Raksts

“Afro Lat” Latgalē – pagaidām eksotika


Datums:
14. decembris, 2004


Autori

Kristīne Bulle


Foto: A. Jansons © AFI

No “Afro Lat” brauciena pa Latgali radās secinājums, ka runa nav par neiecietību, bet drīzāk pierašanu pie citādā – ar cilvēkiem vairāk jārunā, jāstāsta par citu kultūru, tradīcijām, viņi jāiesaista un jāpiesaista, lai svešais kļūtu par savējo.

“Man atmiņā palikusi kāda maza meitenīte, kura briesmīgi bļāva. Viņai varēja būt kādi septiņi gadi, tātad skolā gāja un saprāts bija. Es pajautāju, kas vainas, un viņa atbildēja: “Man šausmīgi no viņiem bail!”” – šādu gadījumu atceras Baiba, kas ar citiem Eiropas Jaunatnes Cilvēktiesību sadarbības tīkla (EYHR-Net) jauniešiem aizvadītajā vasarā kopā ar Latvijā dzīvojošo afrikāņu organizāciju “Afro Lat” apbraukāja Latgali, iepazīstinot interesentus ar afrikāņu kultūru. Taču šī, protams, nav vienīgā pieredze – citur vietējie iedzīvotāji labprāt iesaistījās enerģiskajās dejās un visur netrūka gribētāju apgleznot savas sejas, rokas un kājas pēc afrikāņu tradīcijām. Un Jūs maldāties, ja domājat, ka aktīvi bija tikai bērni!

Preiļos pēc pēdējā koncerta

Augustā apceļojot Jēkabpili, Daugavpili, Krāslavu, Rēzekni un Preiļus afrolatiešu mērķis bija gan iepazīties tuvāk ar turienes iedzīvotājiem, gan parādīt savu kultūru. Viesošanās laikā ikvienā pilsētā tika stāstītas Āfrikas nacionālās pasakas, dziedātas afrikāņu dziesmas, uzdoti dažādi jautājumi par kontinenta vēsturi un tradīcijām. Aktīvākajiem bija iespēja iegūt dažādas ar Āfriku saistītas balvas.

Pasākumi bieži tika uztverti kā īsta eksotika, jo tumšas ādas krāsas viesi, kuri dejo, dzied un mazliet runā latviski, tādā daudzumā un vienkopus, Latgalē, šķiet, neparādās bieži. Piemēram, Krāslavā bija nepieciešamas tikai piecas līdz desmit minūtes, lai visa pilsēta zinātu par pasākumu – tikko bijām atbraukuši, jau puse pilsētas sēdēja un gaidīja, kas notiks.

Jēkabpilī, brauciena pirmais pasākums

Braukājot kopā ar “Afro Lat” pārstāvjiem nācās arī aizdomāties, cik tālu integrācijas politika no labas idejas ir īstenotas praksē? Marta, kas palīdzēja apgleznot interesentus ar afrikāņu tradicionālajiem rakstiem, atceras: “Es cilvēkos redzēju izbrīnu, viņos varēja redzēt vēlmi nepieskarties, kaut parasti svešo un neredzēto taču gribas aptaustīt, apskatīt. Sevišķi izteikti to novēroju vecāka gadagājuma cilvēkos.” Viņai palicis iespaids, ka atbraukušos afrikāņus vietējie uztvēra kā izrādi – it kā īstenībā šādu cilvēku ar tumšu ādas krāsu nemaz nebūtu. Nav brīnums, jo Latgalē afrikāņus tiešām negadās sastapt bieži, tāpēc šāda reakcija ir saprotama.

Rēzeknē, kur aktīvi bija ne tikai bērni

Tomēr nekur brauciena laikā nedzirdējām nievājošas vai aizskarošas piezīmes, kas būtu veltītas “Afro Lat” pārstāvjiem. Publika vairumā vietu bija aktīva un atsaucīga, sevišķi Daugavpilī un Rēzeknē. Par Krāslavu gan to nevarētu teikt, bet varbūt tur vainojams karstais laiks – publika labāk mīlēja turēties ēnā, un arī paši Afrolatieši atzina, ka ir saguruši. Ļoti atsaucīgi cilvēki bija arī Jēkabpilī, pat vecāka gadagājuma cilvēki iesaistījās rotaļās, dejās, aplaudēja, sita līdzi ritmu. Piemēram, omītes veda savus mazbērnus un kaimiņu bērnus, lūdza, lai viņus apgleznojam. Marija no EYHR-Net atceras, ka Jēkabpils domes pārstāvji bija ļoti parūpējušies par sagaidīšanu – sarūpēja pusdienas, atvēlēja kultūras nama telpas.

Iespējams, arī paši afrikāņi varētu vēl aktīvāk kontaktēties ar cilvēkiem. Man palicis iespaids, ka “Afro Lat” veidotā integrācijas politika ir diezgan mākslīga, jo organizācijas biedri tomēr paši ir diezgan noslēgti un labprātāk uzturas savā kompānijā, nevis komunicējas ar citiem. Arī šī brauciena laikā šķita, ka mēs, cilvēki no malas, bieži vien vairāk sajūsminājāmies par viņu kultūru nekā viņi paši. Mans secinājums no brauciena ir tāds, ka nav īsti jautājums par iecietību vai neiecietību, bet drīzāk par pierašanu pie citādā. Pie cilvēkiem vairāk jābrauc, ar viņiem jārunā, jāstāsta par citu kultūru, tradīcijām, jāiesaista, jāpiesaista, lai svešais kļūtu par savējo.


Andrejs Judins "Slikts joks vai noziegums?"

Eiropas Jaunatnes Cilvēktiesību sadarbības tīkls (EYHR-Net)

The Afro-Latvian Association

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!