Raksts

Afganistāna Ozoliņa melnbaltajā televizorā


Datums:
09. augusts, 2010


Autori

Didzis Melbiksis


Latvijai ir pazemīgi, noliektu galvu jāturpina piedalīties starptautiskajā misijā Afganistānā. Lai ko tas arī neprasītu – finansiāli vai cilvēku dzīvību ziņā. Jebkurš solis, kas kaut milimetru mūs atvirza no šī kursa, vedīs Austrumu virzienā. Tādu viedokli svaigākajā žurnāla “Ir” numurā paudis Aivars Ozoliņš. Nav gan īsti saprotams, vai šāds melnbalts skatījums ir viņam tuvs visu laiku, vai arī tā ir priekšvēlēšanu laikā radusies patoloģija. Tāpat arī dīvaini, ka šādi gandrīz vai talibu tradīcijās ieturēti fundamentālistiski paziņojumi izskan pēc tam, kad Wikileaks publiskotie slepeno dokumentu kalni rāda – starptautisko spēku paveiktais nudien neizskatās tik pozitīvi, kā mums līdz šim stāstīts. Bojā gājuši daudz vairāk civiliedzīvotāju, nekā mums stāstījuši Pentagona militāristi. Iespējams, NATO spēki pastrādājuši kara noziegumus.

Pašlaik Afganistānā atrodas ap 150 000 ārvalstu kareivju. Tas ir daudz vairāk, nekā iepriekšējās, Padomju okupācijas laikā. Taču panākumi ir, atzīsim, diezgan vāji. Pat nopietni analītiķi un komentētāji atzīst, ka ar talibiem jāveic pārrunas, karadarbība neko neatrisinās. NATO uzbrukumos cietušie civiliedzīvotāji, protams, rada neapmierinātību un pat naidu pret ārvalstu militārajiem spēkiem Afganistānā. Tajā skaitā – arī pret mums. Nu jau labu laiku Latvija Afganistānā arī pārtraukusi misijas civilo daļu. Dažs labs palīdzības projekts tā arī palika pusratā. Kādu iespaidu mēs radām par sevi, tā rīkojoties?

Ozoliņš gan nešaubās, ka civilā misija mums Afganistānā nemaz nav vajadzīga, pietiek ar šaudīšanos pret ļaunajiem teroristiem. Galvenais – turēties pie kursa uz Rietumiem un neizniekot šo stratēģisko investīciju. Tā taču ir “prasījusi ekonomiskus un cilvēku upurus”, kā skaidrots Ozoliņa citētā pētījumā. Vai tad Padomju uzbrukuma laikā nebija ne ekonomisko, ne cilvēku upuru? Tie tātad varēja pūt vēstures mēslainē. Tie nebija tie pareizie upuri. Vēl interesantāks ir jautājums par to, cik vērtīgi vai nevērtīgi bija amerikāņu atbalstīto afgāņu cīnītāju upuri iepriekšējā kara laikā. Cik gan relatīva izrādās cilvēka dzīvības vērtība bumbu liberāļu acīs! Mūsu stratēģisko interešu vārdā bojā iet afgāņu civiliedzīvotāji, un viņiem ir jāpriecājas par iespēju mirt tik cēlam nolūkam.

Labi, pieņemsim, ka mums vismaz kādu laiku vēl būs jāveic “stratēģiskās investīcijas”, piedaloties visnotaļ neveiksmīgā mēģinājumā sabombardēt valsti, līdz tā kļūst demokrātiska. Arī tad nav skaidrs, kāpēc Ozoliņš ar tik milzīgām aizdomām izturas pret katru mēģinājumu noteikt jelkādu beigu datumu mūsu dalībai misijā Afganistānā. Mums esot jāpaliek Afganistānā kopā ar amerikāņiem līdz galam. Nu, ja godīgi, tad Obama ir izziņojis karaspēka izvešanas sākumu jau nākamajā gadā. Ozoliņš šo faktu savā rakstā izvairās pieminēt. Kāpēc? Tas vēl nav pietiekami “galējs gals”, mums ir kaut kāds pienākums pamāt ar lakatiņu pēdējam amerikāņu karavīram? Labi, pamāsim, un ko tālāk? Britu konservatīvais premjers Deivids Kamerons runā par 2015. gadu kā beigu termiņu savu karavīru dalībai. Bet laikam jau asinskārajiem Rietumu kursa aizstāvjiem Latvijā pat šis gadskaitlis nav pa prātam.

Izskatās gan, ka afgāņiem Rietumu kurss un demokrātija nepavisam nav pa prātam. To var saprast. Jo daudziem no viņiem viss rietumnieciskais tagad saistās ar nežēlīgu karadarbību, kurā iet bojā civiliedzīvotāji. Tas ir arī mūsu “nopelns”. Mūsu – to, kuri pasauli joprojām redz melnbaltās krāsās.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!