Raksts

Afrolat – Āfrika Latvijā


Datums:
09. marts, 2004


Autori

Kristofers Ejugbo


Cieši sadarbojoties ar citām etniskās minoritātes pārstāvošām organizācijām, AFROLAT strādās pie tā, lai Latvijas sabiedrībā kopumā valdītu lielāka tolerance. Mums ir tiesības prasīt, lai par savu ieguldījumu Latvijā mēs pretī saņemtu to, ka pret mums izturētos kā pret cilvēkiem.

Sestdien, 13.martā oficiāls aizsākums ieplānots Āfrikas – Latvijas asociācijai, kuras prezentācijas ceremonijā piedalīsies Latvijas valdības un sabiedrības, ārzemju kopienas un mediju pārstāvji. Šajā rakstā īsi iepazīstinām ar organizācijas tapšanu un mērķiem.

Šķiet, ka pirmais afrikānis Latvijā parādījās 17. gadsimtā, visticamāk tas bija vergs, kas kalpoja kādam tā laika zemes īpašniekam vācietim. Pateicoties Gambijas un Tobāgo kolonijām latviešiem noteikti bija iespējas sastapties ar āfrikāņu izcelsmes cilvēkiem. Un tāpat arī neaizmirsīsim, ka ar Latvijas teritoriju bija saistīti cilvēki, kuru dzīslās ritēja afrikāņu asinis, piemēram, Puškins.

Taču aizsākumi mūsdienu stāstam par Āfriku Latvijā meklējami ap 1973. gadu, kad Rīgā ieradās pirmie studenti, lai mācītos Rīgas Civilās Aviācijas Institūtā. Vairums no viņiem ar laiku atgriezās mājās, taču dažiem bija iemesls palikt te, viņi bija šeit sastapuši mīlestību un nolēmuši apprecēties. Gadu gaitā ieradās vēl citi – studēt vai biznesa darījumos, un apmētās te. Kopumā šodien Latvijā dzīvo apmēram trīsdesmit afrikāņu – skolotāju, pasniedzēju, uzņēmēju, mūziķu un sportistu, bet reizēm viens cilvēks dara vairākas no šīm lietām. Āfrikai “sasveicinoties” ar Latviju ir jau radusies jauna paaudze, kura dzīvo abās šajās kultūrās. To vidū – kādreizējais aerobikas pasniedzējs, tagad uzņēmējs, kādreizējā Eiropas un pasaules mākslas vingrošanas čempione, televīzijas raidījuma vadītāja.

Pavisam drīz Latvija pievienosies Eiropas Savienībai. Pēdējo 12 gadu laikā tā ir daudz paveikusi, lai veidotu demokrātiskas institūcijas un atbrīvotu cilvēku prātus no padomju laika „klapēm”. Un tomēr Latvija joprojām ir valsts, kura nejūtas droša par savu vietu pasaulē, tās sabiedrība ir ļoti ilgi bijusi izolēta no kultūras un sociālajām tendencēm, kas pēdējā pusgadsimta laikā ir tik būtiski bagātinājušas citus Eiropas reģionus. Nedaudzās afrikāņu (vai citu neeiropiešu) izcelsmes cilvēku sejas Latvijas ielās joprojām ir kaut kas neparasts, gluži vai svešāda klātbūtne.

Šis ir piemērotākais brīdis Āfrikas – Latvijas asociācijas AFROLAT radīšanai. Tā ir reģistrēta nevalstiska organizācija, kas pārstāv un pulcina Āfrikas izcelsmes cilvēkus vai tādus, kam ar Āfriku ir īpašas saites. Mūsu galvenais mērķis ir parādīt, ka mēs piederam šai zemei un spējam tai daudz ko dot, veicinot Āfrikas izcelsmes cilvēku integrāciju Latvijas sabiedrībā un veidojot Latvijas sabiedrībā izpratni par Āfrikas kultūru un vērtībām, kā arī plašāk – izpratni par kultūras un etniskās daudzveidības vērtībām.

Kultūras darbs mums būs svarīgs. Atklāšanas ceremonijā mūsu bērni sniegs priekšnesumu – Āfrikas dejas, tādējādi paužot savu lepnumu par šo mantojuma daļu. Mēs ceram, kā Āfrikas mākslinieki aizvien biežāk apciemos Rīgu. Lielais skatītāju skaits, kas devās uz Dienvidāfrikas grupas Umoja vai Kaboverdes dziedātājas Cesārijas Evoras koncertiem apliecina to, ka Āfrikas kultūra piesaista Latvijas iedzīvotājus.

Taču mēs arī rīkosim kampaņas, jo integrācija ir divpusējs process. Mums ir tiesības prasīt, lai par savu ieguldījumu Latvijā mēs pretī saņemtu to, ka pret mums izturētos kā pret cilvēkiem. Mūs sāpina personiski aizvainojumi vai nevilši aizskārumi, nepārdomāti izmantojot valodu: tādi vārdi kā „nēģeris” Latvijā tiek lietoti ar negatīvu nozīmi, bieži vien to neapzinoties. Mēs esam afrikāņi, taču nav nepieciešams, mūs pieminot, katru reizi piesaukt ādas krāsu vai ģeogrāfiskās saknes. Mūsu bērniem nebūtu jāuztraucas par to, kā viņi tiek saukti: viņi ir civilizācijas locekļi, Latvijas Republikas un Eiropas Savienības (pašreizējie vai nākotnes) pilsoņi. Tāpēc mēs sekosim, vai presē un publiskos izteikumos neparādās aizvainojumi un panāksim, lai Latvija ievēro savus pienākumus pret virkni starptautisko organizāciju: lai ne vien tiktu pieņemta rasu diskrimināciju aizliedzoša likumdošana, bet parādītos arī praktiskie instrumenti, ieskaitot izglītības programmas, kas nodrošinātu to, ka nākotnes paaudzes būs brīvas no šodien tik plaši izplatītajiem aizspriedumiem.

Mēs būsim priekšgalā kampaņai par sociālo integrāciju, cieši sadarbojoties ar citām etniskās minoritātes pārstāvošām organizācijām, kā arī strādāsim pie tā, lai sabiedrībā kopumā valdītu lielāka tolerance, nostāsimies pret diskrimināciju saistībā ar invaliditāti vai seksuālo orientāciju. Mūsu kampaņa ir kopēja, jo jebkura diskriminācijas forma met ēnu pār patiesi atvērtu un tolerantu sabiedrību.

Un mēs atceramies, ka Latvija nepastāv vakuumā. Šejienes neiecietība nav nekas unikāls. Tāpēc mēs veidojam sakarus ar līdzīgām organizācijām citās valstīs un šajā jomā strādājošām starptautiskām institūcijām. Mēs visi dziļi pārdzīvojām traģiskos nāves gadījumos nesenajā ugunsgrēkā Maskavā, Patrika Lumumbas Universitātes kopmītnēs. Mēs esam vienoti ar visiem labas gribas cilvēkiem.


Pilsoniskā sabiedrība

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!