Foto: Zurab Kurtsikidze © AFI
Tāda opozīcija, kas savu laiku aizpilda tikai ar roku lauzīšanu un strīdēšanos savā starpā, demokrātijai ir ne mazāk bīstama par despotisku valdību.
Vislabāk Latvijā šodien klājas celtniekiem. Tīri labi — ierēdniecībai un Saeimas deputātiem. Krietni sliktāk — mediķiem, skolotājiem un pārējai valsts sektora “lielgabalu gaļai”. Taču pavisam grūtas dienas ir pienākušas tiem, kuru pienākumos ietilpst izskaidrot ieinteresētiem ārzemniekiem, kas pašlaik notiek Latvijas politikā. Šodienas norises spītīgi nepakļaujas nekādai racionālai argumentācijai un pamatojumam nedz no politikas, nedz no ekonomikas vai tiesību viedokļa. Vispirms tas sakāms par inflāciju. Kā gan lai izskaidro faktu, ka tie paši ļaudis, kas ar gudrām un pašpaļāvīgām sejām vēl pirms gada publiski stāstīja par inflācijas dabiskumu un nekaitīgumu, tagad ar tādu pašu kompetenci runā par to kā par neparedzētu stihisku nelaimi un aicina tautu pašaizliedzīgā cīņā pret to? Ne mazāk neizprotama ir arī Saeimas priekšsēdētāja aiziešana. Tas, ka Indulim Emsim vairs palikšanas nav, jau labu laiku bija skaidrs visiem — vispirms jau Emsim pašam. Tomēr valdošie atļauju viņa demisijai deva tikai tad, kad Emša rokās beidzot bija nonākuši valsts pirmās amatpersonas pienākumi uz ārzemēm izbraukušā Zatlera vietā. Ja tā turpināsies, Latvijas politikas vērotājiem un analītiķiem savu pienākumu veikšanai nāksies kļūt par regulāriem zīlēšanas salonu viesiem — jebkādu racionālu skaidrojumu iespējas ir teju vai izsmeltas.
Tomēr liekas, ka pašlaik valstī notiekošo vieglāk būtu skaidrot nevis politikas, bet gan mīta vai pasakas terminos. Ir pamats uzskatīt, ka valdība un koalīcija nevis pieņem atbildīgus lēmumus, bet gan apzināti vai neapzināti izspēlē kādu pasakas sižetu. Tā ir pasaka par runci zābakos. Vienu šās pasakas epizodi mums bija iespēja noskatīties pēdējo nedēļu laikā — proti, epizodi ar milzi-cilvēkēdāju. Atgādināšu, kas pasakā notika. Runcis zābakos, uzdodams savu saimnieku, patiesībā nabadzīga dzirnavnieka jaunāko dēlu, par fiktīvu marķīzu Karabasu, ar draudiem, glaimiem un viltvārdību cenšas iegūt tam zemes karaļa labvēlību. Izšķirošajā epizodē runcis sastopas ar milzi-cilvēkēdāju, kurš ir patiesais viltvāržu izmantoto resursu īpašnieks. Runcis ir informēts par milža lētticīgo un iedomīgo dabu, kā arī par viņa spēju pārvērsties dažādos dzīvniekos. Tādēļ runcis pēc īsas un lišķīgas sarunas piedāvā milzim pārvērsties par peli — un viņš to arī izdara, brīvprātīgi un no laba prāta. Pēc tam milža liktenis jau vairs ir tikai tīras tehnikas jautājums. Pēc īsas un nervozas bēguļošanas viņam pienāk gals, un runcis zābakos var turpināt vērtīgo darbu saimnieka labā.
Kad Indulis Emsis pēc sarunas ar premjeru Aigaru Kalvīti publiski atzinās: “es tagad esmu pele”, pasakas galveno varoņu identitāte kļuva pavisam skaidra. Vēl 4. maijā Emsis bija pilntiesīgs milzis-cilvēkēdājs, kurš mētāja zibeņus uz visām pusēm, ķengādams medijus un pilsonisko sabiedrību[1]. Taču mūsu zābakotais premjers droši vien jau tobrīd saprata, ka milža nenosvērtais raksturs padara viņu par viegli novēršamu šķērsli, kad tas atbildīs saimnieka interesēm. Galu galā, arī pasakā milzim ir jāiet bojā tieši tajā mirklī, kad runča saimniekam, marķīzam Karabasam, ir izredzes iegūt par sievu karaļa meitu. Kāds gan varētu iebilst, ka milzi par peli patiesībā ir pārvērtis nevis runcis, bet gan prokuratūra. Tā domāt būtu aplami: kā liecina nesenā pieredze, citus milžus cilvēkēdājus prokuratūrai pie labākās gribas nav izdevies pārvērst ne par ko. Šim milzim par peli lika kļūt tālredzīgais runcis zābakos — un neviens cits. Arī runča saimnieka Karabasa lomas atveidotāju pie mums uzminēt nav grūti. Pietiek palūkoties, kam īsti “runcis” pēdējā laikā visbiežāk ir pienesis laupījumu. Savukārt karaļmeita droši vien ir simbols personiskai drošībai un iespējai joprojām “piegriezt” Latvijas politisko procesu pēc savām vēlmēm un saprašanas.
Lai nu kā, vecās franču pasakas loģika mums māca, ka līdz beigām vairs ilgi nav jāgaida. Pasakas beigās marķīzs ar princesi dzīvoja ilgi un laimīgi, savukārt runcis zābakos “kļuva par dižciltīgu augstmani un peles medīja tikai retumis — savam paša priekam.” Vai pie mums būs tāpat, rādīs laiks. Tomēr jau šobrīd būtu vērts padomāt par jaunu aktieru iesaistīšanos pēc lugas beigām — proti, par parlamentāro opozīciju un tās iespējām.
Parlamentārā opozīcija: vispārīgs skatījums
Līdzīgi, kā politiskās partijas, arī organizēta parlamentārā opozīcija klasiskās demokrātijas teorijas skatījumā nemaz neeksistē. Valststiesiskā fikcija “tauta” ir vienota un nedalāma, un tās gribu pauž tautas priekšstāvju vairākums — tādēļ arī mūsu Satversmē “Saeima lemj” vienmēr nozīmē: “Saeimas vairākums lemj”. Opozīcijas aktivitātes ir šās lemšanas nejaušs blakusprodukts, kuram nav nekāda patstāvīga politiska statusa — arī mūsu valststiesību klasiķis Kārlis Dišlers savā darbā par Latvijas valsts orgāniem parlamentāro opozīciju nemaz nepiemin[2]. Tiesa, tas nebūt nenozīmē, ka parlamentārās opozīcijas loma tiktu ignorēta arī praksē. Gluži pretēji, īpaši anglo-amerikāniskajā politiskajās sistēmās opozīcija jau sen ir ieguvusi lielu ietekmi, un opozīcijas līderis — oficiāli atzītu statusu. Tomēr tradicionālajā demokrātijas izpratnē opozīcijas klātbūtne parlamentā ir tikusi uzskatīta par nebūtisku elementu, kura loma labākajā gadījumā ir saistīta ar iespēju iegūt savā pusē vairākumu pēc nākamajām vēlēšanām.
Šāda izpratne par opozīciju mainās pēc Otrā Pasaules kara, kad veidojas izpratne par rīcībspējīgas parlamentārās opozīcijas nozīmi demokrātijas stabilitātei. Ne tikai pozīcija, bet arī opozīcija ir demokrātiski ievēlēta, tādēļ arī uz to gulstas noteikti pienākumi un atbildība. Tiesa, šī atbildība negūst atspoguļojumu valdības darbā. Tomēr tāda opozīcija, kas savu laiku aizpilda tikai ar roku lauzīšanu un strīdēšanos savā starpā, demokrātijai ir ne mazāk bīstama par despotisku valdību.
Interesantu skatījumu uz parlamentāro opozīciju piedāvā vācu sociologs Niklass Lūmans[3]. Pēc viņa domām, demokrātijas galvenā pazīme ir specifiskā nestabilitāte, kura savā veidā ir “iebūvēta” tās politiskajās institūcijās un ļauj tai reaģēt uz plašu problēmu spektru. Modernas demokrātijas apstākļos savā veidā pie varas ir arī tie, kuri nav pie varas — proti, parlamentārā opozīcija. Opozīcijas noteicošais spēks ir tieši šī paradoksālā “bezvaras vara”, kura ļauj tai atrasties politiskās sistēmas iekšienē — un vienlaikus ārpus tās. Šāda situācija ļauj reducēt politiskās norises uz bināru kodu — jebkura politiski relevanta norise valstī nāk par labu vai nu valdībai, vai opozīcijai. Tādēļ ideālā gadījumā valdībai nebūtu jāņem vērā nekas cits, kā vienīgi tas, par ko sūdzas opozīcija, un tas ļauj padarīt valsts pārvaldi efektīvāku un atvērtāku sabiedrības vajadzībām. Šo atvērtību nodrošina regulārā iespējamība valdībai un opozīcijai mainīties vietām pēc kārtējām vēlēšanām.
Tomēr opozīcijas klātbūtne parlamentā spēj pildīt savu demokrātisko lomu vienīgi tad, ja tā adekvāti veic savus uzdevumus. Tai ir jāspēj adekvāti veikt trīs galvenās funkcijas: pirmkārt, īstenojot valdības kontroli ar jautājumu, pieprasījumu, parlamentārās izmeklēšanas komisiju, Saeimas darba organizācijas ietekmēšanas utt. palīdzību; otrkārt, piedāvājot alternatīvas rīcībpolitikas un izstrādājot savu skatījumu uz valsts turpmāko attīstību, citiem vārdiem, pildot sava veida “nākotnes valdības” jeb “ēnu kabineta” lomu, un, treškārt, uzturot ciešu saikni ar pilsonisko sabiedrību un translējot tai aktuālās problēmas politiskajā telpā. Līdzās šīm trim “oficiālajām” funkcijām vēl varam iedomāties dažādas kuluāru aktivitātes, kuras gan nenorisinās publiski, tomēr var būt stratēģiski izšķiroši nozīmīgas. Pastāv teorija, ka opozīcijas partijās lielāka nozīme ir tieši “otrā plāna” deputātu aktivitātēm, kuri aizkulisēs var uzturēt dialogu ar saviem līdziniekiem koalīcijas partijās, kuri savā partijā bieži jūtas nenovērtēti un tādēļ var būt gatavi atbalstīt opozīcijas likumprojektus vai pat koalīcijas gāšanu. Citiem vārdiem, veiksmīga darbība opozīcijā prasa īpašas prasmes un pieredzi, kuras, būdamas atšķirīgas no koalīcijā nepieciešamajām, tomēr nav vērtējamas zemāk par tām.
Parlamentārā opozīcija Latvijā: pēdējie desmit gadi
Latvijas politiskā sistēma parlamentārajai opozīcijai nav īpaši labvēlīga. Pie mums opozīcija var iesniegt likumprojektus, uzdot premjeram vai valdības locekļiem jautājumus, iesniegt pieprasījumus un lēmumprojektus par neuzticības izteikšanu, veidot parlamentārās izmeklēšanas komisijas, sasaukt Saeimas ārkārtas sēdes, likt Valsts prezidentam apturēt kāda likuma publicēšanu. Taču tādu lēmumu, kuru pieņemšanā koalīcijai būtu noteikti jāiesaista opozīcija, ir visai nedaudz. Divas trešdaļas balsu ir nepieciešamas, lai grozītu Satversmi, lai pieņemtu likuma steidzamību, lemtu par aizklātas sēdes noturēšanu, kā arī, lai atceltu (bet ne ieceltu!) Valsts prezidentu. Trīs ceturtdaļas balsu ir nepieciešamas, lai panāktu likumprojekta publicēšanu par spīti Valsts prezidenta veto 72. panta kārtībā. Pieredze liecina, ka šīs opozīcijas iespējas neliek pozīcijai efektīvi rēķināties ar opozīcijas viedokli.
Tas valdības un opozīcijas attiecību modelis, kurš joprojām dominē Latvijā, pēc manām domām, ir skaidri iezīmējies līdz ar 7. Saeimas ievēlēšanu. Šo modeli raksturo divu veidu opozīcijas klātbūtne Saeimā — “permanentās” un “pagaidu” opozīcijas, kuras raksturo arī atšķirīgas parlamentārās taktikas. Tas, protams, nenozīmē, ka pirms 1998. gada Saeimā nebija opozīcijas. Tomēr sadrumstalotajā 6. Saeimā ar nemitīgi staigājošiem deputātiem ir grūti runāt par kādu daudzmaz noturīgu pozīcijas un opozīcijas attiecību modeli. Tieši 7. Saeimā pirmo reizi sevi nopietni pieteica spēks, kurš kopš tā laika ir ieguvis “īstās” jeb “permanentās” opozīcijas statusu. Jāņa Jurkāna Tautas Saskaņas partijas “kaunīgajiem latviešiem” apvienojoties ar Alfrēda Rubika un Tatjanas Ždanokas sīkpartijām šajās Saeimas vēlēšanās 16 mandātus ieguva veidojums, kurš, mazliet vēlāk pieņemdams slaveno PCTVL zīmolu, konsolidēti darbojās līdz pat 8. Saeimas sākumam. Tad pēc dažādām juridiski politiskām peripetijām bloks sašķēlās savos trijos pirmreizinātājos, kurus vēlētāju vairākums tomēr joprojām uztver kopumā — kā krieviskus, promaskaviskus, Latvijas valstij nelojālus un tādēļ nolemtus mūžīgai opozīcijai.
Kamēr kreisais PCTVL bloks pamazām pierada pie darba šādā bezcerīgā opozīcijā, labējo vidū veidojās pašiem savs pozīcijas un opozīcijas attiecību modelis, kurš krietni atšķīrās no visu labējo spēku kopīgās attieksmes pret “permanento” opozīciju. Nacionāli labējo nometnei pēc pašas elektorāta struktūras bija garantēts nopietns vairākums, tādēļ valdības varēja veidot samērā brīvi, saskaņā ar situācijas vajadzībām. Koalīciju veidošanā nacionāli labējā bloka iekšienē dominēja t.s. “cikliskā vairākuma” princips: ja jebkura četru labējo partiju ABCD kombinācija pa trim (ABC,BCD,ACD,ABD) var dot 51+ balss vairākumu, tad nav nekādu nopietnu iemeslu, kādēļ lai izdevīgā brīdī vienu kombināciju nenomainītu pret citu? Protams, ka itin visos gadījumos kādai partijai nācās brīdi pabūt “opozīcijā” — to lielākoties noteica nevis ideoloģija, bet gan ekonomiskas intereses un personālijas. Taču šī opozīcija bija “pagaidu” un visai drīz varēja pārvērsties pozīcijā. Tādēļ, neskatoties uz savu opozicionāra statusu, labējās partijas tomēr centās pārāk nesabojāt attiecības ar saviem biedriem labējā flangā, lai sevi neizslēgtu no nākamās koalīcijas potenciālajiem biedriem (izņēmums, šķiet, varētu būt vienīgi Jura Bojāra LSDSP 7. Saeimā, kura būtu uzlūkojams kā robežgadījums starp “permanento” un “pagaidu” opozīciju). Attiecības starp abu veidu opozīcijām bija ierobežotas. Sadarbību ar kreisajām partijām reizēm gan varēja izmantot, taču bija jāsargājas no pārmērīgas tuvināšanās un publiskas draudzības. Kā liecina pieredze, draudzība ar “krieviem” stigmatizē priviliģētās latviešu partijas gan vēlētāju, gan potenciālo koalīcijas partneru acīs.
Zināmas izmaiņas šajā situācijā iezīmējās pēc 8. Saeimas ievēlēšanas. Labējā flangā bija parādījies jauns spēlētājs — partija Jaunais laiks. Sākotnēji šī partija gan neuzsvēra savu etnisko identitāti, ļaudama labticīgajam TSP līderim Jānim Jurkānam pat pamest savus interfrontiešus cerībā uz koalīciju ar JL. Tam nebija lemts notikt — jau neilgi pēc vēlēšanām Repše publiski atzinās lojalitātē “nacionāli labējo” partiju iekšējam lokam. Tomēr nelaime nāca no citas puses. JL vadība laikam gan nebija sapratusi, ka ideoloģiski jautājumi šā loka partiju vidū ir nozīmīgi vienīgi tiktāl, cik tie palīdz norobežoties no krievvalodīgajiem un netraucē biznesam. Jaunlaicēni turpretī pilnā nopietnībā iedomājās, ka varēs sadarbībā ar Aivara Lemberga ZZS un Aināra Šlesera LPP apkarot korupciju un valsts nozagšanu. Šī pārsteidzošā naivitāte izmaksāja partijai dārgi. No vienas puses, tā bija brīvprātīgi zvērējusi uzticību nacionāli labējo blokam un apsolījusies nesadarboties ar “krieviem”, no otras — parādījusi nespēju spēlēt pēc šā bloka noteikumiem, saskaņā ar kuriem vārna vārnai drīkst knābt acī tikai ļoti nesāpīgi.
Šī savdabīgā situācija pēc 9. Saeimas ievēlēšanas kulminēja jaunā politiskā situācijā. “Nacionāli labējie” ir konsolidējušies un veiksmīgi iztiek bez “pagaidu opozīcijas” rezervistiem, kuri varētu būt ieinteresēti valdības gāšanā. “Permanentā” opozīcija vairo atbalstu, jūtas labi savos opozīcijas krēslos un ir atvērti dažādiem nākotnes risinājumiem. Turpretī JL ir izolējusi pati sevi no abām politiskā spektra pusēm, piedzīvodama iekšējas nesaskaņas un nopietnas problēmas ar politisko rīcībspēju.
Raksta noslēgumā es nedaudz sīkāk pievērsīšos katrai no šodienas opozīcijas partijām, tās problēmām un perspektīvām.
Ar tādiem draugiem ienaidniekus nevajag: Saskaņas centrs
9. Saeimas vēlēšanās apvienībai Saskaņas centrs izdevās atkārtot to pašu triku, kuru 8. Saeimas vēlēšanās īstenoja Zaļo un Zemnieku savienība. Proti, piešķirot jau daudzkārt redzētu politiķu apvienībai jaunu nosaukumu un seksīgu reklāmas tēlu, veiksmīgi iestāstīt vēlētājam, ka runa patiešām ir par kaut ko jaunu un nebijušu. “Reciklētā” TSP, garnēta ar Rubika sociālistiem, neapšaubāmi bija šo vēlēšanu veiksmes stāsts. Simpātiskais Nils Ušakovs, Latvijas politikā pieredzējušie un visnotaļ saprātīgu iespaidu atstājošie Jānis Urbanovičs un Boriss Cilēvičs, vēl kopš Rīgas domes laikiem populārais Sergejs Dolgopolovs ir kompānija, kura patīkami izceļas uz cinisku naudasmaisu un histērisku moralizētāju fona. To ievērojuši, vēlētāji apvienību apveltīja ar veseliem 17 mandātiem. Nav noliedzams, ka SC raksturo spēja konstruktīvi strādāt arī opozīcijā — gan balstot valdību, kā Kalvīša mazākumvaldības gadījumā, gan arī efektīvi parādot tai zobus. Pēdējo SC lieliski paveica kā iniciatori Aivara Endziņa nominēšanai Valsts prezidenta amatam, kura noteikti sagādāja galvassāpes ne vienam vien no valdības koalīcijas “lielajiem akcionāriem”. Ar to SC ir ieguvis ievērojamu popularitāti, vienlaikus nekrītot populismā — un tā ir ievērojams panākums.
Pašlaik SC ir viena no populārākajām partijām, kura pašlaik dažās aptaujās pārspēj pat klasiskos līderus — TP, JL, un ZZS. To nevajadzētu novērtēt par zemu — bet arī ne par augstu. Nils Ušakovs gan no Jāņa Jurkāna ir mantojis optimistisko pārliecību, ka “tūliņ, tūliņ mēs būsim valdībā”. Tomēr nekas neliecina, ka šāda prognoze būtu patiesa. SC ir un tuvākajā laikā paliks permanentās opozīcijas partija — turklāt vainojams šeit noteikti nav tikai labējo šovinisms. SC, kas formāli sevi piedāvā kā “mēreni kreisu” partiju, tomēr nav varējusi iztikt bez Rubika sociālistu iekļaušanas. Tas, protams, ir nodrošinājis zināmu balsu skaitu vēlēšanās, vienlaikus radikāli ierobežojot apvienības tikt iesaistītai koalīcijās. Alfrēda Petroviča gaišais tēls acumirklī diskvalificē SC jebkuras labējas partijas acīs, un to nebija grūti paredzēt arī pirms vēlēšanām. Protams, par šā brīža vietu reitingos SC ir pamats būt lepniem — jo īpaši tādēļ, ka neskatoties uz savu reakcionāro biedru balastu, apvienība gūst arī popularitāti latviešu vidū. Tomēr nevajadzētu aizmirst, ka publiskā telpa nākamo vēlēšanu laikā visdrīzāk izskatīsies pavisam savādāk, kā pašlaik, un, vienīgi turpinot līdzšinējās tradīcijas, nekas vairāk par ietekmīga permanentā opozicionāra statusu tai nedraud.
Tu visu zemju vergu bars: PCTVL
Nostaļģija pēc “vienotās un neuzvaramās”, divas valsts valodas, pilsonības nulles variants, visu pārejas perioda problēmu piedēvēšana latviešu nacionālistiem — šīs tēmas acīmredzot zināmai daļai vēlētāju joprojām ir aktuālas un kādu laiku tādas arī paliks. Apvienība PCTVL pēdējā laikā gan nekādas jaunas virsotnes nav sasniegusi, arī iekļūšana 9. Saeimā bija diezgan grūta. Norobežojusies no bijušajiem “lielās” PCTVL partneriem, Ždanokas partija aizvien vairāk ekspluatē tieši populistisko kārti, mazāk domājot par valsts kopējo attīstību, vairāk — par pārpalikušā radikālā elektorāta nepazaudēšanu. Radikālisms pašlaik īpaši nav modē — par to liecina visai pieticīgais atbalsts gan šās partijas stutētajam “krievu maršam”, gan nesenajiem valodas likuma grozījumiem. Tādēļ “bites” mēģina glābt situāciju, kā nu māk — no Ždanokas kārtējās “kļauzas” Briselē un Tallinas demolētāju atbalstīšanas līdz pat klajai draudzībai ar Osipova ekstrēmistiem. Attiecībā uz šīs partijas stratēģiju parlamentārajā opozīcijā ir jāsaka, ka tā gan ir krietni pārdomātāka, kā varētu likties. PCTVL, atšķirībā no citām opozīcijas partijām, ļoti veiksmīgi izmanto efektīvu parlamentārās cīņas stratēģiju, regulāri virzot Saeimas izskatīšanai principiāli bezcerīgus likumprojektus (valsts valoda, kompensācijas denacionalizēto ēku īrniekiem, 8. marts utt.), kuri tomēr labi piesaista uzmanību un veiksmīgi atgādina vēlētājiem par partijas aktivitātēm — lielākoties ar partijai lojālās krievvalodīgās preses daļas starpniecību. Tas partijas atbalstītājos veiksmīgi rada ilūziju par nepārtrauktu cīņu ar fašistisko hidru. Vienlaikus kuluāros ar “bitēm”, kā liekas, šo to var tīri labi sarunāt — atcerēsimies kaut vai Baibas Rivžas demisijas pieprasījumu vasarā, vai atbalstu Kalvīša mazākumvaldībai, vai apvienības neskaidro lomu Zatlera ievēlēšanā. Šās partijas līdzdalība valdībā ir praktiski neiespējama — un PCTVL, atšķirībā no SC, to ļoti labi saprot. Situācija, kad Jakovam Plineram un Vladimiram Buzajevam pēkšņi nāktos Saeimā pārstāvēt valdības koalīciju, būtu vislielākais trieciens šo politiķu karjerai un pašapziņai.
Mazāk morāles, vairāk politikas: Jaunais Laiks
Atšķirībā no pārējām abām opozīcijas partijām, partija Jaunais laiks pašlaik piedzīvo nopietnas problēmas ar savu politisko identitāti. Tā joprojām nespēj atteikties no ilūzijas, ka atrodas tikai “pagaidu” opozīcijā, un nepārtraukti tiek sāpīgi konfrontēta ar faktiem, kas liecina par pretējo. Citiem vārdiem, JL ir jārēķinās ar ilglaicīgu atrašanos opozīcijā, kura prasa savas stratēģijas un taktikas izstrādi. Pašlaik par šādu izpratni neliecina nekas. Opozīcijas identitāti JL biedri panes visai smagi un slimīgi. To apliecina partijas vājums visās trijās opozīcijas darbības jomās. Kas attiecas uz valdības kontroli, tad ar šo pienākumu JL vēl vismaz cenšas tikt galā — lai gan varētu vaicāt, vai lēmumprojekts par neuzticības izteikšanu Baibai Rivžai, prasība Satversmes tiesā par robežlīgumu un izmeklēšanas komisija par tiesu sistēmu patiešām ir viss, uz ko šī savulaik varenā partija ir spējīga. Savukārt, kas attiecas uz pārējām divām funkcijām — valdības alternatīvu un dialogu ar pilsonisko sabiedrību — partijas darbība ir patiesi katastrofāla. Jaunais laiks visas savas darbības garumā nav spējis izstrādāt kaut cik jēdzīgu valsts ilgtermiņa attīstības vīziju, kura piedāvātu saprātīgu alternatīvu pašreizējās koalīcijas ciniskajam oportūnismam. Tā vietā tiek apnicīgi moralizēts par korupcijas izplatību, spītīgi ignorējot reālo politisko situāciju, kurai jau labu laiku vairs nav nekā kopīga ar morāli. Ja partija būtu samierinājusies ar savu nespēju tuvākajā laikā nonākt valdībā, tā noteikti būtu varējusi padomāt par savas darbības konceptuālu padziļināšanu, vairs nebalstoties vienīgi pretkorupcijas retorikā. Tomēr tas netiek darīts — cerības arī turpmāk izbraukt tikai ar “goda prātu un sirdsapziņu” joprojām ir pārņēmušas jaunlaicēnu prātus. Tādēļ nav brīnums, ka zināma daļa vēlētāju, kas pirms 8. Saeimas vēlēšanām Jaunajā laikā patiešām saskatīja kādas alternatīvas politikas iespēju, pašlaik pamazām atklāj šajā partijā plakātiskus vaimanātājus, kuriem nav nekas vairāk ko teikt, kā vien jau sen dzirdēti saukļi. Partijas darbā pilnībā trūkst jebkādas jaunas idejas un koncepcijas. Pēc katra nozīmīgāka Kalvīša valdības lēmuma gan atklātībā parādās JL preses relīzes ar šā lēmuma nosodījumu. Taču negaidiet, ka šī lielākā opozīcijas partija nāks pati ar savu dienaskārtību un rīcībpolitikas piedāvājumiem. JL pašlaik ir spējīgi strādāt tikai reaktīvi, nevis proaktīvi — viņu dienaskārtību pilnībā diktē oponenti.
Attiecībā uz saikni ar pilsonisko sabiedrību, JL ne ar ko neatšķiras no saviem kolēģiem labējā flangā. Partija ir elitiska, un saikni ar nevalstiskām organizācijām un citiem pilsoniskās sabiedrības aktoriem tā meklē ļoti reti — ja vien “nespīd” iespēja pazīmēties televīzijas ekrānā, par kuru partijas biedri ir gatavi viens otram vai acis izskrāpēt. Sabiedriskā sašutuma vilnis pēc referenduma un Valsts prezidenta vēlēšanām JL bija lieliska iespēja mobilizēt atbalstu savai programmai. Šī iespēja tika palaista garām. Turklāt pēdējā pusgada laikā varētu nosaukt vismaz desmit pret pašreizējo valdību vērstus un plaši apmeklētus kritiskus forumus, kurus ar savu klātbūtni nav pagodinājis neviens “opozicionārās” JL darbonis. Intensīvs un konsekvents darbs ar sabiedrību tiek aizstāts ar strīdiem un muļķīgu apsaukāšanos partijas biedru starpā — liekot JL vēlētājam justies neērti par savu izvēli. Citiem vārdiem, šai partijai ir acīmredzamas problēmas ar adekvātu realitātes uztveri, un tās visdrīzāk kļūs tai liktenīgas, ja partija turpinās savus līdzšinējos ieradumus.
Īpaši skumjas šīs norises ir tādēļ, ka partijā netrūkst nedz intelektuālu resursu, nedz arī politiski talantīgu cilvēku. Tādi ļaudis, kā Solvita Āboltiņa, Kārlis Šadurskis, Ina Druviete un daži citi nevarētu būt tik nesaprātīgi, lai patiešām uzskatītu pašreizējo aizvainoto pasivitāti par vēlamo partijas stratēģiju. Paši partijas biedri šo situāciju gan labprāt noraksta uz personāliju cīņu partijas iekšienē. No vienas puses, Einara Repšes vadības stils un impulsivitāte daudziem patiešām ir kļuvuši grūti izturami. No otras, arī viņa pretenciozais pēcnācējs partijas valdes priekšsēdētāja amatā Krišjānis Kariņš nekādus kaut cik jūtamus panākumus nav guvis — ja par tādiem neskaita viņa bērnišķīgo saķeršanos ar Aivaru Lembergu Kuldīgas tiesā, kura skaidri parādīja abu cīkstoņu atšķirīgās svara kategorijas. Diemžēl ir paredzams, ka personāliju tēma dominēs arī oktobra sākumā gaidāmajā partijas kongresā, kur atkal tiks meklēti vainīgie, sunīti “pelēkie kardināli” un vaimanāts par naudas trūkumu.
Taču problēma visdrīzāk slēpjas nevis personībās, bet gan partijas iekšienē valdošajā depresīvajā gaisotnē, kad pēc vairāku gadu eiforiskas plivināšanās politikas augšējos ešelonos nākas samierināties ar grūtu un nepateicīgu darbu opozīcijā bez izredzēm drīzumā nonākt valdībā. “Mūs nelaiž valdībā” opozīcijas partijai nedrīkst būt attaisnojums bezdarbībai, tukšai moralizēšanai un nespējai pieņemt stratēģiskus lēmumus. Ja JL spēs pārvarēt šo depresiju drīz, ātri un efektīvi, tā var atgūt savu vietu Latvijas politikas galveno spēlētāju vidū. Ja ne, JL ātri vien aizies pa sociāldemokrātu vai Latvijas ceļa taciņu — un līdz ar viņiem to cilvēku cerības, kuri par šo partiju atdeva savas balsis.
__________________________
[1] Sk. LR Saeimas priekšsēdētāja Induļa Emša runa Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas deklarācijas pasludināšanas 17.gadadienai veltītajā Saeimas svinīgajā sēdē 2007.gada 4.maijā: http://www.politika.lv/index.php?id=14313
[2] Dišlers K. Latvijas valsts varas orgāni un viņu funkcijas. Rīga: TNA, 2004.
[3] Luhmann N. Die Zukunft der Demokratie. In: Luhmann N. Soziologische Aufklärung 4. Beiträge zur funktionalen Differenzierung der Gesellschaft. Opladen: Westdeutscher Verlag, 1987, S. 126-132.
Eiropas jaunā politika — tīrie pret korumpētajiem (intervija ar Ivanu Krastevu)