Raksts

Alternatīvā integrācija


Datums:
29. marts, 2011


Autori

Iveta Kažoka


Nupat rūpīgi izlasīju dokumenta projektu „Nacionālā identitāte un sabiedrības integrācija – problēmas un mērķi.” Šo tekstu izstrādājusi Kultūras minstrija, tas iecerēts kā ievaddaļa plašākām sabiedrības integrācijas pamatnostādnēm.

„Nacionālā identitāte un sabiedrības integrācija – problēmas un mērķi.”

Man ir tik daudz ko teikt par šīm knapi 6 lapām, ka pat grūti izvēlēties, ar ko sākt.

Varbūt ievadam derēs atziņa, ka ne vienmēr teksts, ar kuru neviens nav līdz galam apmierināts un kas nevienu neiedvesmo, liecina par lielisku kompromisu. Parasti tas tomēr norāda, ka kaut kas ir nopietni “ne tā”.

Ieraksta otrajā daļā es pastāstīšu, kādas, manuprāt, ir fundamentālās problēmas šajā melnrakstā. Pirms tam gan vēlos pamēģināt noformulēt pati savu alternatīvu. Jā, SAVU vīziju par integrētu sabiedrību. Rēķinos, ka alternatīva izskatīsies ideālistiski un pārāk radikāli atrauti no šobrīd dominējošā, bet ar katru dienu aizvien straujāk novecojošā grupu identitātes diskursa. Atklāti sakot, man vienalga – domāju, ka šoreiz mērķis attaisno riskus. Sabiedrības integrācijas jomā sapņu mums nudien nav par daudz.

Tātad pieci principi sabiedrības integrācijai:

PIRMAIS. Katra Latvijā dzīvojoša cilvēka uzrunāšana. Pēc iespējas personiska. Nemēģinot cilvēkus grupēt kādas identitātes kastītēs. Tas ir svarīgi tādēļ, ka Latvija ir maza valsts – mazajam iedzīvotāju skaitam ir priekšrocības kopienas apziņas veidošanā, bet vienlaikus nevaram atļauties cilvēkus šķirot. 21.gadsimtā sabiedrības spēks ir talantu daudzveidībā. Mēs katrs esam/varam būt kopējai kopienai svarīgi, šajā ziņā mūsu vai mūsu senču etnovēsturiskajai izcelsmei nav nekādas nozīmes. Galvenajām integrācijas politikas ziņām, manuprāt, būtu jābūt šādām: (1) katram ir liela vērtība. (2) Visiem ir vienāda vērtība.

OTRAIS. Integrācijas pamats: piederības sajūta Latvijai. Ar to saprotot šobrīd (nevis pagātnē!) šeit dzīvojošo KOPIENU. Tas, manuprāt, ir vienīgais jēgpilnais un svarīgais kritērijs. Nevis kultūrmantojums, sociālā atmiņa, komunikācijas stils – par iemesliem, kādēļ uz šādām parādībām nevar balstīt kopēju identitāti, nedaudz vēlāk. “Nosperam” šaha federācijas saukli – gens una sumus (esam viena saime). Tā idejais saturs: fiziski mēs varam atrasties jebkur – Latvijā, Īrijā, virtuālajā vidē, bet ja cilvēks jūtas piederīgs, viņš/viņa ir Latvijai kā kopienai vajadzīgs.

TREŠAIS. Vēlamais integrācijas procesa virziens un metode: kopīga valsts veidošana, to piemērojot saviem priekšstatiem par kopienu, kurā ir vērts dzīvot. Kopīgi domājam, kā uzlabot sabiedrības pārvaldi, kā veidot sociālās solidaritātes mehānismus, kā sadarboties/konkurēt ar kaimiņiem, – jo šie lēmumi ietekmēs katra mūsu dzīvi un būtu totāli muļķīgi to risināšanā dalīties etnovēsturiskās kategorijās. Mērķis: lai pēc iespējas katrs, kas jūtas piederīgs Latvijai, justu, ka viņa viedoklis kopienai ir svarīgs un viņam/viņai būtu bijusi iespēja to paust.

CETURTAIS. Integrācijas “izaicinājums”: palielināt to cilvēku skaitu, kas jūtas piederīgi Latvijai un piederības sajūtu padziļināt. Mēģinām padarīt pievilcīgu fizisku atrašanos Latvijā (ar līdzdalības iespējām, palielinot sociālo drošību, iespēju daudzveidību, vides kvalitāti utt.), kā arī dodam motivāciju lepoties ar mūsu kopējām institūcijām. Par savstarpējās komunikācijas pamatrīku ņemam latviešu valodu, – bet nevis brutālas uztiepšanas formā, bet gan veidojot Latviju par tādu kopienu, kurai ir vērts justies piederīgam un līdz ar to arī apgūt kopējo sazināšanās valodu. JĀPALĪDZ (nevis jāpiespiež) katram šī kopējās saziņas valoda iemācīties. Nebaidāmies labākai sapratnei dažreiz runāt angliski un krieviski. Līdzšinējā paranoja ar krievu valodu jau tā ir prasmju ziņā bezjēdzīgi aplaupījusi mana vecuma un jaunākus etniskos latviešus.

PIEKTAIS. Atzīstam, ka mums ir vienota, lai gan iekšēji diferencēta kultūrtelpa. Viss, kas šobrīd notiek ar Latvijai piederīgajiem, ir mūsu kopējā kultūra. Mums ir atbildība izpētīt un nākamajām paaudzēm pastāstīt par pēc iespējas visu svarīgāko, kas šajā teritorijā un ar Latviju saistītiemm indivīdām/kopienām noticis. Bez vajadzības nedalām kultūras mantojumu latviešu/vācbaltu/ebreju un citās etnisko cilšu kategorijās. Atsevišķos gadījumos tas var būt noderīgi, bet lielākoties traucē pilnvērtīgi saprast notikušo/tekstu/vēsturisku personību visā tā kompleksitātē, apzināties savstarpējās mijiedarbības. Traucē noteikt arī izpētes prioritātes. Nekropļojam vēsturi, nemeklējam par katru cenu etniskumu tur, kur tā nav vai kur tas nebija izšķirošs. Šādi rīkojoties, mēs tikai aplaupām paši sevi un nākamās paaudzes, kas mantojumā vēstures faktu vietā saņems propagandu. Vai, kas nav daudz labāk, – mazvērtīgu informāciju par personībām/notikumiem/kopienām, kas vākta tikai tādēļ, ka bija saistīta ar kādu etnisku grupu (vienalga – “pamatnāciju” vai “mazākumtautību”).

Lūk, tāds tad ir mana vīzija/sapnis, kuram no visas sirds ticu. Tādā sabiedrībā vēlētos dzīvot.

Labi. Tagad, kad esmu pakļāvusi pati sevi prognozējamam kritikas vilnim, atļaušos pastāstīt to, kas man īpaši nepatīk Kultūras ministrijas sagatavotajā tekstā:

  1. Tas ir dziļi iekšēji nekonsekvents. Pat īpaši neiedziļinoties, redzamas fundamentālas iekšējas pretrunas: divi nesavietojami skatījumi uz integrāciju. Pirmais (dokumentā dominē), kurā tiek piedāvāts “mums” būt pietiekami atvērtiem, bet arī izvirzīt priekšnoteikumus, lai “viņi” varētu mūsos integrēties. Šīs domāšanas pamatā ir sašķeltība kā izejas punkts, iepriekš definētas (lai gan caurlaidīgas) grupas, grupu dominēšanas attiecības, diktēšanas iespējas. Un otrais skatījums (no kura dokumentā gan ir tikai atblāzmas), kas piedāvā abstrahēties no uz vēstures uzslāņotajām mēs/viņi kategorijām un domāt par to, kā vislabāk KOPĪGI veidot saliedētu kopienu. Šīs pieejas ir savstarpēji izslēdzošas – mēģināt tās savienot ir nonsenss.

    Pie reizes:vismaz man nacionālas valsts idejas (jebkurā saturiskajā piepildījumā) sapludināšana ar sabiedrības integrācijas mērķiem neizskatās pēc gudras idejas. Tas ir vēl viens faktors, kas TRAUCĒ nevis atvieglo domāšanu par integrētu sabiedrību.

  2. Iedoma par “traģisko status quo” kā integrācijas politikas sākpunkts (ak vai, ak vai – okupācijas laikā iebrauca 1,5 miljoni, vaimanu vaimanu – puse no viņiem te palika…). Bāc, padomājiet taču reiz kā tās skan! Vai ir jebkāda jēga šodien uz gandrīz miljonu līdzcilvēku un viņu pēctečiem skatīties kā uz uz vēsturisku kļūdu? Tieši šāds diskurss arī uztur un spēcina divkopienu sabiedrību. Varbūt labāk vērts pamainīt attieksmi, fokusus un uzsvarus?
  3. Dažas parādības ir pārāk kompleksas, lai tās definētu. Arī es esmu teju jukusi uz skaistām loģiskām struktūrām, kurām ir skaidras premisas un secinājumi, kas no premisām izriet, bet taču jāapzinās, ka tām ir vieta tikai ļoti šaurās nozarēs. Kādā filozofijas apakšnozarē, piemēram. Vai jurisprudencē – arī noteiktās robežās. Ar šādu pieeju nav iespējams definēt reāli dzīvojošu cilvēku/kopienu identitāti. Var jau mēģināt. Bet rezultāts ir tāds, kādu to redzu KM sagatavotajā dokumentā. Proti, būvēts uz smiltīm. Turklāt plūstošajām smiltīm. Tautas/nācijas/nacionālās identitātes utt.definēšanas destruktīvais potenciāls ir lielāks nekā varbūtējais ieguvums. Dažas no tām definīcijām ir tādas, ka tikai izlasīt, nošausmināties, ielikt muzeja sadaļā “19.gadsimta relikvijas” un aizmirst. Es nesaprotu, ko autori vēlas panākt: vai tad tiešām ir cerība, ka izglītots, patstāvīgi domājošs lasītājs nepamanīs to, ka svarīgākās definīcijas/vēsturiskais izklāsts ir vienkārši mēģinājums uztiept pagātnei un pēc tam arī tagadnei mistificētas etnovēsturiskas kategorijas?

    Ziniet, personīgi man analītiska un ne-selektīva attieksme pret vēsturi ir lielāka vērtība nekā šis sadomātais latviešu tautas sevis atrašanas/pazaudēšanas varoņeposs. Ja man būtu nepārvarama vēlme kaut kam NOTICĒT, es tad labāk izvēlos no galvas mācīties stāstu par to, kas tika radīts pirmajā, kas – piektajā dienā un kad radītājs atpūtās.

  4. Viss tas titulnācijas/mazākumtautību/imigrantu diskurss. Šīs ir kategorijas, kas noderīgas specifiskiem juridiskiem mērķiem, lai (parasti) sabiedrības vairākums nepārkāptu mazākuma tiesības. NEVIS kopējai mūsu visu nākotnes plānošanai. It sevišķi ne Latvijas 2011.gadā pastāvošās sabiedrības nākotnes plānošanai, kur vispār mazākumtautību kategorija ir khmm… kaut kas cits. Šāds diskurss ir neproduktīvs: tālu no Latvijas 2011.gada realitātes, turklāt aizvaino tos, kas nepieder pie “titulnācijas”.
  5. Pirms 3 mēnešiem atnāca 21.gadsimta otrā desmitgade. Ja nu kāds to nav pamanījis, IDENTITĀTE/S MŪSDIENĀ IR ĻOTI PLŪSTOŠA/S PARĀDĪBA/S. Tas nozīmē, ka personīgi es automātiski pretošos, ja kāds to mēģinās man definēt manā vietā. Es pretošosneatkarīgi no tā, vai tas ir bizness, kas man grib uzspiest izpratni par to, kā man jāizskatās, vai integrācijas politikas veidotāji, kam ir kas sakāms, ko nozīmē būt “latvietei”/”latviešu tautai piederīgajai”. Un es manu, ka ar katru mēnesi, katru gadu aizvien vairāk cilvēku arī pretojas. Tā nav tikai abstrakta pretenzija pret to, ka ideoloģiskie taustekļi par dziļu vēlas iestiepties manā domāšanā, dzīvesveidā, pasaules uzskatos.

    Tas ir arī tīrs pragmatisms.

    Vienkārši nesaprotu, kā var nerēķināties ar to, ka informācijas laikmeta “latviešiem” ir visas tiesības/iespējas runāt tādās valodās, kā viņi to vēlas (jā, jā, arī krieviski!), būt vienaldzīgiem pret 95% no “latviskā kultūrmantojuma” un saglabāt analītisku skatu un spriestspēju attiecībā uz to, ko kāds uzdod par kopējo “sociālo atmiņu” vai “dzīvesveidu”. Ha, – galu galā – cilvēkam, kas jūtas piederīgs Latvijas kopienai, ir pat visas tiesības neciest Līgo/Jāņus, lai arī kāds “kultūras simbols” tas būtu…

    Tā kā tā nav tikai problēma par to, kas “VIŅIEM” ir jāpieņem, lai integrētos. Tā ir dziļāka problēma, kas izgaismo to, ka nav jau nekādu “mēs, latvieši”. “Mēs, latvieši” ir mistifikācija. Izņemot ģeogrāfiju, kopīgi mūsdienās (mūsu pašu atmiņā) pieredzētiem notikumiem, valodu un piederības sajūtu kopienai, nav jau nekādu substantīvu kritēriju, kas vienotu “mūs”. Turklāt arī visi šie nosacījumi ir relatīvi – piemēram, latvietis var fiziski atrasties, var – neatrasties Latvijā. Etniskajam latvietim ar etnisku krievu var būt daudz vairāk kopīga nekā diviem latviešiem. TĀDĒĻ ir tik greizi sākumā definēt “latvisko identitāti” un tikai TAD meklēt sabiedrības saliedēšanās iespējas. Labāk domājam par to, kā visiem kopā organizēt sabiedrību tā, lai šeit varētu sadzīvot cilvēki ar visdažādākajām PERSONISKAJĀM identitātēm nevis piedāvājam katram 2-3 izvēļu iespējas (vai nu nācija vai imigrants, vai mazākumtautība), kuras katru jau sākotnēji piekrāmējam ar Ļoti Strīdīgu Saturu.

Labi, tas tad par strīdīgo. Bet noslēgumā vēl viena provokācija. Tātad… personiski es par būtisku “izrāvienu” integrācijas procesos uzskatīšu mirkli, kad man vairs nevajadzēs pieredzēt, ka Latvijas krievi, baltkrievi, ebreji un poļi, aizpildot vīzas anketas kādām eksotiskām valstīm, ailītē “Nationality” raksta savas etniskās piederības. Kad man vairs nebūs jāskaidro, ka “nationality” ir pilsonība un ka cilvēka etniskā izcelsme ir viņa/s privāta lieta.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!