Raksts

AIDS, ētika un sabiedrība


Datums:
10. septembris, 2002


Autori

Kārlis Streips


Foto: N. Mežiņš © AFI

Lai paceļas balsis, kuras aicina prokuratūru atrast tos mediķus, kuri skolai pateica, ka Sašam ir HIV infekcija. Lai paceļas arī tās balsis, kuras atkal un atkal atgādina cilvēkiem, kas ir HIV infekcija un kas tā nav.

Vienpadsmit gadus vecs puisis. Iedomājieties – vienpadsmit gadus vecs bērns, kurš savos dzīves pirmajos gados jau ir iemācījies lietot intravenozās narkotikas un kurš gluži sakarīgā kārtā, jo Latvijā nav sakārtots jautājums par šļirču apmaiņu (un tik mazam bērnam tāpat diez vai kāds dotu tīru šļirci), ir inficējies ar HIV vīrusu.

Pagājušajā nedēļā Latviju apšalca vēsts par mazo Sašu, kurš ir izārstējies no narkomānijas (padomājiet vēlreiz – 11 gadus vecs puika!!!) un ir gatavs iet skolā. Bet kas to ļāva? Rīgas skolā, kuru Saša gribēja apmeklēt, durvis tika aizcirstas viņam deguna priekšā. To redzēja televīzijas kameras, un tā mēs visi par to uzzinājām. Taču šķiet, ka laikrakstos diskusija par šo tēmu jau tagad ir apklususi. Ir žēl, jo te ir jautājums pēc jautājuma un par tiem ne tikai der padomāt, par tiem ir jādomā.

Pirmkārt, ir jārunā par to žurnālistu ētiku, kuri nolēma mazo Sašu parādīt televīzijā. Nu viņam uz pieres ir zīmogs. Pietiek jau vien ar to, ka 11 gadus vecs puisis grib iestāties klasītē, kur mācās sešus un septiņus gadus veci bērni. Tagad viņš ir kā spitālīgais. Kur viņš atradīs skolu? Manā rīcībā ir ziņas, ka Saša tagad mācīsies mājās, pie virtuves galda. Vai tas ir pats labākais risinājums puisim, kurš agri vien dzīvē ir iekritis ne tādā (maigi izsakoties) sabiedrībā? Skola taču nav tikai vieta, kur bērns iemācās reizrēķinu un lasīšanu. Skolā bērns mācās par apkārtējo sabiedrību, bērns iemācās mums visiem tik svarīgo sabiedrības saskarsmes prasmi. Saša no tā tagad ir izolēts.

Taču daudz nopietnāks ir jautājums par to, kādā veidā skola uzzināja, ka Saša ir inficēts ar HIV vīrusu. Tā tomēr ir konfidenciāla informācija, bet manā rīcībā ir ziņas, kuras liecina, ka šajā jomā ne viss ir kārtībā. Esmu dzirdējis par cilvēku, kurš veica asins analīzi, jo vēlējās precēties un Latvijā ir tāda prasība. Kad viņš aizgāja pēc rezultātiem, viņam iedeva kastīti ar pacientu kartītēm un lika sameklēt savējo – kastīti, kurā bija arī citu cilvēku identifikācijas. Es pats savām acīm vienā no AIDS testēšanas centriem esmu redzējis uz galda atstātus pacientu dokumentus. Tas gan bija visai sen, bet tam tā nevajadzēja būt tad, un tam tā nevajadzētu būt arī tagad. Lai paceļas balsis, kuras aicina prokuratūru atrast tos mediķus, kuri skolai pateica, ka Sašam ir HIV infekcija, un sodīt viņus, bargi, bargi sodīt. Pareizi par šo jautājumu rakstīja Neatkarīgā Rīta Avīze: “Latvijā vairs nav neviena HIV inficētā vai AIDS slimnieka, kas piekristu runāt publiski un izpaust savu vārdu. [..] Atliek tikai minēt, jo tagad viņi slēpjas, gan bērni, gan pieaugušie.”

Lai paceļas arī tās balsis, kuras atkal un atkal atgādina cilvēkiem, kas ir HIV infekcija un kas tā nav. Cilvēks ar HIV infekciju apkārtējiem ir bīstams tikai tādā gadījumā, ja viņa ķermeņa šķidrumi – asinis, sperma un maksts izdalījumi – nonāk cita cilvēka organismā. HIV vīrusu nevar iegūt no traukiem, no dvieļiem, no grāmatām, no rokas spiediena vai apkampiena, no gaisa, no odiem, no peldbaseiniem … HIV vīrusu iegūst seksuāla kontakta laikā, kad viena cilvēka ķermeņa šķidrumi iekļūst otra cilvēka organismā, HIV vīrusu var iegūt, ja organismā tiek ievadītas inficētas asinis un HIV vīrusu iegūst bērns no inficētas mātes miesām vai piena. Viss. Teorētiski jau laikam ir iespējams, ka Saša varētu gribēt nodarboties ar seksu, mēs jau zinām, ka viņš ir iemācījies lietot šļirces (un varam tikai lūgt Dievu, lai viņš no šīs baisās sērgas patiešām atbrīvotos). Taču Latvijā, kā ziņo statistika, ir 300 skolas vecuma bērnu un pusaudžu ar HIV infekciju. Tas nozīmē tikai to, ka visiem pārējiem bērniem un pusaudžiem atkal un atkal ir jādzird informācija par drošu un nedrošu seksu un par intravenozo narkotiku graujošo ietekmi uz veselību. Un nemānīsim sevi – tā ir informācija, kura diemžēl mūsdienās ir vajadzīga arī septiņus gadus veciem bērniem, kuri filmās un televīzijā un arī uz ielas nereti ir redzējuši to vien. Galvenais ierocis pret AIDS ir un paliek izglītība. Skolotāji, runājiet par to! Pasakiet bērniem, ka nekad nevajag ļaut citam sevi aizskart jebkurā sliktā veidā.

Kas attiecas uz Sašu, viņa dzīve nav beigusies. Mūsdienās zāles var nodrošināt HIV pacientam ilgu un salīdzinoši veselīgu mūžu. HIV vīruss sen jau vairs nav tas nāves spriedums, kāds tas bija pirms desmit gadiem. Cita lieta, vai Saša šīs zāles saņem. Cik saprotu, tad valsts apmaksātas zāles HIV inficētiem cilvēkiem tiek dotas tikai kādiem 200 indivīdiem, bet HIV inficēto ir daudz, daudz vairāk. Jācer, ka Saša ir viens no tiem 200, ne viens no tiem pārējiem. Un ja medicīna var palīdzēt Sašas imūnsistēmai, tad palīdzēt Sašas garīgajai attīstībai ir valsts izglītības sistēmas atbildība. Dievs nedod, ka Saša tiek norakstīts.


Inguna Ebela "Organizācijas “Glābiet bērnus!” aicinājums"

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!