Raksts

Advokāts kasācijas tiesvedībā. Solis nākotnē – vai pagātnē


Datums:
29. maijs, 2003


Autori

Andris Kaņeps


"Latvijas Vēstnesis", 20.05.2003.Pielikums "Jurista vārds"

Šī gada 1. janvārī spēkā stājās jaunie grozījumi Civilprocesa likumā, saskaņā ar kuriem fiziskās un juridiskās personas lietas kasācijas instancē (Senātā) var vest vienīgi ar zvērināta advokāta starpniecību. Šie grozījumi sabiedrībā ir sacēluši veselu diskusiju vētru, kur savs vārds drīzumā būs jāsaka arī Satversmes tiesai,[1] lemjot par Civilprocesa likuma 82. panta piektās daļas un 453. panta otrās daļas konstitucionalitāti.

Iepriekšējā “Jurista Vārda” numurā viedokli šinī jautājumā izklāstīja arī zvērināts advokāts, prof. Kalvis Torgāns, izsakot skaidru atbalstu jaunievestajām normām.[2] Šā raksta uzdevums nav apstrīdēt godājamā profesora argumentus, bet gan uz problēmu palūkoties no nedaudz cita skatpunkta.

Droši vien var tikai piekrist profesora tēzei, ka noteikums, ka vienīgi advokāts var sastādīt un parakstīt kasācijas sūdzību un piedalīties kasācijas instances tiesas sēdē, pēc būtības ir pareizs. “Advokāta uzdevums ir ne vien aizstāvēt privātpersonu intereses tiesā, bet arī palīdzēt tai noskaidrot patiesos lietas apstākļus, kalpot taisnībai un tiesiskai iekārtai.”[3] Lietu vešana Senātā nav nekāds vienkāršais uzdevums, kam pietiktu ar pieklājīgu izglītību un vispārēju priekšstatu par tieslietām, jo “cilvēks no ielas” nedrīkst būt senatoru zināšanu griesti. Tāpēc ir nepieciešamas plašas zināšanas jurisprudencē un pieredze, kur arī parādās nepieciešamība pēc atbildīga profesionāļa līdzdalības. Šeit gan jāpiebilst, ka praksē striktās normu prasības izplēnē, jo kasācijas sūdzības sastādīšana mēdz aprobežoties arī tikai ar parakstīšanu. Šāda prakse nav normāla un grauj šo normu mērķi.

Prof. K. Torgāns pareizi norāda, ka līdzīgas normas šībrīža diskusiju degpunktā esošajām bija arī Latvijas brīvvalsts laikā. Likums par pārstāvi vai tiesību aizstāvi pielaida ne kuru katru, bet tikai advokātu. 1938. gada Civilprocesa likums ierobežoja neadvokātu piedalīšanos tiesvedībā pat apgabaltiesās. Taču šeit noteikti nedrīkst piemirst divus B E T.

Pirmais. Civilprocesa likuma 347. pants, kas noteica, ka tajās vietās, kur nav pietiekamā daudzumā zvērinātu advokātu, pilnvarniekus var izvēlēties no privātadvokātiem, bet no citām personām tikai Tiesu iekārtā norādītajos gadījumos.[4] Turklāt, lai apkarotu ieviesušos kaktu advokatūras elementus, Zvērinātu advokātu padome 1923.gada 15. novembrī ieviesa juridiskās konsultācijas, kur sniedza padomus un sastādīja mazturīgiem prasības sūdzības un citus tiesas rakstus bez maksas.[5] Tieši šajā apstāklī saskatāms otrais iebildums, jo 1938. gada Civilprocesa likums saturēja detalizētu regulējumu par mazturības tiesībām civilprocesā – gan kārtību, kādā tās piešķiramas, gan to palikšanu spēkā nākamajās instancēs, gan norēķinu pēc tiesāšanās pabeigšanas, gan advokāta piešķiršanas atteikuma pārsūdzības gadījumus un kārtību. Personai, kas meklēja aizsardzību tiesā civillietā un kam nebija līdzekļu tiesas izdevumu samaksai, likums ļāva prasīt viņas atbrīvošanu no šo izdevumu samaksas, bet zināmos gadījumos valstij bija pat pienākums tos samaksāt. Saskaņā ar Civilprocesa likuma 1005. pantu personām, kas vēlējās izlietot mazturības tiesības, bija jāiesniedz apgabaltiesai savas dienesta priekšniecības vai vietējās pašvaldības iestādes, vai vietējā miertiesneša apliecība par to, ka viņām trūkst līdzekļu lietas vešanai. Miertiesneši, no vienas puses, darbojās kā pārvaldes iestādes, izdodot apliecības, uz kuru pamata apgabaltiesa lēma par mazturības tiesību piešķiršanu. Šis miertiesneša lēmums nebija pārsūdzams. No otras puses, miertiesās mazturības tiesības piešķīra ar paša miertiesneša lēmumu, kas lūguma noraidīšanas gadījumā bija pārsūdzams (303. pants). Zemākā instancē piešķirtās mazturības tiesības palika spēkā arī augstākā instancē un arī izpildu kārtībā (1022. pants).[6] Tādējādi ierobežojumiem tika piedota zināma elastība, kas ļāva sasniegt cēlo mērķi, nenoliekot demokrātiskas valsts principus attālākā plauktā.

Kaut arī šodien Latvijas Republikas Advokatūras likuma 34. panta 9. punkts un 61. pants paredz, ka Latvijas Zvērinātu advokātu padome var uzdot zvērinātam advokātam vest mazturības tiesības baudoša klienta lietu, par to saņemot samaksu no valsts budžeta līdzekļiem, tomēr nevienā normatīvajā aktā nav ietverts regulējums par mazturības tiesībām civilprocesā. Arī 2003. gada 25. februārī izdotie Ministru kabineta noteikumi Nr. 97 “Kārtība, kādā ģimene vai atsevišķi dzīvojoša persona atzīstama par trūcīgu”, kas izdoti saskaņā ar Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 33. pantu, nesatur pietiekamus kritērijus, lai šo normatīvo aktu izmantotu par mērauklu, nosakot, vai personai ir tiesības uz valsts apmaksātu juridisko palīdzību.

Saskaņā ar šā likuma 32. pantu noteikumi ir izmantojami vienīgi, lai identificētu krīzes situācijā nonākušās personas un sniegtu tām palīdzību to pamatvajadzību apmierināšanai. Taču advokāta pakalpojumus noteikti nevarētu uzskatīt par šādu pamatvajadzību. Piemēram, vai kāds ņemtos apgalvot, ka pensionārs ar Ls 40 pensiju, kurš saskaņā ar šiem noteikumiem vairumā pašvaldību nav atzīstams par trūcīgu, var atļauties algot advokātu?

Turklāt normatīvā regulējuma trūkums nav vienīgā problēma. Lai mazturības tiesības baudošajām personām sniegtu juridisko palīdzību to civillietu vešanā saskaņā ar Advokatūras likuma 61. pantu, šādai advokātu darba apmaksai ir jāparedz valsts budžeta finansējums. Taču Latvijā šobrīd nepastāv valsts finansēta juridiskās palīdzības sistēma civillietās, un valsts ir piešķīrusi finansējumu vienīgi aizstāvības nodrošināšanai krimināllietās.[7] Tā rezultātā mazturīgās personas (neņemot vērā, cik plaši vai šauri tiek traktēts šis statuss) var vienīgi cerēt, ka Zvērinātu advokātu padome sniegs šādu palīdzību “uz sava rēķina”, taču padomes iespējas ir ierobežotas un nereti šādu lūgumu izteikušajām personām nākas atteikt[8].

Latvijas Republikas Satversmes 92. pants nosaka, ka ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Pēc satura līdzīgas tiesības ir paredzētas arī Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. pantā. Balstoties uz šo pantu, Eiropas Cilvēktiesību tiesa savā judikatūrā ir iekļāvusi “tiesības vērsties pie tiesas”. Tas ir no konvencijas 6. panta atvasināts vispārīgs princips, kas darbojas kā tiesību norma.[9]

Lai arī Satversme tieši neparedz gadījumus, kuros tiesības uz taisnīgu tiesu varētu tikt ierobežotas, tās tomēr nav absolūtas.[10] Satversmes tiesa savā praksē ir iedibinājusi, ka normai, kura aizskar personas pamattiesības, ir jāatbilst trim kritērijiem:

1) ierobežojums ir noteikts ar likumu;

2) tam ir leģitīms mērķis;

3) tas ir samērīgs (proporcionāls).[11]

Tā kā nevarētu būt šaubu, vai ierobežojums ir noteikts ar likumu, šā kritērija sīkāka analīze ir lieka. Daudz būtiskāk ir noskaidrot, kas ir tas leģitīmais mērķis, kā vārdā ir ieviesti strīdus izraisījušie grozījumi. Kā prof. K.Torgāns savā rakstā ir norādījis, 2002. gadā Senāts jau rīcības sēdē izbeidza tiesvedību attiecībā uz 42 procentiem no saņemtajām kasācijas sūdzībām (lai gan nav īsti skaidrs, cik no tām nebija advokātu sastādītas!). No šīs statistikas ir redzams, ka daudzo nekvalitatīvo un neprofesionāli sastādīto kasācijas sūdzību dēļ Senātam lielā mērā nākas strādāt “tukšgaitā” un nodarboties ar lietām, kurām nevar būt nekādu cerību uz veiksmīgu iznākumu. Šā iemesla dēļ senatoriem atliek mazāk laika, lai iedziļinātos tajās lietās, kuras varētu būt patiešām pamatotas. Turklāt kasatoram ir lielākas iespējas uz tam pozitīvu tiesas lēmumu, ja lietu vedīs atbildīgs profesionālis – advokāts. Tātad šajās Civilprocesa likuma normās ir saskatāms leģitīms mērķis – nodrošināt kasācijas instances pienācīgu darbību un personas kvalificētu pārstāvību tiesā.

Analizējot ierobežojuma samērīgumu, Satversmes tiesa tā sauktajā Pensiju lietā ir izstrādājusi samērīguma testu, kurš sastāv no trim kritērijiem:

1) vai likumdevēja lietotie līdzekļi ir piemēroti leģitīma mērķa sasniegšanai;

2) vai šāda rīcība ir nepieciešama, t.i., vai mērķi nevar sasniegt ar citiem, indivīda tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem;

3) vai likumdevēja darbība ir samērīga jeb atbilstoša, t.i., vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu.

Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tad tā neatbilst arī samērīguma principam un ir prettiesiska. [12]

Analizējamās Civilprocesa likuma normas, šķiet, atbilst pirmajiem diviem samērīguma kritērijiem. Advokāts, kurš ir ieguvis augstāko juridisko izglītību un izpildījis virkni citu būtisku kritēriju, vislabāk var aizstāvēt personas intereses Senātā un vienlaikus pasargāt tiesu no absolūti nepamatotu kasācijas sūdzību gūzmas. Šādu uzdevumu vienlīdz sekmīgi nevar veikt juristi ar zemāku kvalifikāciju un mazāku praktisko pieredzi. Savukārt tādu juristu, kuri ir tikpat vai labāk kvalificēti un spējīgi, bet kuri nav zvērināti advokāti, ir pārāk maz. Turklāt ar objektīvu kritēriju palīdzību sašķirot “gudros” un “ne tik gudros” nav iespējams citādi, kā tikai dodot priekšroku advokātiem. Diez vai Saeima likumam vai Satversmes tiesa spriedumam varētu pievienot laiku pa laikam papildināmu sarakstu ar tiem, kas bez advokātiem var vest personas civillietu Senātā, jo ir “gudrāki” par pelēko masu.

Ja analizējamās Civilprocesa likuma normas atbilst pirmajiem diviem samērīguma kritērijiem, tad to gan nevarētu teikt par trešo – ka sabiedrības iegūtais labums ir lielāks par indivīda tiesībām un interesēm nodarīto zaudējumu. Tiesības vērsties tiesā kā tiesību uz taisnīgu tiesu sastāvdaļa ieņem nozīmīgu lomu demokrātiskā sabiedrībā.[13] Līdz ar to ir absolūti nepieļaujami, ka personai, kura nespēj apmaksāt advokāta pakalpojumus, šīs tiesības ir pilnībā liegtas.

Pie šāda secinājuma var nonākt, arī aplūkojot Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) praksi līdzīgās lietās. Lietā Eirija pret Īriju (Airey v. Ireland) ECT iedibināja jaunu Konvencijas 6. panta interpretāciju, ka valstij dažkārt ir jānodrošina juridiskā palīdzība civillietās. Eirijas kundze bija bezdarbniece, kas precējusies ar vīru, kurš mēdza lietot alkoholu un dažreiz viņu fiziski iespaidoja. Īrijas tiesību akti neparedz laulības šķiršanas institūtu. Vienīgi Augstākā tiesa īpašos gadījumos var pasludināt laulību par spēkā neesošu. Kaut arī Augstākās tiesas procesā dalībnieki var pārstāvēt sevi paši, pēdējos septiņos gados visās 255 šķiršanās prāvās prasītāju bija pārstāvējis advokāts. Juridiskā palīdzība šādās lietās Īrijā netika nodrošināta.

Eirijas kundze uzskatīja, ka ir pārkāpts Konvencijas 6. pants, kas ietver tiesības uz tiesas pieejamību. Viņa uzskatīja, ka pārmērīgie tiesas izdevumi kavē viņu iesniegt prasību Augstākajā tiesā, lai lūgtu kopdzīves šķiršanu. ECT atzina, ka Īrija ir pārkāpusi Konvencijas 6. pantu, un secināja, ka 6. panta pirmā daļa dažkārt var uzlikt valstij pienākumu nodrošināt juridisko palīdzību arī civillietās gadījumos, kad tā ir nepieciešama, lai efektīvi nodrošinātu pieeju tiesai. Tas var būt gadījumos, kad juridiskā pārstāvība ir noteikta obligāta vai ņemot vērā procesa sarežģītību.

Šādu praksi ECT ir konsekventi veidojusi arī turpmākajās lietās, piemēram, Aerts pret Beļģiju (Aerts v. Belgium). Saskaņā ar Beļģijas likumiem, lai Aerta kungs varētu vērsties ar savu prasību Kasācijas tiesā (Court of Cassation), viņam bija nepieciešama advokāta pārstāvība. Tā kā advokāta algošanai viņam līdzekļu nebija, Aerta kungs lūdza palīdzību Kasācijas tiesas Juridiskās palīdzības padomē, taču palīdzība viņam tika atteikta. Līdz ar to ECT atzina, ka Beļģija ir pārkāpusi Aerta kunga tiesības uz tiesu un ir noticis Konvencijas 6. panta pārkāpums.

No visa iepriekš rakstītā var secināt, ka ierobežojums kasācijas instancē pārstāvību vest vienīgi advokātam pēc būtības ir pareizs. Taču valstij ir jānodrošina, lai šāds ierobežojums mazturīgām personām neatņem tiesības vērsties tiesā. Var jau būt, ka profesoram Torgānam ir taisnība, ka šo normu atcelšana būtu solis atpakaļ, bet trūcīgam cilvēkam šāda atpakaļsoļa speršana varbūt ir vienīgā iespēja, kā vērsties pie tiesas. Interesanti, ka šīs Civilprocesa likuma normas ne vien liedz aizstāvēt tiesā pašam sevi, bet nepieļauj to darīt labdarības vārdā, piemēram, tiesībzinātņu profesoram. Un, kas pats interesantākais, tās paģērē pašam profesoram Torgānam meklēt advokātu savu kā fiziskas personas lietu vešanai Senātā.

_____________________

[1] Sk. Par lietas Nr. 2003-04-01 ierosināšanu. Latvijas Vēstnesis, 2003. gada 12. februāris, nr. 29 (2794).

[2] Torgāns K. Advokāts kasācijas tiesvedībā un tiesas pieejamības princips // Jurista Vārds, 13.05.2003.

[3] LKV, 1.sēj., 62., 63. sleja.

[4] Civilprocesa likums ar paskaidrojumiem. Sastādījuši F. Konradi un T. Zvejnieks. R., Valsts tipogrāfijas izdevums, 1939, 112. lpp.

[5] Bukovskis V. Civīlprocesa mācības grāmata. R., Autora izdevums, 1933., 206. lpp.

[6] Civilprocesa likums ar paskaidrojumiem. Sastādījuši F. Konradi un T. Zvejnieks. R., Valsts tipogrāfijas izdevums, 1939, 102.—103., 300.—303.lpp.

[7] Solvita Harbaceviča. Juridiskā palīdzība Latvijā // http://www.tm.gov.lv/index.php?aid=581

[8] Turpat

[9] Levits E. Samērīguma princips publiskajās tiesībās // Likums un Tiesības, 2000, 2. sēj., nr. 9, 265. lpp.

[10] Satversmes tiesas spriedums lietā nr. 2002-09-01 // http://www.satv.tiesa.gov.lv/LV/spriedumi/09-01(02).htm

[11] Satversmes tiesas spriedums lietā nr. 2002-01-03 // http://www.satv.tiesa.gov.lv/LV/spriedumi/01-03(02).htm

[12] Satversmes tiesas spriedums lietā nr. 2001-12-01 // http://www.satv.tiesa.gov.lv/LV/Spriedumi/12-01(01).htm

[13] Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Eirija pret Īriju (Airey v. Ireland), 24. paragrāfs.


LR Satversmes tiesas spriedums“Par Civilprocesa likuma 82. panta piektās daļas un 453. panta otrās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. un 92. pantam”


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!