Labrīt, lasītāji!Kas nemācās no vēstures, tam lemts to piedzīvot vēlreiz -- tā māca sen zināms aforisms. To es neapstrīdu, jo pagātnes kļūdām vajadzētu mācīt cilvēkus otrreiz tāpat nedarīt. Taču tikpat labi var arī teikt, ka tauta, kura kā nespēj, tā nespēj atraut skatienu no pagātnes, ir lemta problēmām tagadnē.
Par to liek domāt ziņa, ka ASV Tautas pārstāvju palātas Ārlietu komisija aizvakar ar vienas balss pārsvaru apstiprināja rezolūciju, kurā ir pateikts, ka armēņu nogalināšana 1. pasaules kara laikā ir bijis genocīds. Armēnija vienmēr ir teikusi, ka turki nogalināja 1,5 miljonus tautiešu. Turcija vienmēr ir teikusi, ka bojā gāja krietni mazāks skaits cilvēku, piedevām tas nebija vis genocīds, bet gan pilsoņu karš, kura laikā miruši ir arī turki. Amerikāņu komisijas balsojums momentā izsauca milzu protestus pie ASV vēstniecības Turcijas galvaspilsētā, no Vašingtonas tika atsaukts Turcijas vēstnieks.
Notikušajā ir redzams, cik spēcīga balss Amerikā ir armēņu diasporai. Taču vēl vairāk ir redzams tas, cik ļoti ļaudis nespēj atteikties no pagātnes. ASV un Turcija ir sabiedrotas valstis NATO, amerikāņiem tur ir liela militāra bāze. Šīs attiecības jau neizzudīs tāpēc, ka nu reiz ir pateikts, ka ir noticis genocīds, bet kam tas bija vajadzīgs? Acīmredzot armēņiem. Taču armēņiem, kuri priecājas par komitejas balsojumu derētu padomāt arī par to, ka nu atkal sprungulis ir likts ceļā Armēnijas un Turcijas savstarpējo attiecību uzlabošanai. Paskatieties jel kartē — Armēnijai kaimiņos ir tikai Turcija, Gruzija, Azerbaidžāna (arī pietiekami sarežģītas vēsturiskas attiecības jautājumā par Kalnu karabahu) un Irāna. Vai vēsturiskas niezes pakasīšana tiešām ir iemesls kaimiņvalsts kacināšanai?
Ar to es negribu teikt, ka armēņu sāpe ir noraidāma vai ignorējama. Katrā gadījumā arī mūsējā ir valsts, kurā arī pietiekami daudz skats tiek vērsts tikai atpakaļ un atpakaļ un atpakaļ. Kā esmu rakstījis citreiz, mūsējā ir pietiekami mazohistiska tauta, lai piecas reizes gadā liktu visiem izkārt sēru karogu, lai pieminētu okupāciju. Kur citur pasaulē tā kaut kas redzēts? Taču tajā pat laikā arī man liek saviebties tas, ka Latvijas galvaspilsētā patlaban saimnieko cilvēks, kura acīmredzamais mērķis ir no jauna pacelt gaismā visus padomju laiku “svētkus” pēc kārtas. Vēl nav dzirdēts, ka ar lielu švunku tiks atzīmēta Kosmonautikas diena (12. aprīlī), bet citādi pašvaldības galva svin i padomju karaspēku, i padomju “uzvaru.” Neatminos, vai pērn novembrī viņš pacēla glāzīti arī “lielajai oktobra revolūcijai” par godu, bet pārsteigums tas nebūtu. Piedevām ar visu padomiskā svinēšanu cilvēks ir nolēmis, ka ir aizliedzama diena, kad viena daļa latviešu atceras savu sāpi. Manuprāt, ja “drošības iemeslu” dēļ ir aizliedzams 16. marts, tad to pašu “drošības iemeslu” labad būtu jāaizliedz arī 9. maijs — arī tur mēdz uzrasties ekstrēmistiski protestētāji.
Taču vēl labāk tomēr būtu, ja lielas gruzīšanās nebūtu ne par vienu, ne par otru. 16. martā leģionāri var mierīgi sapulcēties un pieminēt kritušos, tas ir kļuvis par starptautisku notikumu tikai tāpēc, ka uz sirmo vīru rēķina demagoģiju vēlas veikt Krievijas un mūsu pašmāju “krievvalodīgie” masu informācijas līdzekļi, kā arī atsevišķi tarkšķi, kuri netiek vaļā no vēlmes muldēt par “nacisma atdzimšanu” Latvijā (viņiem informatīvu atbalstu, protams, dod arī latviešu nacionālradikāļi, kuru viens spārns ir tik kliedzoši antisemītisks, ka paraleles ar nacismu nav ar uguni jāmeklē). Savukārt 9. maijā, lai pulcējas tie, kuri nespēj atteikties no vodkas, voblas un pagalam muļķīgās pārliecības, ka PSRS bija kaut kas labāks par līdz kliņķim korumpētu un absolūti totalitāru diktatūru, bet lai visi pārējie viņus vienkārši ignorē. Kašķis, kas saucas “mana pārliecība par vēsturi ir labāka par tavu pārliecību par vēsturi” var kļūt bērnišķīgs. Armēņi zina, ka pret viņiem 20. gadsimta sākumā tika veikts genocīds. Latvieši zina, ka 1945. gadā nenotika nekāda “uzvara,” togad sākās brutāla Latvijas okupācija. Kāpēc par to ir jārunā vēl un vēl un vēl?
Jauku visiem dienu!