Foto: G. Dieziņš © AFI

Lai gan brīvība ir viena no pamattiesībām, kuras ierobežojumi pieļaujami tikai izņēmuma gadījumos, trešdaļa no Latvijas cietumos ieslodzītajiem neizcieš tur sodu, bet tikai vēl gaida tiesu vai spriedumu. Paradoksāli, bet tiesnešiem Latvijā ir vieglāk atļaut personas apcietināšanu, nekā to atteikt.

Katra trešā Latvijas cietumos ieslodzītā persona neizcieš tiesas piespriestu brīvības atņemšanas sodu, bet gan tikai gaida lietas iztiesāšanas dienu vai notiesājoša sprieduma stāšanos spēkā [1]. Situācija ar apcietinājuma kā drošības līdzekļa piemērošanu varētu šķist diezgan laba, ja spriežam tikai pēc sausajiem cipariem – pēdējos gados vērojama apcietināto skaita samazināšanās un patreiz to kopskaits ir zemākais 15 gadu laikā. Tomēr apcietinājuma būtības izpratnē un piemērošanā joprojām pastāv nopietnas problēmas, ko apliecina arī nesen veiktais A.Tallijas un I.Kalniņas pētījums „Apcietinājuma piemērošanas tiesiskums: nacionālā un Eiropas Cilvēktiesību tiesas jaunākā prakse”.

Gan Latvijas Satversme, gan vairāki starptautiskie dokumenti atzīst cilvēka brīvību kā vienu no fundamentālajām pamattiesībām. Tās ierobežošana pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos, tāpēc uz aizdomās turēto un apsūdzēto apcietināšanu būtu jāskatās kā uz īpašu, nevis ikdienišķu praksi.

Taču nekāds noslēpums nav sabiedrībā plaši izplatītais viedoklis, ka noziedzniekam vispiemērotākā vieta ir cietums, un, jo ātrāk pārkāpējs tajā tiek ielikts, jo labāk. Sabiedrības vēlme dzirdēt, ka noziedznieki tiek notiesāti, nevis atbrīvoti no kriminālatbildības, ir saprotama, tomēr jāuzsver, ka apcietinājums nav sods, bet gan drošības līdzeklis. Par soda mēru tiesa lemj, izskatot krimināllietas materiālus un vispusīgi izvērtējot savāktos pierādījumus, savukārt apcietinājumu kā kriminālprocesa drošības līdzekli piemēro, neizlemjot, vai cilvēks ir vainīgs viņam inkriminētajā likumpārkāpumā. Apcietinājuma mērķis ir novērst personas izvairīšanos no izmeklēšanas un tiesas, nepieļaut traucēšanu patiesības noskaidrošanai krimināllietā, liecinieku ietekmēšanu un apdraudēšanu, kā arī jaunu noziegumu izdarīšanu.

Viens no mūsu kriminālprocesa paradoksiem ir fakts, ka bieži vien tiesnešiem ir vieglāk atļaut personas apcietināšanu, nekā to atteikt. Gan plašā sabiedrībā, gan juristu vidū joprojām dominē šāds viedoklis – faktam, ka persona ir izdarījusi smagu noziegumu, ir izšķiroša nozīme, lemjot par apcietinājuma piemērošanu. Sankcionējot apcietinājumu personai, kura apsūdzēta vai tiek turētā aizdomās par smaga nozieguma izdarīšanu, tiesnešu darbs diez vai pelnīs nopietnu kritiku. Savukārt atteikšanās apcietināt tādu personu bieži izraisa diskusijas par tiesnešu korumpēšanos, lietas izmeklēšanas traucēšanu un pat profesionālo neatbilstību amatam. Kā piemēru varētu minēt gadījumu, kad negatīvu reakciju izraisīja tiesas lēmums neapcietināt personu, kas 18 gadu laikā pēc savas vecmāmiņas nāves turpināja saņemt viņai it kā vēl pienākošos pensiju. Inkriminētais noziegums krimināllikumā ir atzīts par sevišķi smagu, tomēr ir bijis acīmredzams, ka nav nepieciešamības pēc tāda drošības līdzekļa kā apcietinājums piemērošanas [2].

Ievērojot apcietinājuma juridisko dabu un apzinoties tā atšķirību no brīvības atņemšanas soda, tā piemērošanai visos gadījumos jābūt rūpīgi izvērtētai un pamatotai. Lemjot par personas apcietināšanu, svarīgi ir visi fakti – gan tie, kas attiecās uz izdarīto pārkāpumu, gan tie, kas raksturo personu.

Apcietinājumam jābūt pamatotam ne tikai dienā, kad lemj par šī drošības līdzekļa piemērošanu, bet arī jebkurā brīdī, kamēr persona atrodas ieslodzījumā. Pēc apcietinājuma sankcionēšanas nedrīkst uzskatīt, ka persona jātur ieslodzījumā līdz notiesāšanas dienai, bet vienīgais iespējamais sods pārkāpējam ir brīvības atņemšana.

Diemžēl stereotipi un apcietinājuma būtības nepareiza izpratne joprojām negatīvi ietekmē tiesnešu praksi šī drošības līdzekļa sankcionēšanā. Tāpat kā pirms pieciem gadiem, tiesneši ne vienmēr vispusīgi izvērtē apcietinājuma piemērošanas lietderīgumu un objektīvo nepieciešamību pēc tā. Ir samazinājusies, bet joprojām nav izzudusi prakse, kad tiesneši faktiski neargumentē lēmumu par apcietinājuma piemērošanu, bet vien standarta veidlapā pasvītrojot vārdus, norāda, ka persona var izvairīties no izmeklēšanas vai izdarīt jaunu noziedzīgu nodarījumu, kaut gan nav nekādu faktu, kuri varētu apstiprināt šos secinājumus. Arī atsakoties no veidlapu lietošanas, vairāki tiesneši tomēr turpina izmantot šabloniskos formulējumus un izvairās no konkrēto gadījumu dziļākas analīzes. Lemjot par apcietinājuma piemērošanu, tiesneši bieži neizvērtē tā samērīgumu vai dara to vienpusēji, uzskatot, ka persona jāapcietina izdarītā nodarījuma smaguma dēļ, nepievēršot uzmanību personas raksturojumam un citiem lietas apstākļiem.

Tiesu praksē, lemjot par apcietinājuma piemērošanu, salīdzinoši reti tiek vērtēta iespēja un lietderība piemērot citus, ar ieslodzīšanu nesaistītus, alternatīvus drošības līdzekļus. Spēkā esošais kriminālprocesa kodekss bez apcietinājuma paredz drošības naudu, nodošanu policijas uzraudzībā, parakstu par dzīves vietas nemainīšanu u.c. drošības līdzekļus. Pietiekami plašs drošības līdzekļu loks ir definēts arī jaunajā Kriminālprocesa likumā.

Lai pozitīvi ietekmētu tiesnešu praksi apcietinājuma piemērošanā un novērstu tajā kļūdas, ir svarīgi turpināt juristu diskusiju par apcietinājumu un turpināt monitorēt tā piemērošanu Latvijā.

_____________________________
[1] Šā gada 1.jūlijā cietumos tika turētas 7402 personas, no kurām 4989 personas jeb 67 % ieslodzīto izcieta piespriesto brīvības atņemšanas sodu, savukārt pārējiem 2413 cilvēkiem bija piemērots drošības līdzeklis – apcietinājums.

[2] Sīkāk skat.: http://www.delfi.lv/archive/article.phpid=6615283&categoryID=161&ndate=1066960891

Apcietinājuma piemērošanas tiesiskums: nacionālā un Eiropas Cilvēktiesību tiesas jaunākā prakse