Raksts

Amata zaudēšanas risks


Datums:
30. septembris, 2008


Autori

Jānis Pleps


Satversmes 50. pantā ietvertajā nosacījumā, ka Valsts prezidents zaudē savu amatu, „ja tautas nobalsošanā vairāk nekā puse no nodotām balsīm izsakās pret Saeimas atlaišanu”, tradicionāli ir saskatīts iemesls, kādēļ Latvijas valsts iekārtā neviens Valsts prezidents nav rosinājis Saeimas atlaišanu.

Kārlis Dišlers jau 1927. gadā ir rakstījis: „Tādam noteikumam pastāvot Saeimas atlaišana gan varēs notikt ārkārtīgi reti, jo Valsts prezidents ierosinās Saeimas atlaišanu tikai tad, kad viņam būs drošs pamats pieņemt, ka tautas vairākums patiešām vēlas Saeimas atlaišanu; ja turpretim Valsts prezidentam tāda pārliecība nebūs, tad viņš gan laikam negribēs riskēt ar savu amata stāvokli, ierosinot Saeimas atlaišanu, kad nav iespējams paredzēt, kāds būs tautas nobalsošanas rezultāts [..] Mūsu Satversmē pastāvošo Saeimas atlaišanas veidu varētu „atdzīvināt”, padarīt par praksē vieglāki pielietojamu, ja pamazinātu Valsts prezidenta risku pie Saeimas atlaišanas ierosināšanas.”

Satversmes 50. panta izslēgšanu no Satversmes, lai uzlabotu parlamentārisma funkcionēšanu, starpkaru periodā regulāri pieprasīja arī Arveds Bergs. Savukārt mūsdienās līdzīgu ierosinājumu ir izteikusi arī Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisija, proti, Saeimas atlaišana pēc Valsts prezidenta ierosinājuma nav saistāma ar amata zaudēšanas risku Valsts prezidentam.

Tomēr šajā kontekstā interesanta varētu būt Lietuvas pieredze.

1922. gada 1. augusta Konstitūcijas 52. panta pirmā daļa noteica, ka Republikas prezidentam ir tiesības atlaist Seimu. Savukārt šā panta otrā daļa paredzēja, ka, sanākot jaunievēlētajam Seimam, Republikas prezidents ir pārvēlams.

Šīs konstitucionālās normas formulējums paredzēja vēl lielāku valsts galvas risku parlamenta atlaišanas gadījumā, nekā Satversme. Ja Satversme pieļauj, ka Valsts prezidents var zaudēt amatu, tad Lietuvas Republikas Konstitūcija skaidri paredzēja: jaunajam Seimam sanākot, tas ievēlē jaunu prezidentu.

Taču tajā pašā laikā Republikas prezidents Aleksandrs Stuļģinskis jau 1923. gada 12. martā atlaida 1. Seimu. Sanākot uz pirmo sēdi 2. Seimam, tas atkārtoti Aleksandru Stuļģinski ievēlēja prezidenta amatā.

Acīmredzot, Lietuvas konstitucionālajā praksē risks zaudēt savu amatu Republikas prezidentam nav šķitis būtisks, lemjot par Seima atlaišanu.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!