Foto: B. Koļesņikovs

Lai arī situācija akadēmiskajā sektorā pamazām uzlabojas, patreizējais izglītības programmu piedāvājums vēl nesasaucās ar Latvijas ambīcijām ekspertīzes sniegšanā attīstības valstīm. Turklāt vēl nepaveikts mājasdarbs – līdzdalība efektīva attīstības sadarbības politikas mehānisma izveidē.

Attīstības sadarbība ir ļoti plaša un daudzslāņaina joma, kas paver iespējas ekspertu, konsultantu, pētnieku un mācībspēku tiešai iesaistei attīstības politiku programmēšanā, novērtēšanā, kā arī attīstības izglītības un pētniecības jomā. Tomēr pilnvērtīga akadēmiskā sektora iesaistīšanās attīstības politikas diskusijā ir ierobežota ne tikai Latvijā, bet arī citās Austrumeiropas valstīs.

2003. gada Kanādas Starptautiskās izglītības birojam sagatavotajā ziņojumā par attīstības studijām Čehijas un Slovākijas augstskolās minēts, ka reģiona augstskolu pieredze attīstības izglītībā ir ļoti maza. Augstskolu programmās un kursos joprojām trūkst tematu, kas nepieciešami attīstības projektu realizēšanai – stratēģiskās plānošanas, projektu, programmu novērtēšana un monitorings. Tāpat nepietiekami apgūta ir arī tematika vides, dzimtes, cilvēktiesību, demokratizācijas un lauku attīstības studijās[1]. Latvijas augstskolas pagaidām nerealizē attīstības studiju programmas, tomēr to kursu piedāvājumos var pamanīt attīstības studiju ieviešanai nepieciešamus komponentus projektu vadības, finanšu vadības, vides, starptautisko attiecību un ES integrācijas jomās. Lai arī situācija akadēmiskajā sektorā pamazām uzlabojas, patreizējais izglītības programmu piedāvājums vēl nesasaucās ar Latvijas ambīcijām ekspertīzes sniegšanā attīstības valstīm.

Ņemot vērā to, ka attīstības sadarbības pieredze vēl tikai veidojas, Latvijas ekspertīze attīstības sadarbības jautājumos top ārvalstu augstskolās un starptautiskajās organizācijās. Aptaujājot ekspertus un mācībspēkus, kas līdz šim līdzdarbojušies attīstības projektos, centos noskaidrot novērojumus, kas radušies īsajā Latvijas attīstības sadarbības praksē.

Zināšanu nodošanā – uzticami un atpazīstami

Patlaban gandrīz visas jaunās dalībvalstis savu attīstības palīdzību veido saskaņā ar populārāko prakses formu, uzsverot zināšanu nodošanu, kvalitatīvu valsts pārvaldes veidošanu palīdzības saņēmējvalstīs. Vairums valstu savu stratēģiju veido saskaņā ar ANO Tūkstošgades mērķiem, OECD un Eiropas Savienības dokumentiem. Vadoties no vēsturiskiem un ģeostratēģiskiem apsvērumiem, dažas valstis ievērojamu nozīmi pievērš palīdzības piešķiršanai postsociālisma valstīm. Polija pievērsusies Ukrainai un Baltkrievijai, bet Baltijas valstis Dienvidkaukāza valstīm, Baltkrievijai un Moldovai[2].

Donorvalstīm, kas nevar piedāvāt palīdzību “graudā”, ir svarīgi nodrošināt uzticamību un atpazīstamību savam piedāvātajam reformu produktam un ekspertiem. Pēc Gruzijas attīstības stratēģijas ekspertes Sintijas Šmites domām ļoti svarīgi ir izprast valsts kultūras kontekstu. Ņemot vērā Gruzijas valsts pārvaldes korporatīvo klimatu, Latvijas ekspertiem jau laikus būtu jānodrošinās ar “caurlaidēm” un personīgajiem kontaktiem. Viņasprāt, nozīmīga ir arī savstarpēja sadarbība un informācijas apmaiņa par iecerētajiem palīdzības projektiem ar lielajām starptautiskajām donororganizācijām – Pasaules Banku, USAID un UNDP. Donorvalstīm, kurām ir ierobežoti finansiālie resursi, sekmīga sadarbība ar “lielajiem” donoriem, dod iespēju “izvilkt” noteiktas aktivitātes un to veikšanai virzīt savus ekspertus, tādējādi dodot savu artavu attīstības sadarbībā. Arī Pasaules Bankas konsultante Sanda Putniņa norāda, ka starptautisko organizāciju iekšienē pastāv liels pieprasījums pēc ekspertiem ar reformu pieredzi pārējas valstīs.

Zināšanu un ekspertīzes nodošanas mehānismi var būtu ļoti dažādi. “Lai atceramies kaut vai tos starptautiskos konsultantus, kas savulaik ieradās Latvijā,” seminārā par EK Attīstības sadarbības politiku savā uzrunā teica sabiedriskās organizācijas “Stratēģija” izpilddirektore Gunta Bērziņa, norādot, ka Latvija ir pieredzējusi gan veiksmīgus, gan neveiksmīgus ārvalstu ekspertīzes piedāvājumus.

Kā vienu no zināšanu pārneses veidiem aptaujātie eksperti minējuši Latvijas valsts iestāžu reformu aprakstu sagatavošanu un adaptēšanu attīstības valstu vajadzībām[3].

Jāatzīmē, ka zināšanu pārnesei nepieciešamas īpašas prasmes, piemēram, starpkultūru komunikācijā, un daudzveidīgi instrumenti, piemēram, arī telekonferenču rīkošana.

Attīstības palīdzības sniegšana ir dinamisks process, jo palīdzības saņēmējvalstu prioritātes mainās ļoti bieži un sacensībā par līgumiem cīnās uzņēmēji, nevalstiskās organizācijas un individuāli konsultanti. Kā zināms, ne tikai Latvija, bet arī Lietuva un Igaunija arī izvēlējusies Moldovu un Gruziju kā palīdzības sniegšanas valstis. Visi aptaujātie eksperti norādīja, ka Latvijas attīstības sadarbības īstenošanai nepieciešams izstrādāt efektīvu koordinācijas mehānismu. Tas nozīmē, ka līdzās palīdzības projektu īstenošanai saņēmējvalstīs, būtiska ir Latvijas nevalstisko organizāciju un akadēmiskā sektora loma, pildot mājas darbu efektīva attīstības sadarbības politikas mehānisma izveidē. Tieši šobrīd Latvijas nevalstisko aktoru rokās ir vairāk ietekmes sviru, nekā tad, kad jau darbosimies kā palīdzības sniedzēji – tā atzīst Eiropas Attīstības politikas vadības centra Institucionālo attiecību nodaļas vadītājs Gīrts Laporte (Geert Laporte)[4]. Pirmā nopietnā pārbaude šīm “ietekmes svirām” nevalstiskajam sektoram varētu būt sarunās par valsts atbalstu kapacitātes stiprināšanā, tām pretendējot uz Eiropas Attīstības fonda finansējumu attīstības projektiem.

Valstiskās intereses un morālie imperatīvi

Attīstības sadarbību var aplūkot arī kā ārpolitikas instrumentu, sagatavojot augsni ārējām ekonomiskajām un politiskajām attiecībām. Realizētie projekti palielina Latvijas atpazīstamību reģionā un ļauj Latvijas uzņēmējiem vieglāk ienākt attiecīgajās valstīs. Moldovas attīstības stratēģijas autors Dr. Andris Sprūds uzskata, ka Latvijas attīstības sadarbības politikas aktivitāšu īstenošanai vajadzētu notikt saskaņā ar Latvijas ārpolitiskajām prioritātēm. Pēc viņa domām, Ārlietu Ministrijas atbalstītajiem tehniskajiem projektiem jāveicina Moldovas integrāciju Eiroatlaniskajās struktūrās un tās teritoriālo integritāti, kā arī jāsekmē valsts pārvaldes un nevalstiskā sektora kapacitātes stiprināšanu, un informācijas sabiedrības attīstību. Bez skaidras vīzijas un alternatīvu apspriešanas, attīstības sadarbības jautājumi iegūst tehnisku raksturu un plašākai sabiedrībai to būtība vairs nav izprotama.

Nav noslēpums, ka donorvalstu un starptautisko donororganizāciju sniegtā palīdzība bieži vien nesasniedz tiešos adresātus un nauda atgriežas atpakaļ donoru puses – uzņēmēju, konsultantu un ekspertu kabatās. Arī Latvijā notikušajās diskusijās izskanējuši apgalvojumi par to, ka attīstības sadarbība ir bizness ne vien uzņēmējiem, bet arī nevalstiskajām organizācijām un ekspertiem. Lai arī šāda nostādne daudziem liekas nepieņemama, tā atsvaidzina oficiālo politikas diskursu un aktivizē politisko kopienu diskusijai par attīstības politikas instrumentu atbilstību izvirzītajiem globālās atbildības morālajiem imperatīviem, kas ietverti ANO Tūkstošgades mērķos.

Integrēta pieeja attīstības izglītībai

Palīdzības sniegšanas teorijas un prakse tiek apgūta attīstības izglītības ietvaros. Pēdējo desmit gadu laikā šo studiju programmās aplūkoto jautājumu loks ir ievērojami paplašinājies. Ja sākotnēji attīstības jautājumi tika skatīti starptautiskās ekonomikas un politekonomikas perspektīvā, tad tagad attīstības jautājumi tiek aplūkoti arī no kultūras, vides, dzimtes, labas pārvaldības viedokļa. Daudzas universitātes piedāvā attīstības studiju kursus ekonomikas, pārvaldes, vides un tiesību studiju programmās. Spriežot pēc studentu un mācībspēku atsauksmēm, šīs programmas kļūst aizvien populārākas. Piemēram, Kanādā iegūt grādu attīstības studijās bakalaura līmenī piedāvā jau vismaz 22 universitātēs. Interesanti, ka šo programmu skaits strauji pieauga tieši deviņdesmito gadu vidū, kad Kanādas valsts finansējums attīstībai tika samazināts [5]. Attīstības priekšmetu apguves popularitāti veicina arī tādi globāli fenomeni kā starptautiskā miera kustība, ekoloģijas jautājumi, kā arī brīvprātīgo kustības. Arī Latvijā darbību uzsākusī Globālā izglītības tīkla (Global Learning Network – GLEN) organizācija varētu būt spēcīgs katalizators jauniešu globālās apziņas celšanā un attīstības praktisko kompetenču uzkrāšanā, kas ir izšķiroša, lai veidotos ekspertīze noteiktu reģionu attīstības politikas analīzes un programmu novērtēšanas jomā.

Patlaban tikai dažas jaunās dalībvalstis apzinās attīstības izglītības nozīmi un tikai dažas ir izveidojušas adekvātus mehānismus un piešķīrušas finansējumu. Čehija, Igaunija, Ungārija un Slovākija ir finansējušas NVO aktivitātes attīstības izglītības jomā. Arī Latvijas nevalstisko organizāciju platforma attīstības sadarbībai (LAPAS) plāno veikt aktivitātes sabiedrības informēšanas kampaņu – izdot bukletus, rīkot semināru medijiem, lekcijas augstskolās. Jādomā arī par attīstības izglītības ieviešanu skolās ar mērķi veicināt izpratni par pasaules attīstību jau bērnībā.

To, ka nepieciešamība pēc informācijas ir liela, liecina 2005. gada februārī veiktā Eirobarometra aptauja – tajā konstatēts, ka 88% ES iedzīvotāju nav dzirdējuši par ANO tūkstošgades mērķiem[6]. 18.-20. maijā Briselē rīkotajā konferencē “Sabiedrības apziņas celšana un attīstības izglītība Ziemeļu-Dienvidu solidaritātei” tika uzsvērts, ka attīstības izglītība un sabiedrības apziņas celšana ir attīstības sadarbības politikas neatņemama komponente. Tam jāatbalsojas arī dalībvalstu programmu budžetos, novirzot attīstības izglītības aktivitātēm vismaz 3% no valstu oficiālās attīstības palīdzības (ODA – Official Development Assistance)[7]. Latvijā finansējums attīstības izglītībai pagaidām nav paredzēts.

Finansējums pieaugs

Pašreizējie jauno dalībvalstu budžeti attīstības sadarbībai ir 0,02-0,14% no IKP, un tas ir daudz zemāk nekā ES un OECD izvirzītie mērķi. Valstis ir apņēmušas sasniegt 0,17% no IKP līdz 2010. gadam un 0,35% līdz 2015.gadam, kas ir visai ambiciozs projekts, ņemot vērā straujo IKP pieaugumu šajās valstīs. Veco dalībvalstu mērķi ir divreiz augstāki.

2005. gadā Latvijas attīstības politikas īstenošanai bija piešķirti 100 tūkstoši latu, taču nākamā gada politikas plāna ietvaros pieprasīta seškārt lielāka summa, atvēlot līdzekļus arī grantu programmai, komunikācijas aktivitātēm un izpētei. Pēc Lielbritānijas pārjūru Attīstības Institūta ziņām donororganizācijas katru gadu tērē 3 miljardus dolāru attīstības izpētei, tomēr izrādās, ka arī dāsnajiem donoriem ir aktuāla klasiskā problēma par pētniecības izmantošanu politikas veidošanā [8]. Latvijā pieejamais finansējums attīstības pētniecībai ir mērāms dažos tūkstošos latu.

Niecīgie resursi attīstības sadarbības pētniecībai nav attaisnojums, lai aizkavētu attīstības politikas plānošanas un novērtēšanas sistēmas izveidi. Tajā pašā laikā par šīs sistēmas mērķiem un līdzekļiem joprojām ir vairāk jautājumu, nekā atbilžu. Viens ir skaidrs – kamēr sistēma vēl nestrādā, tā ir elastīgāka. Lai veicinātu pētnieku, konsultantu un universitāšu mācībspēku iesaisti sistēmas izveidē būtu vēlams:

· veicināt diskusiju par septembrī gaidāmajām Gruzijas un Moldovas attīstības stratēģijām;

· koncentrēt zināšanu resursus informējošiem un izglītojošiem pasākumiem, kā arī attīstības projektu novērtēšanas sistēmas izstrādei, lai panāktu maksimālu ieguvumu no iztērētās naudas;

· domāt par Latvijas reformu produkta un ekspertīzes atpazīstamības veicināšanu un mērķtiecīgāku izmantošanu saistībā ar ārpolitiskajiem mērķiem.

Savukārt augstskolām un pētniecības iestādēm izvirzāmi sekojoši ieteikumi:

· iespēju robežās ieviest attīstības tematus mācību programmu saturā, kā arī veicināt attīstības studiju moduļu veidošanu starp augstskolām.

· Pakāpeniski uzkrāt pētniecisko kapacitāti noteiktu reģionu, attīstības politikas analīzes un programmu novērtēšanas jomā.

____________________________________

[1] Martin Rudner “ODACE International Development Education Mission to the Czech Republic and Slovakia” CBIE, 2003.

[2] Adam Novak “NGDO Partnerships in the enlarged EU” Seminārs “EK Attīstības sadarbības politika, līdzekļi un finansēšana”, Rīga, 2005. g. 29. augusts.

[3] Diskusija “Attīstības sadarbība – bizness, ne tikai ārpolitika“

[4] Geert Laporte “Non-State Actors in EC Development Cooperation” Seminārs “EK Attīstības sadarbības politika, līdzekļi un finansēšana”, Rīga, 2005.g. 29. augusts.

[5] CASID & The North-South Institute. 2003. “’White Paper’ on International Development Studies in Canada” Ottawa.

[6] Eurobarometer, “Attitudes Towards Development Aid” Feb, 2005.

[7] Konference “Sabiedrības apziņas celšana un attīstības izglītība Ziemeļu-Dienvidu solidaritātei” Brisele 2005. g. 18.-20. maijs.

[8] Lielbritānijas Lielbritāniju Pārjūras Attīstības Institūta Pētniecības un attīstības politikas saiknes stiprināšanas projekts

Teksts angļu valodā pieejams šeit.

Šī publikācija ir tapusi ANO Attīstības programmas Latvijā un LR Ārlietu ministrijas kopīgā projekta “Institucionālās kapacitātes veicināšana attīstības sadarbības jomā, lai stiprinātu Latvijas valdības attīstības sadarbības struktūru” ietvaros.