Raksts

Aizmirsta gaidot


Datums:
30. jūlijs, 2012


Foto: Esther Gibbons

Bērnu laišana pasaulē izvirzīta kā viena no NAP prioritātēm, tāpec nav saprotams, kāpēc no cilvēka drošumspējas stiprināšanas fokusa izkritušas nepilngadīgās un bezdarbnieces vientuļās grūtnieces - topošās māmiņas, kurām ekonomiskā, sociālā un emocionālā drošība jo sevišķi vajadzīga jau tagad.

Raugoties no Nacionālās Attīstības plāna (NAP) tagadējās versijas perspektīvas, rodas iespaids, ka Latvijā šobrīd un arī turpmāk pasaulē tiks laisti vienīgi iepriekš plānoti bērni. Par bērnu ieņemšanu jaunie vecāki izšķirsies, kolīdz būs pārliecināti, ka arī pēc ģimenes pieauguma turpinās baudīt ekonomiskās drošības apstākļus, – regulārus, pietiekami lielus ienākumus un karjeras izaugsmes iespējas. Tādējādi, saskaņā ar NAP, Latvijas demogrāfiskās problēmas atrisināmas, stiprinot jauno, potenciālo vecāku ekonomisko drošumspēju ar virkni pārvaldības līmenī īstenomajiem pasākumiem. Piemēram, garantējot viņiem nodokļu atvieglojumus, neapliekamā minimuma paaugstināšanu, un citas darba un ģimenes dzīves savienošanu atbalstošas aktivitātes. Līdz ar to NAP demogrāfiju veicinošās cilvēka drošumspējas ietvarā tieši jaunie, strādājošie cilvēki bez bērniem tiek konceptualizēti kā viena no Latvijas neaizsargātākajām iedzīvotāju grupām, kas attiecīgi nejūtas spējīgi gādāt par savu un iespējamo nākotnes ģimeni.

Vai NAP izstrādātajā un uz demogrāfiju balstītajā vīzijā par Latvijas sabiedrības turpmāko attīstību iekļaujas tikai plānotie bērni?

Gandrīz ikvienam ir skaidrs, ka Latvijā bērni tiek un tiks ieņemti, laisti pasaulē arī tad, ja nav ieplānoti. Par vecākiem kļūs arī tādi cilvēki, kuri nekad iepriekš nav dzīvojuši ekonomiskās drošības apstākļos un tādus diezin vai pašu spēkiem varēs sasniegt arī tuvākajā nākotnē pēc bērna laišanas pasaulē. Šādu vecāku vidū ir vientuļās bez darba palikušās grūtnieces, sievietes bez izglītības un darba pieredzes –skolnieces, studentes, bārenes. Tiesa gan, NAP sadaļā „Stabili pamati tautas ataudzei” pieminētie rīcības virzieni un uzdevumi nekādus atbalsta pasākumus šādām topošajām māmiņam viņu drošuma spējas stiprināšanai, mudinot mazuli tomēr laist pasaulē un pašas spēkiem uzaudzināt, neparedz. Tas rosina uzdot virkni jautājumu: vai NAP izstrādātajā un uz demogrāfiju balstītajā vīzijā par Latvijas sabiedrības turpmāko attīstību iekļaujas tikai plānotie bērni? Vai tie bērni, kuri dzims neplānoti nepilnās, ekonomiski nenodrošinātās ģimenēs, šai valstī ir mazāk nozīmīgi un vajadzīgi? Nav saprotams arī, kāpēc, saskaņā ar NAP, tikai vienai daļai vecāku, proti, strādājošajiem, ir privilēģija saņemt valsts atbalstu ekonomiskās drošības sasniegšanai un uzturēšanai? Tikmēr citai vecāku grupai, proti, bezdarbniekiem, bez izglītības un pieredzes, – šai ziņā nav paredzēta nekāda palīdzība.

Kaut arī nekad to nav vēlējušās, bieži vien šīs sievietes izšķiras par labu abortam vai nule piedzimušā mazuļa atstāšanai slimnīcas „silītē”.

Vai patiesi, domājot par demogrāfijas veicināšanu, tieši ekonomiski aktīvie topošie vecāki Latvijā ir tā neaizsargātākā iedzīvotāju grupa? Vai tikpat neaizsargātas ir arī vientuļās grūtnieces, kuras, piedzīvo ne vien ekonomiskas, bet arī sociālas un emocionālas grūtības? Kaut arī nekad to nav vēlējušās, bieži vien šīs sievietes izšķiras par labu abortam vai nule piedzimušā mazuļa atstāšanai slimnīcas „silītē”.

Grūtniece uz ielas

Kate ir bārene (19). Kad meitenes puisis uzzināja, ka draudzene negaidīti palikusi stāvoklī un abortu veikt negrasās, viņš Kati pameta, atsakoties arī jebkādā veidā piedalīties abu kopīgā bērna audzināšanā. Tas meitenei nozīmēja nonākt turpat vai uz ielas – piepelnoties, strādājot par auklīti, Rīgā patstāvīgi apmaksāt dzīvesvietu viņa nebūtu spējīga. Atgriezties skolas kopmītnēs liedza sliktās sekmes un vidusskolas pamešana. Vērsties pēc palīdzības pie audžuvecākiem bija bezjēdzīgi – ģimenes trīsistabu dzīvoklī mazpilsētā fiziski nav vietas, turklāt, klaiņošanas dēļ, neatgriezeniski sabojātas savstarpējās attiecības. Gaidību periodam atbilstoša Katei nešķita arī mazpilsētas sociālā dienesta piedāvātā iespēja pārcelties uz sociālo dzīvokli. Nāktos mitināties kopā ar alkoholiķiem un pensionāriem. Blakus nebūtu neviena, kas ar savu pieredzi un prasmēm varētu palīdzēt grūtniecības laikā un pēc mazuļa nākšanas pasaulē. Kate atkal un atkla galvā pārcilāja domu par abortu.

Draudzenes izmisīgi brīdināja, ka visticamāk Kate Īrijā kļūs par cilvēktirdzniecības upuri. Tas meitenei gan nelikās tik biedējoši kā palikšana Latvijā.

Būdama sociāli aktīva un komunikabla jauniete, viņa risinājumu un padomus meklēja arī sociālajos tīklos, sazinoties ar draugiem un paziņām. Starp tiem arī kādreizējie skolasbiedri, kuri aicināja pārcelties pie sevis uz Īriju. Apberot meiteni ar solījumiem – palīdzēt iekārtoties Īrijā, melojot par milzīgo māmiņalgu, paziņas Kati pārliecināja. Grūtniece sakrāmēja čemodānu, lai pēc dažām dienām lidotu pie gandrīz pilnīgi sveša vīrieša, kurš turklāt apgalvoja, ka Katē ir iemīlējies un vēlas veidot ģimeni. Draudzenes izmisīgi brīdināja, ka visticamāk Kate Īrijā kļūs par cilvēktirdzniecības upuri. Tas meitenei gan nelikās tik biedējoši kā palikšana Latvijā. Bija taču pilnīgi skaidrs, ka, paliekot šeit, viņa pietiekošu finansiālu un emocionālu atbalstu negūs. Sociālais dienests un audžuvecāki katru sarunu ar meiteni uzsāka ar kauninājumiem: tu iznēsā bērnu nama bērnu!; gan jau tāpat viņu atstāsi „silītē”; varēji taču taisīt abortu!; sāc vienreiz domāt pati!” Lielākais trieciens bija sociālā dienesta apņemšanās nodrošināt Katei istabu savu bioloģisko vecāku – alkoholiķu (atņemtas vecāku tiesības) dzīvoklī bez elektrības, izsistiem logiem un 40 latu pabalstu mēnesī.

Laimīgā kārtā, Kate pati nejauši atklāja „iecerētā” melus un uz Īriju neaizbrauca. Meitene šobrīd dzīvo vienā no dažiem Latvijas topošo un jauno māmiņu krīzes centriem, ko finansē ārvalstu ziedotāju atbalstītas baznīcu misijas. Tajos mitinās grūtnieces, kuras pārsvarā ir no sociāli nelabvēlīgas vides. Kate šeit jūtas labi; uzņemta un aprūpēta gluži kā ģimenē, kuras viņai nav bijis astoņus gadus. Vienīgi tās pastāvīgās bažas: kas notiks pēc tam, kad puisēnam apritēs pusgads un nāksies pamest centru – tādi ir noteikumi. Vai nepilna gada laikā ir iespējams apgūt profesiju un atrast normāli atalgotu darbu un turpināt dzīvot pašai saviem spēkiem?

Plaisa Latvijas sabiedrībā

Atgriežoties pie NAP un situējot nule aprakstīto gadījumu, plānotajā demogrāfijas veicināšanas pasākumu kontekstā, uzskatu, ka līdzās strādājošajiem/nodarbinātajiem topošajiem vecākiem cilvēka drošumspējas stiprināšanas fokusā NAPā ir jāiekļauj arī vientuļās grūtnieces (bezdarbnieces, skolnieces, studentes, bārenes). Pirmkārt, tāpat kā nodarbinātie topošie vecāki, arī viņas tikpat lielā mērā ar saviem gaidāmajiem mazuļiem piedalās Latvijas „tautas ataudzē”. Otrkārt, kamēr NAP izstrādātāji un valsts pārvalde var tikai cerēt, ka, garantējot lielāku ekonomisko drošību, potenciāli jaunajie vecāki patiesi būs iedrošināti radīt un uzņemties atbildību par bērniem. Jāuzsver, ka Rietumeiropas valstu pieredze gan neliecina par ekonomiskās labklājības un bērnu radīšanas korelāciju. Treškārt, pārvaldības līmenī veiktie pasākumi, ar ko šobrīd atbalsta vientuļās grūtnieces, proti, sociālie dzīvokļi un niecīgie pabalsti, acīmredzami, nav pietiekami liels ieguldījums šo sieviešu drošuma spējas stiprināšanā. Tie viņām nesniedz sajūtu, ka arī bez ģimenes un dzīvesbiedra atbalsta būs spējīgas kopā ar bērnu Latvijā fiziski izdzīvot (ēdiens, medicīniskā aprūpe, pajumte, iespējas atrast darbu). Lai uzlabotu šo situāciju varētu, piemēram, nodrošināt arī tādus krīzes centrus, kuros bez pajumtes palikušās topošās māmiņas var uzturēties tik ilgi, kamēr atrod dzīvesvietu un darbu. Tāpat daudz palīdzētu īpašas šādām topošajām māmiņām piemērotas apmācību programmas, kas ļautu iespējami īsākā laika periodā apgūt profesiju jaunietēm bez izglītības.

NAPa pamatos iestrādātais cilvēka drošumspējas konceptuālais ietvars un saistītie praktiskie pasākumi drošuma spējas stiprināšanai, izstrādāts tā, lai iespējas sasniegt lielāku ekonomisko drošību būtu tikai strādājošajiem Latvijas iedzīvotājiem.

Jāatzīst, ka arī kopumā NAPa pamatos iestrādātais cilvēka drošumspējas konceptuālais ietvars un saistītie praktiskie pasākumi drošuma spējas stiprināšanai, izstrādāts tā, lai iespējas sasniegt lielāku ekonomisko drošību būtu tikai strādājošajiem Latvijas iedzīvotājiem. Piemēram, nodokļu atvieglojumi un daļēja darba veikšanas iespējas. Tai pat laikā daudz neaizsargātāki Latvijā ir vientuļie cilvēki, kas ir bez darba un izglītības, ilgstošie bezdarbnieki un pensionāri. Kritiskās finansiālās situācijas dēļ, viņi nespēj piekļūt medicīnas aprūpei, izglītībai un socializēšanās iespējām. Tādējādi šie cilvēki piedzīvo cilvēknedrošību ne vairs tikai ekonomiskajā, bet arī veselības un sociālajā dimensijā. Raugoties no ilgstpējīguma viedokļa, šo cilvēku rīcībspēja samazinās. Iedzīvinot pašreizējo NAP versiju, manuprāt, pastāv risks padziļināt plaisu Latvijas sabiedrībā starp cilvēkiem, kuriem šobrīd ir ekonomiskie priekšnoteikumi uz ilgstspējīgām/tālredzīgām izvēlēm un rīcību, un starp tiem, kuriem, atrodoties krīzes un izmisuma situācijā, iespējamo cilvēkdrošības sasniegšanas stratēģiju loks jau tagad ir neliels.

Šie cilvēki piedzīvo cilvēknedrošību ne vairs tikai ekonomiskajā, bet arī veselības un sociālajā dimensijā.

To drīzāk var raksturot kā īstermiņa taktiku, nevis tālredzīgu dzīves līmeņa celšanas plānu (kā, piemēram, Kates gadījums). Šaubos, vai šāds iznākums sasaucas arī ar priekšnoteikumu radīšanu pilsoniskās sabiedrības stiprināšanai, ko plānots panākt, iedzīvinot praksē topošo NAP versiju.


Cilvēka drošumspējas definīcija, konceptuālais ietvars rīcībpolitikas attīstīšanai

Cilvēkdrošības definīcija

Laikaskops: Aborts

Laikaskops: NAP

Nacionālā Attīstības plāna 1. redakcija

Par cilvēktirdzniecības upuriem no Latvijas

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!