Raksts

Aklais atriebes plāns


Datums:
04. septembris, 2008


Autori

Dita Arāja


Kastrēt, sterilizēt vai ķīmiski apstarot — šīm darbībām Latvijas parlamenta Cilvēktiesību komisijas priekšsēdētājs Jānis Šmits (LPP/LC) ir gatavs pakļaut cilvēkus, kas veikuši seksuālus noziegumus pret bērniem.

Šī ir kā viņa publiskā piebilde tieslietu ministra Gaida Bērziņa (TB/LNNK) izteikumiem, ka nepieciešams padomāt par nāvessoda atjaunošanu Latvijā. Neapstrīdu — bērnu pakļaušana emocionālai, fiziskai un seksuālai vardarbībai ir nepieļaujama. Bērni ir visiem spēkiem jāsargā no varmāku uzbrukuma. Bet — ar ko Šmits, aicinot ar varmākām izrēķināties fiziski, ir labāks par tiem, kas bērnus izvaro un pēc tam, atvainojiet, pārgriež viņiem rīklītes? Šmits taču arī alkst asiņu. Kastrēt, sterilizēt vai ķīmiski apstarot.

Šmitam ir vairākas identitātes. Viena no tām — Saeimas Cilvēktiesību komisijas vadītājs. Šādi izteikumi pavisam noteikti ir pretrunā ar izpratni par cilvēktiesībām, jo Latvija jau gandrīz desmit gadus ir pievienojusies Eiropas cilvēktiesību dokumentiem, kas neparedz nāvessodu, lai arī cik smags būtu noziedznieka nodarījums. Tagad Šmits rāda — viņam nav nekādas saprašanas par jomu, kurā viņš parlamentā ir galvenais atbildīgais. Īpaši, ja ieklausās viņa nu ļoti krāšņajā citātā: „Tieslietu ministrijai varbūt bija sen laiks papētīt demokrātisko valstu praksi, kur dažās no šīm valstīm šādi cilvēki, kas veic seksuālus noziegumus pret bērniem, tiek vai nu kastrēti vai sterilizēti, vai ķīmiski apstaroti. Un tad varētu nākt ar kaut kādiem konkrētiem priekšlikumiem.” Latvija dzīvo Eiropas Savienības zonā un tāpēc tai saistoši ir ES normatīvi. Un tāpēc es patiesi ļoti vēlētos, lai ministrs Gaidis Bērziņš sameklē un publiski dara zināmu kaut vienu ES valsti, kurā noziedzniekus kastrē, sterilizē vai ķīmiski apstaro. Lai dara zināmu un pēc tam lai iet ar priekšlikumiem pie Šmita uz Saeimu.

Taču tas, ka Šmits absolūti un galīgi nav piemērots pašreizējam komisijas vadītāja postenim, jau nav nekas jauns — viņš sen vairākkārt un gana krāšņi ir demonstrējis savu totālo analfabētismu cilvēktiesību jautājumos, tāpēc varbūt nav ko brīnīties par viņa kā amatpersonas izteikumiem. Taču Šmitam ir vēl kāda identitāte. Un tas ir mācītājs. Dvēseļu glābējs taču! Konkrētajā gadījumā garīdzniekam Šmitam nevajadzēja vis sludināt „aci pret aci un zobu pret zobu”, bet gan, ja viņš grib ko tomēr labu šajā pasaulē izdarīt, tad — uzvilkt mācītāja talāru un doties uz cietumu pie nelaimīgās noklīdušās avs — pie tēva, kas savam bērnam lēma nāvi. Un ar savu garīgo vārda spēku mēģināt vēl glābt, kas glābjams. Nevis grēcinieku pa taisno iegrūst elles katlā. Jo pēc svētajiem rakstiem, uz kuriem taču mācītājam Šmitam tik ļoti vienmēr paticis atsaukties, ikvienam, arī visbriesmīgākajam grēciniekam, ir iespējams saņemt piedošanu. Taču tā vietā Šmits aicina uz asinspirti — kastrēt, sterilizēt vai ķīmiski apstarot.

Un vēl jau Šmitam ir arī citas identitātes — cilvēks, vīrs, tēvs. Un tagad tikai nesakiet, ka konkrētajā gadījumā Šmits tieši runā kā tēvs — jo no varmāku rokas tiek pazemoti un mirst mūsu bērni. Bet tomēr. Vai Šmits būtu tas, kurš tagad lemtu par to, ko citam cilvēkam griezt nost? Sāksim ar kastrēšanu un beigsim ar rociņām, kājiņām un galviņām? Vai tiešām Šmita (pat ja viņš būtu Dieva vietnieks zemes virsū) kompetencē ir izšķirt, kuram ko nošņāpt, kuram ko piešūt klāt, bet kuram varbūt vispār atņemt dzīvību? Un ja nu dzīve iegrozās tā, ka, balstoties uz paša Šmita proponētajiem principiem, kādudien kastrēt, sterilizēt vai ķīmiski apstarot nāktos kādu pašam mācītājam tuvu cilvēku? Nedod, Dievs, protams, bet dzīve ar cilvēkiem joko. Spēlējas. Un mēs nekad nevaram būt pārliecināti, ka neiekāpsim pašu izliktajos slazdos.

„Aci pret aci un zobu pret zobu” — ja pastāv šis princips, tad ļaunums nebeidzas nekad. To saprata ne tikai Šekspīra Hamlets, kurš tomēr izdevīgā brīdī nenogalināja savu tēvabrāli, bet arī mūsu pašu Kārļa Skalbes kaķītis, kurš aicināja nevairot sāpes. Jo, ja satiekas zobs pret zobu, tad ļaunums vairojas ģeometriskā progresijā. Un mēs noslīkstam paši savās asinīs. Paši savā primitīvismā. Bet mēs taču pretendējam uz ko cēlāku, ne tikai šāvēju un kāvēju statusu, vai ne?

Tā vietā, lai proponētu fizisku izrēķināšanos ar varmākām, Šmits var izmantot visas savas tautas kalpa un mācītāju partijas iespējas, jo, raugi, ir taču varen trāpīgi iegadījies, ka tieši Šmita partijas biedrs, arī svētais tēvs, Ainars Baštiks ir bērnu un ģimenes lietu ministrs. Uz viņa pleciem gulst politiskā atbildība par to, lai Latvijas bērni netiktu sisti. Lai Latvijas bērni nemirtu no savu vecāku rokas. Šmitam nu ir lieliska iespēja nevis kalt fiziskas atriebības plānus, bet gan mudināt savu partijas biedru beidzot tomēr saņemties un izveidot drošības sistēmu, lai bērnus pasargātu no vardarbības. Un ne tikai mudināt — vēl jo cēlāk ibūtu, ja Šmits Baštiku šajā patiesi grūtajā darbā atbalstītu un strādātu kopā ar viņu un pārējiem kolēģiem politiķiem. Ja vien Šmitam patiesi rūp, lai Latvijas bērni augtu drošībā, jo patlaban viņa rīcība mudina secināt ko citu — ka deputātu, mācītāju, vīru, tēvu un vienkārši cilvēku Jāni Šmitu vada primitīva atriebes kāre. Un šādā gadījumā viņš sevi, pat varbūt negribot, nostāda uz tā paša pakāpiena, kur jau drūzmējas bērnu varmākas. Cilvēki bez nākotnes. Un, jo vairāk tādu, jo arī Latvijai ir visas cerības kļūt par valsti bez rītdienas.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!