 30. gados pierādīja ASV prezidents Franklins Rūzvelts.

Varbūt mūsdienās liberālais ideālisms ir kaut kas tāds, ko iespējams lielākā vai mazākā mērā uzjundīt vēlēšanu laikā, bet pārējā laikā tas ir latents. Tādā gadījumā, šī ir akūta liberālisma problēma. Tā pretmets „tējas dzeršanas” (Tea Party) kustības formā ir sevi pierādījis kā dinamisku populistisku spēku, kas motivē savus sekotājus gan vēlēšanu laikā, gan arī starp tām. Pēdējos divos gados radies iespaids, ka vienīgā populārā amerikāņu ideoloģija pārstāv mazos nodokļus aizstāvošo un pret valdību vērsto sugu.

Līdztekus kampaņām par ekonomikas jautājumiem „tējas dzeršanas” kustības mērķis ir bijis pasniegt Obamas retoriku par Cerību kā neautentisku un amerikāņiem netipisku. Jo, patiesais amerikāņu ideālisms meklējams citur, proti: Tikai mūsu balsis ir tās patiesākās un kaismīgās, pieprasot valsts neiejaukšanos. Liberāļi nespēj atbildēt, viņi tikai novēršas riebumā. Liberāļi ar sajūsmu uzņēma Obamas kampaņas retoriku, taču viņiem trūkst spējas vai vēlēšanās pašiem atbalsot šo retoriku un piedalīties tajā. Labējo lielākā priekšrocību ir tā, ka ikviens kārtīgs konservatīvais zina, kā pareizi nodungot savu meldiņu. Savukārt liberāļiem ir daudz pasīvāka attieksme pret sava līdera retoriku.

Kādēļ gan liberālisms ir kulturāli daudz vājāks par konservatīvismu? Es uzskatu, ka daļa no atbildes meklējama liberālisma attiecībās ar reliģiju.

Alianses gals

Baraka Obamas „Cerības” vīzijai bija reliģiska pieskaņa. Viņš cēli pasniedza sevi kā pilsoņtiesību kustības mantinieku. Tā, pateicoties Martinam Luteram Kingam un citiem, savulaik bija liberālās kristietības, kā arī progresīvās politikas izpausme. Kingu iedvesmoja „sociālā evaņģēlija” kustība, kuru ietekmēja Rūzvelta Jaunā kursa (New Deal) ideja.

Amerikas kreisajiem liberāļiem 20. gadsimtā bija nepārprotama saistība ar reliģiju. Šī pārklāšanās izsekojama līdz pat abolicionisma kustībai: Frederiks Duglass (Frederick Douglass) bija Kinga priekšgājējs. Linkolns pret reliģiju izturējās daudz atturīgāk, taču pārliecinoši apgalvoja, ka dievišķais taisnīgums ir demokrātiskā projekta dzinējspēks.

Obama apzināti atsaucās uz šo tradīciju savā kvēlajās runās par cerību. Tajās daudz vairāk nekā citu politiķu retorikā par „cerību„ uzsvars tika likts uz biblisko ticības konceptu – protams, netiešā veidā. Viņš savu kandidatūru atkārtoti raksturoja kā „neticamu” un „neiespējamu” – it kā viņa karjera būtu veselajam saprātam neaptverams brīnums, it kā viņš nebūtu normāls politiķis, bet gan Dieva rīcības pārsteigtais liecinieks, kā Ābrahams vai Jāzeps. Nedaudz pārspīlējot, var teikt, ka šī pravietiskā tēma viņam deva nepieciešamo pārsvaru pār Hilariju Klintoni – daudz pieredzējušāku politiķi ar ļoti līdzīgu nostāju, ļāva viņam kļūt par Demokrātu partijas kandidātu un vēlāk arī par prezidentu.

Obama saprata, ka liberālā vīzija, kas netiek atrauta no reliģiskajām saknēm ir visspēcīgākā. Demokrāti ilgstoši bija vairījušies spiest šīs pogas, jo tās var arī daudzkārt nenostrādāt. Un, patiešām, pateicoties Obamas bijušajam mācītājam Džeremijam Raitam, šī stratēģija draudēja izgāzties.

Obamas „pravietisko” kārti veiksmīgi ļāva izspēlēt rasu elements: viņš sevi varēja pasniegt kā pierādījumu rasu dalījuma pārvarēšanai, līdz ar to arī kā dzīvu liberāli kristīgās vīzijas ikonu. Šī pravietiskā retorika brīnišķīgi sakņojās Amerikas vēsturē, un Obama to lieliski izpildīja. Tad kāpēc gan atbalsts mazinājās?

Pravietiskajai tradīcijai, lai cik pievilcīga arī tā nešķistu, trūkst skaidru sakņu mūsdienu kultūrā. Liberālisma un reliģijas kulturālā pārklāšanās gadu gaitā ir novājinājusies. Zināmā mērā vēršanās pie pravietiskās cerības retorikas ir nostalģiska – tā amerikāņiem atgādina agrāko ideālisma laikmetu.

Aizgājušajā laikmetā eksistēja spēcīga liberālās kristietības kultūra, uz kuru varēja atsaukties tādi politiķi kā Vudro Vilsons, Franklins Rūzvelts, Džons Kenedijs un Lindons Džonsons. Vecās, „tradicionālās” protestantu baznīcas, kas cienīja liberālu valsti, bija ļoti spēcīgas. Liberālais protestantisms bija Amerikas gandrīz oficiālais kredo. Vilsonam tas ļāva turēt grožos brīvo tirgu, bet Rūzveltam – īstenot Jauno kursu. Turklāt šo politiku nevar uzskatīt par sociālistisku.

Līdz pat pagājušā gadsimta 60.gadiem, liberālā protestantisma intelektuāļi spēcīgi ietekmēja kultūrā. Tādiem domātājiem kā Reinholdam Nībūram (Reinhold Niebuhr) izdevās kā pašsaprotamu pasniegt domu, ka Amerika vienlaikus ir gan liberāla, gan kristīga. Šķita, ka pilsoņtiesību kustība ir jauna nodaļa šajā stāstā par liberāli kristīgās vīzijas paplašināšanos. Joprojām likās, ka Ameriku kopā satur maiga „pilsoniskās reliģijas” forma (šo frāzi 1967. gadā darināja sociologs Roberts Bella), kas lika uzsvaru uz vispārējo labumu un liberālu ticības formu.

Taču patiesībā norisinājās pārmaiņas. Tuvojās kultūras kari. Atdzīvojās Amerikas reliģijas fundamentālistu atzars. Antiliberālisms ieņēma centrālo vietu Republikāņu partijā, vispirms, Niksonam dēmonizējot liberālo eliti, vēlāk, īstenojot reiganomiku.

Tomēr būtiskākā bija liberālo protestantu vienprātības drupšana. No 60. gadu vidus tradicionālās draudzes strauji zaudēja savus biedrus: daži izvēlējās evaņģēliskās kustības, bet lielākā daļa atsvešinājās no reliģijas. Par viskvēlākajiem kristiešiem kļuva tie, kuri uz liberālajām reformām raudzījās ar aizdomām. Turklāt progresīvajiem mērķiem nu piemita jauna, „sekulāra” aura, jo īpaši pēc Augstākās tiesas sprieduma 1973. gadā Džeinas Ro un Henrija Veida lietā par aborta aizlieguma nelikumību.

Pieņēmums, ka Amerika vienlaikus ir liberāla un kristīga, bija sagrauts. Skaļākie kristieši nosodīja liberālismu un pat netieši norādīja, ka baznīcas šķiršana no valsts ir bijis pārpratums. Kopš tā laika agrākā kristietības un liberālisma savienība vairs nav atjaunota.

Reanimācija ticības un liberālisma savienībai

Obama netieši solīja atjaunot izjukušās attiecības starp reliģiju un liberālo ideālismu Amerikā. Kaut arī tas liberāļus iespaidoja, patiesībā agrāko sintēzi vienkārši tāpat atjaunot nav iespējams. Līdz ar to Obamas kampaņas retorika bija nedaudz pretencioza. Viņš runāja par kādas latentas kopīgas ticības esamību, kurai tikai jānotrauš putekļi – taču patiesībā to bija saplosījuši kultūras kari. Viņa slavenā atteikšanās iedalīt valsti „sarkanajos” (Republikāņu) un „zilajos” (Demokrātu) štatos būtībā bija solījums izbeigt kultūras karus. Un tā centrā ir liberālisma un reliģijas samierināšana.

Obamas retorika tika balstīta uz nācijas iekšējo sadrumstalotību. Amerikai jāizbeidz sāpīgie kultūras kari un atkal jāapvienojas ap tās vecmodīgo liberālo ticību. Taču tik nozīmīgu kultūras pārveidi nevar ietekmēt vienas prezidenta vēlēšanas. Obama uzsvēra, ka nepieciešama jauna kustības, kas pārkāptu normālas politikas robežas. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka nekāda kultūras pārveide pēkšņi nenotika.

Šo prezidenta vēlēšanu sekas ir labējo dusmas. Tas nav nekāds pārstiegums. „Tējas dzeršanas” kustība šķietami ir koncentrējusies uz Obamas ekonomikas politiku, taču liela daļa no tās retoriskajiem uzbrukumiem ir reliģisko labējo nopelns. Šādu naidu rada Obamas radniecība ar seno liberālo kristietību, viņa apgalvojumi, ka Amerika balstās liberāli kristīgajā vīzijā. Mājieni, ka Obama patiesībā esot musulmanis, liecina par to, cik ļoti reliģiskie labējie baidās no liberālās kristietības: viņi labprātāk izliekas, ka cīnās pret kādu citu reliģiju vai ateismu. Viņi baidās atzīt faktu, ka pastāv vēl kāds cits viedoklis par reliģiju Amerikā.

Taču vai senā liberālisma un kristietības savienība izrāda jebkādas atdzīvošanās pazīmes? Acīmredzamu zīmju nav: liberālās baznīcas, kā, piemēram, episkopālā, joprojām ir daudz vājākas nekā evaņģēliskās. Taču, no otras puses, pavīd signāli, ka evaņģēliskā kustība sākusi pārdomāt savu iepriekšejo rīcību. Daži no to vadītājiem jūt, ka viņus diskreditējusi pārāk ciešā saistība ar Džordža Buša administrāciju.

Daudzi gados jaunie evaņģēlisma pārstāvji, kā Robs Bels (Rob Bell), attīsta jaunu, sociāli aktīvu pieeju, kur nabadzība un globālā sasilšana tiek uztverta nopietni. Tāpat uzplaukst visai miglainā reformu kustība, kas tiek saukta par „topošo baznīcu” („emerging church”). To lielākoties veido liberāļi, kas reiz bijuši evaņģēliskajā kustībā. Vecajā paradigmā, kurā dominē reliģiskie labējie, ir parādījušās dažas plaisas, un tās var pārtapt nopietnos lūzumos.

Tāpat arī nemieri Buša valdīšanas gados likuši dažiem liberālajiem komentētājiem pamanīt kultūras karu bīstamību. Piemēram, žurnālists Džordžs Pekers (George Pecker) apgalvo, ka liberālismu maldu ceļos aizvedusi iedomīga sekulārisma un identitātes politika. Viņaprāt, Amerikai no jauna jānonāk pie dziļākas izpratnes par tās liberālo tradīciju, un šajā procesā būtiska nozīme ir liberāli kristīgās tradīcijas atkārtotai atklāšanai.

Obamam diez vai būtu izdevies vienam pašam sadziedēt Amerikas sadalīto dvēseli. Tomēr „cerības” retorika prezidenta vēlēšanu kampaņas laikā un niknā labējo reakcija ļāva šo problēmu izgaismot no jauna. Vai Amerika būs spējīga noliegt neiecietīgo reliģiju, kas dominējusi veselā paaudzē, un, balstoties uz jauniem nosacījumiem, no jauna atklāt ticības un liberālā ideālisma savienību?

Raksts pārpublicēts no openDemocracy.net, pamatojoties uz Creative Commons licenci. Tulkojums no angļu valodas.


Baznīca - atraidīts pielūdzējs

The religious crisis of American liberalism


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!