Raksts

Akmens sapulču brīvībai


Datums:
20. janvāris, 2009


Foto: N.Krevņeva © AFI

Miermīlīgu protesta akciju ierobežošana būtu izdevīga gan pašvaldībai, kam nevajadzētu izvērsti motivēt savus lēmumus, gan arī patīkama politiķiem un amatpersonām, taču tas nav pietiekams pamats, lai ierobežotu cilvēktiesības.

2009.gada 13.janvāris bija diena, kad notika viena no lielākajām pēdējo gadu sapulcēm, un arī diena, kad Latvija pieredzēja grautiņus, kas sekoja sapulcei. Daudzi politiķi šajā situācijā izvēlējās komentēt nevis iespējamo iemeslu, kāpēc tik daudz cilvēku ieradās uz sapulci, bet gan Vecrīgas demolēšanu. Šādu izvēli, iespējams, varētu skaidrot ar to, ka grautiņi, par laimi, nav ikdienišķa parādība Latvijā. Taču, izvērtējot daudzu politiķu un amatpersonu teikto, jāsecina, ka varbūt būtu bijis labāk, ja viņi izvēlētos paklusēt arī par šo jautājumu.

Atbildība — valstij, ne organizētājiem

Vislielākās diskusijas ir radījis jautājums, kas ir atbildīgs par grautiņiem? Neviens neapšauba, ka pie likumā noteiktās atbildības var saukt katru konkrēto cilvēku, kas meta akmeņus logos un apgāza mašīnas. Demokrātiskā valstī tiek aizsargāta vārda brīvība un pulcēšanās brīvība, taču ikvienam ir jāsaprot, ka savu viedokli nav pieļaujams paust vardarbīgiem līdzekļiem. Tas ļoti skaidri ir atspoguļots Satversmes 103.pantā un arī dažādos Latvijai saistošos starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos, nosakot, ka aizsargāta tiek tikai miermīlīgu sapulču, gājienu un piketu brīvība. Līdz ar to cilvēki, kas piedalījās demolēšanā, nevar teikt, ka tādējādi viņi realizēja savas cilvēktiesības.

Vairāki politiķi ir norādījuši, ka atbildīgi ir ne tikai konkrētie cilvēki, kas rīkojās vardarbīgi, bet atbildība būtu jāuzņemas arī sapulces organizētājiem. Lai arī no šiem izteikumiem nav viennozīmīgi skaidrs, par kāda veida atbildību ir runa, ir svarīgi saprast, par ko pasākuma organizētājam ir jāatbild. Likumā „Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” ir noteikts, ka organizators ir atbildīgs par šā likuma ievērošanu sapulču, gājienu un piketu laikā.[1] Savukārt sapulces, gājiena vai piketa vadītājs un viņa palīgi atbild arī par kārtības uzturēšanu pasākuma laikā.[2] Līdz ar to šīm personām sapulces laikā pašām ir jāuzvedas atbilstoši likumam un jāseko līdzi, lai arī citi sapulces dalībnieki tā darītu. Taču tas nebūt nenozīmē, ka organizētājam vai sapulces vadītājam būtu jāatbild par katra sapulces dalībnieka rīcību. Sapulces vadītājs, viņa palīgi un kārtības uzturētāji var tikai aicināt pārtraukt attiecīgās darbības. Taču, ja persona nepakļaujas, tad viņiem jāvēršas pie policijas darbinieka vai pašvaldības pārstāvja ar lūgumu atjaunot kārtību.[3]

Kā norādīts Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) Vadlīnijās par miermīlīgas pulcēšanās brīvību[4], atbildība par sabiedriskās kārtības nodrošināšanu gulstas uz policijas pleciem. Organizators un viņa pilnvarotās personas var palīdzēt policijai, skaidrojot sapulces dalībniekiem, ko drīkst un ko nedrīkst darīt, un nekavējoties informējot policiju par pārkāpumiem. Taču organizators nevar būt atbildīgs par individuālu sapulces dalībnieku rīcību, ja tie ir rīkojušies pretēji viņa norādījumiem. Vadlīnijās ir uzsvērts — ja sapulce pāraug nopietnās sabiedriskajās nekārtībās, tad atbildība par nodarīto zaudējumu ierobežošanu ir valstij, nevis organizētājam. Sapulces organizētāju nedrīkst saukt pie atbildības par zaudējumiem, ko ar savu rīcību ir nodarījuši citi.[5]

Tādējādi ir redzams, ka sapulces organizators nevar būt atbildīgs par atsevišķu personu rīcību. Par organizatora un viņa pārstāvju atbildību varētu runāt vienīgi tad, ja viņi sapulces laikā būtu aicinājuši uz vardarbību vai ignorējuši kādus vardarbīgus incidentus. Taču 13.janvārī nekārtības sākās jau pēc sapulces beigām, un sapulces organizatori netiek vainoti par to, ka viņi būtu aicinājuši uz vardarbību vai paši nekārtībās iesaistījušies. Līdz ar to nav nekāda pamata runāt par organizētāju atbildību.

Daži politiķi norāda, ka sapulces organizatoru atbildība izriet no tā, ka viņiem vajadzēja izvērtēt pasākuma vietu un laiku un saprast, ka pastāv nekārtību risks. Taču šis arguments ir acīmredzami nepamatots. Kā publiski ir izskanējis, tad policija pirms pasākuma ir uzskatījusi, ka vardarbība ir maz ticama. Ja tādu prognozi izteica iestāde, kuras tiešā kompetencē ir šādu risku novērtēšana, tad vai tiešām var prasīt, lai sapulces organizētājs būtu precīzāk paredzējis iespējamo noteikumu attīstību? Turklāt jāatceras, ka gadījumos, kad policijas rīcībā ir informācija par reālu drošības apdraudējumu, pašvaldība var aicināt sapulces organizētāju mainīt pasākuma norises vietu vai laiku. Taču, cik zināms, konkrētajā gadījumā nekas tāds darīts netika.

Kā varēja saprast no Saeimas priekšsēdētāja Gundara Daudzes (ZZS) teiktā raidījumā Kas notiek Latvijā?, viņš uzskata, ka organizētāju atbildība izriet arī no tā, ka pasākuma pieteikumā bija norādīts daudz mazāks iespējamais sapulces dalībnieku skaits, nekā tas bija reāli un, vadoties no šī norādītā skaita, arī tika noteikts, cik lieli policijas spēki būs klāt pasākumā. Var, protams, pētīt, kad un kādas prognozes par pasākuma dalībnieku skaitu izteica 13.janvāra protesta akcijas organizētājs Aigars Štokenbergs (SCP), taču tas var liecināt tikai par Štokenberga rīcības ētiskuma aspektiem, nevis organizētāju atbildību. Kā savulaik kādā starptautiskā pasākumā teica policists no Lielbritānijas, — paļauties uz pieteikumā norādīto dalībnieku skaitu būtu augstākā mērā neprofesionāli. Policijai pašai ir jāvāc informācija un jāseko līdzi notikumu attīstībai, lai prognozētu dalībnieku skaitu. Turklāt pat visgodprātīgākais sapulces organizētājs ne vienmēr spēs precīzi prognozēt publiskas sapulces dalībnieku skaitu, tāpēc policija nedrīkst vadīties tikai no šīs informācijas.

Līdz ar to redzams, ka nav pamata runāt par organizētāju atbildību. Politiķiem un amatpersonām vajadzētu rūpīgāk pārdomāt, pirms paust šādu viedokli. Konkrētajā gadījumā to, iespējams, var skaidrot ar vēlmi negatīvā gaismā parādīt savus politiskos oponentus. Taču būtu jāatceras, ka sapulces, gājienus un piketus rīko ne tikai politiskās partijas. Demokrātiskā valstī nebūtu pieļaujami šādi nepamatoti atbildīgo amatpersonu izteikumi par organizētāju atbildību, it īpaši paziņojumi par „rēķinu piestādīšanu”, jo to var vērtēt arī kā iebiedēšanu, lai atturētu personas no savu Satversmē garantēto tiesību izmantošanas.

Pasākumu rīkošanas ierobežojumi

13.janvāra notikumi ne tikai raisīja diskusiju par atbildību, bet to dēļ amatpersonām jau ir radušās idejas, ka vajadzētu ierobežot sapulču gājienu un piketu rīkošanu. Kā tiek ziņots, tad valdība ir sākusi apsvērt „likumu grozījumus, kas noteiktu liegumu protestēt Vecrīgā, lielāku pieļaujamo attālumu no noteiktām ēkām un maksimālo protesta dalībnieku skaitu. Premjera nostāju atbalsta arī policijas vadība un Rīgas mērs.”[6]

Divas no šīm trim idejām nav jaunas. Savulaik mums likumā jau bija noteikts aizliegums rīkot sapulces, piketus un gājienus tuvāk par 50 metriem no noteiktām valsts iestāžu ēkām. Ar 2006.gada 23.novembra spriedumu Satversmes tiesa šo normu atzina par neatbilstošu Satversmei un spēkā neesošu. Satversmes tiesa konstatēja, ka šāds ierobežojums nesamērīgi ierobežo pulcēšanās brīvību. Kā savā spriedumā norādīja Satversmes tiesa, likumā ir iestrādāti citi mehānismi, lai garantētu īpaši svarīgu valsts iestāžu netraucētu darbību, kā arī preventīvi novērstu iespējamos drošības apdraudējumus. Likums nosaka, ka sapulču, gājienu un piketu laikā ir jānodrošina brīva pieeja un piebraukšana valsts un pašvaldību iestādēm, kuru tuvumā notiek attiecīgie pasākumi. Papildus tam ir iespējams noteikt pienākumu personām, kuras rīko sapulci, piketu vai gājienu, rūpēties, lai pasākuma dalībnieki pārlieku netrokšņo un netraucē iestāžu darbu. Tāpat tiesa norādīja, ka likums ļauj izvērtēt konkrēto gadījumu un noteikt, ka attiecīgais pasākums rīkojams noteiktā attālumā no kādas iestādes ēkas, ja pastāv reāls apdraudējums. Taču, kā uzsvēra Satversmes tiesa, Eiropas valstu pieredze liecina, ka likumā noteikt pieļaujamo attālumu nav efektīvi: „Demokrātiskā sabiedrībā ir īpaši svarīgi, lai valsts un pašvaldību iestādes netiktu izolētas no sabiedrības, lai to amatpersonām būtu iespēja uzzināt un manīt iedzīvotāju attieksmi, īpaši tad, ja šī attieksme ir kritiska [..].”[7]

Premjers Ivars Godmanis (LPP/LC) norādījis, ka šis Satversmes tiesas lēmums esot pieņemts pirms laba laika un pašlaik valstī ir cita situācija.[8] Tam ir grūti piekrist. No Satversmes tiesas sprieduma spēkā stāšanās brīža ir pagājuši tikai nedaudz vairāk par diviem gadiem. Likums „Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” vēl joprojām paredz, ka sapulču, gājienu un piketu laikā nodrošināma brīva pieeja un piebraukšana valsts un pašvaldību iestādēm, kuru tuvumā notiek attiecīgie pasākumi, kā arī šo iestāžu drošība un netraucēta darbība. Tāpat šī likuma 15.panta piektā daļa ļauj vērtēt katru individuālo gadījumu un nepieciešamības gadījumā pašvaldībai noteikt ierobežojumus konkrēta pasākuma norisei.[9] Tātad pašvaldība šobrīd var noteikt, kā konkrēta sapulce, gājiens vai pikets var notikt tikai noteiktā attālumā no kādas iestādes ēkas, ja tam ir pietiekams pamats. Diez vai tas, ka vienreiz miermīlīgai sapulcei ir sekojuši grautiņi, ir pietiekams pamats, lai atgrieztos pie vecā regulējuma. Domājams, ka Satversmes tiesas spriedumā minētajās Eiropas valstīs vairāk nekā vienu reizi sapulcēm, gājieniem vai piketiem ir sekojušas nekārtības, grautiņi un vardarbība. Taču šīs valstis to nav uzskatījušas par pietiekamu iemeslu, lai likumos noteiktu vispārīgu aizliegumu rīkot pasākumus noteiktā attālumā no valsts iestāžu ēkām. Līdz ar to šāds vispārīgs ierobežojums arī šobrīd būtu atzīstams par nesamērīgu. Neapšaubāmi, tā būtu vienkāršāk gan pašvaldībai, kurai nevajadzētu izvērsti motivēt savus lēmumus, un patīkamāk politiķiem un amatpersonām, taču tas nav pietiekams pamats, lai ierobežotu cilvēktiesības.

Arī ideja aizliegt pulcēšanos kādā vietā nav jauna. 2006.gadā bija priekšlikums šādu aizliegumu noteikt attiecībā uz Brīvības pieminekli. Un tieši tāpat kā toreiz, arī šodien var teikt, ka šāds ierobežojums būtu acīmredzami nesamērīgs un līdz ar to neatbilstošs Satversmei.[10] Atkal ir jāatgriežas pie tā, ka nebūs iespējams pamatot, ka jebkura iespējamā sapulce, gājiens vai pikets Vecrīgā apdraudēs citu cilvēku tiesības, valsts demokrātisko iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību, kas ir vienīgie pieļaujamie pulcēšanās brīvības ierobežošanas pamati. Var būt atsevišķa situācija, kad ir pamats neļaut rīkot sapulci, gājienu vai piketu Vecrīgā. Taču vispārīgs aizliegums vienlīdz attieksies kā uz sapulci ar 10 000 dalībnieku, tā arī uz piketu, kurā piedalās 10 cilvēki. Likumā „Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” ir iestrādāts mehānisms, kas ļauj izvērtēt katru konkrēto pasākumu (tā dalībnieku skaitu, vietu, norises ilgumu utt.), informāciju par iespējamiem apdraudējumiem un, konstatējot reālu apdraudējumu iespējamību, ļauj pašvaldībai lemt par pasākuma norises vietu, laiku un veidu. Un nevajag aizmirst, ka mums ir ne tikai 13.janvāra pieredze. Mēs esam pieredzējuši arī to, ka Vecrīgā var notikt sapulce, kurā piedalās vairāki tūkstoši cilvēku un kurai nekādi grautiņi neseko. Tāpēc nepieciešamības gadījumā vajag izmantot tos mehānismus, kas mums jau likumā ir izstrādāti un kas ļauj izvērtēt katru konkrēto situāciju individuāli, nevis noteikt vispārīgus aizliegumus.

Ideja par maksimālo protesta dalībnieku skaitu gan ir jauna. Taču tā ir tikpat nepamatota kā pārējās. No skopās informācijas plašsaziņas līdzekļos ir grūti spriest, kas tieši ar to ir domāts. Vai ir domāts noteikt maksimālo sapulču, gājienu un piketu dalībnieku skaitu neatkarīgi no pasākuma norises vietas? Vai arī tas attieksies tikai uz pasākumiem Vecrīgā? Jebkurā gadījumā šāds regulējums būtu neatbilstošs Satversmei. Nav iespējams pamatot, kāpēc, piemēram, 1000 cilvēkiem pulcēšanās brīvība tiek garantēta, bet 1001 cilvēkam — vairs nē. Tāpat nav iespējams pamatot, kāpēc 999 cilvēki var rīkot sapulci Vecrīgā, bet 1000 — vairs nedrīkst. Kā jau tika norādīts, mēs esam pieredzējuši, ka pasākums ar vairākiem tūkstošiem dalībnieku Vecrīgā var beigties mierīgi un tam neseko nekādi grautiņi. Tāpēc pasākuma dalībnieku skaits pats par sevi nevar būt pietiekams pamatojums ierobežojumam. Un kā praktiski tiktu realizēta kontrole par šāda regulējuma ievērošanu? Vai turpmāk sapulces varētu organizēt tikai norobežotā teritorijā, kur pie ieejas stāvētu policisti, kas uzskaitītu atnākušos cilvēkus? Ņemot vērā minēto, šī ideja ir neatbilstoša no juridiskā viedokļa un nerealizējama — no praktiskā. Šeit atkal ir jāaicina nevis domāt par vispārīgiem ierobežojumiem, bet gan izmantot likumā paredzēto iespēju vērtēt konkrēto situāciju un pieņemt attiecīgajiem apstākļiem atbilstošu lēmumu.

Nobeigumā gribētos teikt, ka politiķu reakcija uz 13.janvāra notikumiem kārtējo reizi liecina, ka ar demokrātijas un tiesiskuma izpratni mums vēl ir problēmas. Pēc grautiņiem tiek nevis analizēts, kāpēc šādas nekārtības sākās un vai visas valsts iestādes izdarīja visu, kas bija iespējams, lai to novērstu vai vismaz mazinātu nodarītos zaudējumus. Tā vietā tiek izteikti tādi komentāri gan par sapulču organizētāju atbildību, gan sapulču, gājienu un piketu regulējuma iespējamo grozīšanu, kas atkal liek domāt, ka pulcēšanās ir kaut kas ārkārtējs, nenormāls un cilvēki, kas izmanto savu pulcēšanās brīvību, ir Latvijā vismaz nevēlama parādība. Neapšaubāmi, vieglāk ir noteikt vispārīgus ierobežojumus pulcēšanās brīvībai, nevis vērtēt katru gadījumu individuāli. Taču demokrātiskā un tiesiskā valstī būtu jāmeklē nevis vienkārši vieglākie risinājumi, bet gan jādomā arī par to, lai šie risinājumi būtu tiesiski un nepārkāptu cilvēktiesības.

_______________________

[1] Likuma”Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” 6.panta pirmā daļa.

[2] Turpat, 20.panta pirmā daļa.

[3] Turpat, 23.panta pirmā daļa: „Ja sapulcē, gājienā vai piketā tā dalībnieki pārkāpj šā likuma noteikumus un nepakļaujas pasākuma vadītāja, viņa palīgu vai kārtības uzturētāju norādījumiem, vadītājs vai nu paziņo pasākumu par slēgtu, vai griežas pie policijas darbinieka vai pašvaldības pārstāvja ar lūgumu atjaunot kārtību..”

[4] Vadlīnijas izstrādāja Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas izveidota ekspertu grupa, kurā bija iekļauti dažādu valstu eksperti, turklāt vadlīniju projekta apspriešanā bija iesaistīts vēl lielāks dažādu Eiropas valstu pārstāvju skaits.

[5] Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas Vadlīnijās par miermīlīgas pulcēšanās brīvību, 156., 161.-162.punkts. http://www.osce.org/item/23835.html

[6] Jemberga S. „Vandaļu dēļ grib ķerties pie pilsoniskās brīvības”, www.diena.lv, 2009.gada 15.janvāris

[7] Satversmes tiesas 2006.gada 23.novembra spriedums lietā Nr.2006-03-0106, 29.3.punkts.

[8] Atkal vēlas noteikt ierobežojumus piketētāju attālumam no valsts iestādēm, www.delfi.lv, 2009.gada 14.janvāris.

[9] „Pašvaldība ir tiesīga noteikt pasākuma norisei tādus ierobežojumus, lai netiktu apdraudēti attiecīgā pasākuma dalībnieki un tiktu novērsti šā panta otrajā daļā minētie apdraudējumi.”

[10] Sk., piemēram: Kovaļevska A. Brīvība pie Brīvības pieminekļa. www.politika.lv, 2006.gada 11.jūlijs.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!