Raksts

Alīna bez neļķēm (Intervija ar Alīnu Ļebedevu)


Datums:
30. marts, 2010


Autori

Iveta KažokaMarija Golubeva


Foto: Nora Krevneva, AFI

Liela daļa Latvijas politiķu neizbaudītu to, ja viņu pūļu dēļ kaut kas mainītos. Bet es sajustu kaifu, ja šajā mazajā teritorijā, ko sauc par Latviju, kaut kas notiktu labāk un tas būtu mans nopelns. Ja pasaule tādēļ būtu kļuvusi taisnīgāka.

Pirms pāris gadiem jūs piedalījāties protesta akcijā Krievijā, kad kopā ar nacionālboļševikiem ieņēmāt Krievijas prezidenta administrācijas ēku. Kāpēc nolēmāt piedalīties šādā akcijā un kādi ir jūsu galvenie secinājumi pēc šīs pieredzes?

Tā bija protesta akcija pret Krievijas prezidenta Vladimira Putina politiku. Mums bija vesela virkne prasību. Pirmām kārtam — novērst valsts pakalpojumu pensionāriem atcelšanu jeb „monetizāciju”. Toreiz Krievijā tūkstošiem pensionāru protestēja ielās, mēs nolēmām viņus atbalstīt. Mums bija arī prasības, kas attiecās uz pilsoniskajām brīvībām — vārda brīvību, preses brīvību un tā tālāk. Mani secinājumi? Nekas nopietni nav mainījies manos priekšstatos par Krievijas politiku. Es arī pirms tam neloloju ilūzijas, ka Krievija ir ļoti demokrātiska un brīva valsts. Es saņēmu vēl vienu apstiprinājumu tam, ko domāju agrāk.

Bet kāpēc izvēlējāties tieši tādu — nekonvencionālu — protesta metodi — ēkas ieņemšanu? Kāpēc, piemēram, nerīkojāt piketu?

Saprotiet, neviens nepievērš uzmanību piketiem. Mediji uz tiem neskatās, par valdību pat nerunājot. Bet kad mēs savas akcijas laikā ieradāmies prezidenta administrācijā, tad, gribot negribot, politiķi un, dabiski, arī žurnālisti tam pievērsa uzmanību.

Ņemot vērā, ka esat izmantojusi nekonvencionālas politiskās cīņas metodes gan Krievijā, gan Latvijā, kā jūs salīdzinātu abu valstu reakciju uz šāda veida politiskajiem protestiem? Kādas ir atšķirības?

Jā, dabiski, atšķirības pastāv. Latvija vēlas izskatīties tuvāk Eiropas valsts tēlam, tāpēc Latvijas reakcija ir vairāk… teiksim, taktiskāka. Krievijas reakcija gan mūsu, gan tāpat citos gadījumos bija niknāka — Krievija rīkojās kā pietiekoši autoritāra valsts.

Kā izpaužas tā niknākā reakcija?

Vienkāršojot — ja es tagad šeit kopā ar 40 saviem biedriem ar kādu petīciju dotos uz Ministru kabinetu vai uz to pašu Saeimu, nevienam neiesitot, nevienu neievainojot, neko nededzinot un nelaužot, tad mūs nevienu neiesēdinātu cietumā. Vai arī — ja iesēdinātu, tad drīz izlaistu. Jebkurā gadījumā pret mums nepielietotu stingrākus represīvos līdzekļus.

Kad savulaik Krievijas nacionālboļševiki ieņēma Pēterbaznīcas torni, viņiem draudēja diezgan ilgs laiks cietumā.

Tā bija vēl cita Latvija. Tagad Latvija ir mainījusies.

Kas licis Latvijai mainīties?

Iestāšanās Eiropas Savienībā. Ir jūtams, ka Latvijas politiskā orientācija ir kļuvusi eiropeiskāka.

Jūs ilgu laiku esat bijusi nacionālboļševiku domubiedre. Kas tieši Jums liekas pievilcīgs viņu ideoloģijā? Vai joprojām tajā redzat vairāk plusu nekā mīnusu?

Es atklāšu lielu noslēpumu – pie nacboliem es atnācu ne jau viņu ideoloģijas dēļ. Vispār manā politiskajā biogrāfijā ideoloģija spēlē mazu lomu. Man liekas, ka politikā ir svarīgs taisnīguma princips. Šajā principā nav svarīgas detaļas, bet ir svarīgi, lai taisnīgums tiktu ievērots vienmēr un visur. Ar ideoloģiju ir tā problēma, ka katra ideja pati par sevi ir ideāla. Piemēram, komunisms — paradīze zemes virsū, viss pieder visiem, nav konkurences un tā tālāk. Demokrātijas ideja arī ir ideāla. Bet tas, kā šīs idejas tiek īstenotas reālajā politikā, liek man uz šīm idejām skatīties uzmanīgi, skeptiski.

Bet ko jūs zināt par nacionālboļševiku ideoloģiju?

Mūsu organizācijas ideoloģija ir pietiekoši plastiska. Mēs neesam marksistu-leņinistu pulciņš, nepulcējamies, lai parunātu par dogmām. Dzīve mainās, mums šodien jāpievērš uzmanība vienām lietām, bet rīt — jau citām, par visu jāveido sava nostāja, tāpēc mēs nevaram vadīties no kāda papīra, turēties pie nemainīgas programmas, vienalga, kas notiek.

Un kā ar krievu nacionālisma elementiem nacionālboļševismā?

Ziniet, nacionālisma ziņā nacbolu partija mainījās kopā ar mani. Es šajā gadījumā runāju par Latvijas nacboliem. 90. gadu beigās mēs bijām kvēli nacionālisti, arī es savos 15 gados toreiz uzskatīju sevi par kvēlu nacionālisti, visa latviskā pretinieci. Bet no nacionālista līdz kosmopolītam ir tikai viens solis. Pašlaik man šīs lietas galīgi nav svarīgas. Man smieklīgi šķiet politiķi, kas strīdas par 16. martu — ne vienu, ne otru pusi neuzskatu par uzmanības cienīgu.

Es tomēr mēģinu saprast, kāds ir jūsu nacionālboļševisma ideoloģijas kodols? Vai tiešam viss tajā ir plastisks?

Viss jau noteikti nē.

Tad kas jūs vieno?

Tā neplastiskā daļa ir principi. Taisnīguma princips politikā. Ir principi, kas attiecas uz attiecībām starp mūsu biedriem — pie mums nepaliks cilvēki, kas ir spējīgi uz nodevību, piemēram, aiziet uz Drošības policiju un kaut ko pastāstīt par mums, vienalga, melus vai patiesību. Mūsu attiecībās ietilpst savstarpēja palīdzība. Vārdu sakot, esam tāda sekta vārda labā nozīmē.

Vai jūs sevi sauktu par anarhistiem?

Par anarhistiem… jā un nē.

Vai pareizi saprotu, ka jūs vienkārši pulcējaties kopā un, ja kāds uzskata, ka kaut kas notiek nepareizi vai negodīgi, tad plānojat dažādus vairāk vai mazāk radikālus pasākumus?

Aptuveni tā tas arī notiek. Mēs vairāk vai mazāk sekojam notikumiem. Kāds lasa Delfus, kāds skatās ziņas, tad rodas idejas — pēc to pašu ziņu lasīšanas. Bieži ir problēmas ar ideju realizāciju — ideju ir vairāk nekā resursu. Sanāk, ka mēs no daudz kā atsakāmies arī naudas dēļ — mūsu partijai nav sponsoru, mēs esam tāda nabadzīga partija bez sava biroja. Pat gājiena organizēšana prasa naudu — kaut vai transparentiem. Mēs ceram, ka kādreiz varēsim realizēt vairāk savu ideju.

Cik saprotams, oficiāli jūs partijā neesat?

Nesen mēs piereģistrējām 13. janvāra kustību. Tā ir mūsu partija, un tā ir likumīgi reģistrēta. Nosaucām to tā ne tikai dēļ pagājušā gada 13. janvāra notikumiem, bet arī dēļ 1905. gada.

Vai varat izstāstīt, kāda biju jūsu organizācijas loma pagājušā gada 13. janvārī?

Mēs — kādi 5-7 cilvēki — bijām pie Saeimas, bet nevienam neuzbrukām, nevienu mašīnu neapgāzām. Tas bija vienīgais gadījums, kad atnācām uz citu organizēto pasākumu.

Jūs kandidējāt Eiropas Parlamenta vēlēšanās 2009. gadā. Kāpēc tieši uz Eiropas Parlamentu?

Es kandidēju tāpēc, ka kādam tas bija jādara. Nelolojot ilūzijas, ka kaut kas notiks.

Bet, ja notiktu brīnums un jūs ievēlētu, vai jūs zināt, ko tad tu, Eiroparlamentā, darītu?

Es parasti ātri orientējos jaunās situācijās. Domāju, ka mana darba rezultāts būtu tā vērts. Es dalu politiķus divās grupās. Liela daļa mūsu Latvijas politiķu pieder pie tiem, kas cenšas ieņemt kādas vietas, lai sev dabūtu bonusus, galvenokārt materiālus. Viņi neizbaudītu to, ja viņu pūļu dēļ vienkārši kaut kas mainītos. Bet es sajustu kaifu, ja šajā mazajā teritorijā, ko sauc par Latviju, kaut kas notiktu labāk un tas būtu mans nopelns. Ja pasaule tādēļ būtu kļuvusi taisnīgāka.

Jūs domājat, ka starp Latvijas politiķiem nav cilvēku ar tādu attieksmi, bet starp nacboliem ir?

Par politiķiem — neesmu tādus pamanījusi. Par nacboliem — nevis domāju, bet zinu, ka ir, jo es daudzus no šiem cilvēkiem pazīstu jau vairākus gadus.

Bet EP vēlēšanās jūs kandidējāt partijas Par dzimteni sarakstā.

Šis temats man ne īpaši patīk.

Bet tomēr — tā ir viena uzņēmēja privāta partija. Kāpēc tāda izvēle, nevis, piemēram, citas partijas, kas pozicionē sevi kā cīnītājas pret sociālo netaisnīgumu?

Citas partijas mūs neaicināja, bet šī partijā mūs uzaicināja, un mēs piekritām kandidēt. Ne Saskaņas centrs, ne PCTVL negribēja mūs redzēt savos sarakstos. Mēs viņiem esam pārāk radikāli, viņiem bail no mūsu „neveiklajām kustībām”. Viņiem patīk visu darīt lēni — vairāk sarunu, mazāk darbu. Mums patīk rīkoties, patīk straujas kustības.

Vai jūsu rīcības stilam piemīt arī vardarbības elements?

Atkarībā no tā, ko uzskatām par vardarbību. Ja ar vardarbību saprotam kautiņus, dedzināšanu, tad — nē, mūsu akcijās tādu elementu nav. Bet arī protesta izpausmes zināmā mērā var būt vardarbīgas — ja mēs ieņemam kādu administratīvo ēku, kādu kabinetu, mēs to darām nelikumīgi, un tā savā ziņā ir vardarbība. Bet nākas to darīt, ja, piemēram, kā Krievijas gadījumā valsts uzvedas vardarbīgi pret saviem pilsoņiem. Kāpēc mēs nevaram savu „mazo” vardarbību pretnostatīt tai lielajai valsts vardarbībai? Nevar ar spalvu cīnīties pret cirvi. Daži nacboli Krievijā ir gājuši bojā ļoti neskaidros apstākļos. Ko tad — mēs vienkārši iesim uz mītiņiem un kliegsim lozungus? Mūsu radikālisms ir atbilde varas radikālismam Krievijā. Latvija ir atturīgāka valsts, tāpēc šeit uzvedamies atturīgāk.

Vai sadarbojaties ar Rietumeiropas antiglobālistiem un anarhistiem, kas izmanto līdzīgas metodes?

Ne, kaut gan būtu interese sadarboties. Bet Rietumos tādas akcijas kā mūsējās ir daļa no normas, kamēr pie mums tā joprojām ir sensācija. Kā — viņi pieķēdējās pie Gaismas pils [celtniecības laukuma žoga]?! Rietumos neviens to pat nepamanītu. Tur jau cits politikas līmenis.

Jūs vairāk sadarbojaties ar Krievijas un NVS nacboliem?

Vēsturiski mums ir vairāk kontaktu ar viņiem, pazīstam [Krievijas Nacionālboļševiku partijas līderi Eduardu] Ļimonovu. Bet Latvijā vienmēr esam bijuši drīzāk savrup no viņiem, jo mēs tomēr dzīvojam citā valstī. Mēs esam neatkarīgs politisks spēks, nevis kāda lielāka veidojuma sastāvdaļa.

Vai Ļimonova idejas jums pašai ir svarīgas?

Esmu lasījusi viņa grāmatas. Es tomēr neesmu viņa vai nevienas citas autoritātes ideju kvēla sekotāja. Idejas man nav tik svarīgas.

Bet jūs tomēr esat cietusi savu ideju dēļ.

Nezinu, man nešķiet, ka esmu cietusi, lai cik dīvaini tas arī neskanētu. Bija tā domāts, ka man būtu bijis jācieš, bet es tās ciešanas neesmu sajutusi.

Vai ir vēl lietas, kuru dēļ jūs būtu gatava riskēt atkal nokļūt Krievijas cietumā?

Riskēt var… Bet reiz jau sēdēt cietumā… es varbūt pat būtu gatava atdot dzīvību, bet tikai, ja es noteikti zinātu, ka es šo izdarīšu un pasaulē kaut kas mainīsies. Ja es būtu pārliecināta par savas rīcības seku efektivitāti. Nevis vienkārši sēdēt cietumā. Sēdēt jau var… bet kāda no tā jēga?

Bet vai ir kādas konkrētas lietas, ko jūs gribētu mainīt?

Jūs visu mēģināt konkretizēt. Ir daudzas lietas, ko es vēlos mainīt. Man nepatīk konkrētība. Mēs, piemēram, gribētu, lai Latvijā būtu mazāk ierēdņu, bet vairāk darba vietu, lai cilvēki nebūtu spiesti braukt uz Īriju strādāt. Bet tās ir banālas lietas, tā saka visi politiķi. Negribu tās atkārtot. Es atkārtoju — man nav svarīga konkrētība, man ir svarīgs princips.

Vai ir viena vissvarīgākā lieta, ko jūs gribētu mainīt?

Viena vissvarīgākā lieta… Es laikam gribētu, lai Latvija būtu tāda valsts, no kuras mani draugi negrib braukt projām. Liela daļa manu draugu grib no šejienes aizbraukt. Gribu, lai viņi visi gribētu šeit atgriezties. Man bez viņiem ir garlaicīgi.

______________________
Par Alīnu Ļebedevu Latvija un plašāka pasaule uzzināja 2001. gadā, kad viņa ar neļķēm iepļaukāja princi Čārlzu viņa vizītes laikā Rīgā. Tolaik sešpadsmitgadīgā meitene tā esot protestējusi pret karu Afganistānā. Princis viņai labsirdīgi piedeva.

2004. gadā Ļebedeva kopā ar internacionālo nacionālboļševiku komandu piedalījās Krievijas toreizējā prezidenta Vladimira Putina administrācijas telpu ieņemšanā. Šīs akcijas rezultāts — divi gadi ieslodzījumā Krievijas cietumā.

Tagad Alīna ir atgriezusies Latvijā, dzīvo Daugavpilī, un 2009. gadā no Jura Žuravļova partijas Par dzimteni saraksta kandidēja Eiroparlamenta vēlēšanās.


«Neļķu Alīna» netiek ārā no Krievijas cietuma

Alīna -- patriote vai huligāne?

Ekskluzīvi - intervija ar Lindermanu

Klusums pirms vētras? Radikālisms Latvijas gaumē

Patriotismi Latvijā

Pie Ģenerālprokuratūras notiks Neļķu Alīnas organizēts mītiņš ieslodzīto tiesību aizstāvībai

Politiskā recepte nepieredzējušai mājsaimniecei

Vēstures okupētie

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!