Foto: no personīgā arhīva

Recenzija pētījumam "Kvalitatīvi lēmumi - vienīgais veids efektīvai un ilgtspējīgai pašvaldību darbībai"

Pētījums par lēmumu pieņemšanas kvalitāti pašvaldībās ir veikts, analizējot konkrētu pašvaldību lēmumus un nonākot pie secinājuma, ka šo lēmumu zemā kvalitāte ir reāls drauds pašvaldību efektīvai un ilgtspējīgai darbībai. Pētījumā nedaudz ir skarta arī Administratīvās rajona tiesas pirmo darba mēnešu prakse, taču secinājumi faktiski skar tikai statistiskas datus, nevis sniedz konkrētu priekšstatu par tiesvedības īpatnībām vai atziņām, kas iegūtas administratīvo lietu izskatīšanas gaitā.

Pētījums neapšaubāmi būs ārkārtīgi vērtīgs materiāls pašvaldību darbiniekiem – nozaru speciālistiem, administratīvo aktu izstrādātājiem un sagatavotājiem, – jo tieši pašvaldību darbinieku juridisko zināšanu trūkums ir šķērslis, lai nodrošinātu normatīvajos aktos prasīto kvalitāti administratīvajiem aktiem. Taču jāņem vērā, ka Administratīvā procesa likuma pieņemšana, šāda satura pētījumu un juridiskās literatūras esamība pati par sevi automātiski nenodrošinās zināšanu līmeņa celšanos un administratīvo aktu kvalitātes uzlabošanos.

Skaidrs, ka administratīvais process pats par sevi nav jaunievedums Latvijas Republikas normatīvo aktu sistēmā. Tik liela uzmanība Administratīvā procesa likumam ir pievērsta tāpēc, ka šis 2004.gada februārī spēkā stājušais likums ievieš jaunas sankcijas un sekas. Par šīm sekām runā arī aplūkojamais pētījums, atkārtoti uzsverot un ar statistikas datiem pierādot, ka administratīvie akti pašvaldībās tiek pieņemti neatbilstoši Administratīvā procesa likuma prasībām, tādēļ tiek atzīti par prettiesiskiem un atcelti.

Tomēr svarīgi, manuprāt, būtu risināt arī jautājumu par to, kā sadalīt atbildības nastu gadījumos, kad likumdevējs nav pilnībā nodrošinājis iespēju izpildīt Administratīvā procesa likuma prasības. Šāda situācija ir ar saistošo noteikumu pieņemšanu, piemēram, par pašvaldību budžetu. Administratīvā procesa likums prasa, lai atsauce administratīvajā aktā tiktu izdarīta tikai uz ārējiem normatīvajiem aktiem, taču likums “Par pašvaldībām” neparedz iespēju pašvaldības budžetu pieņemt kā ārēju normatīvo aktu (saistošos noteikumus). Tātad, ir skaidrs, ka administratīvais akts, kurā būs atsauce uz pašvaldības budžetu, tiks atcelts kā prettiesisks, jo saskaņā ar Administratīvā procesa likuma prasībām atsauce nebūs pietiekoša. Rezultātā būs iespējams pašvaldības darbiniekiem pārmest nekompetenci un veidosies statistika, kas atkal rādīs sabiedrības neuzticēšanos pašvaldībām. Taču šajā gadījumā atbildība būtu jāuzņemas ne vien pašvaldībām, bet arī likumdevējam, kas ir pieļāvis šādu sistēmas nesakārtotību.

Lai risinātu šo problēmu, pētījumā ieteikts pašvaldības budžetu apstiprināt nevis kā iekšējo normatīvo aktu, bet gan saistošo noteikumu formā, jo tad uz to varētu atsaukties kā uz ārēju normatīvo aktu. Uzskatu, ka šāds ierosinājums ir neefektīvs un neracionāls, jo radītu daudz vairāk problēmu un traucētu kvalitatīvu pašvaldības darbu – piemēram, būtu nepieciešams noteikt budžeta apstiprināšanas mehānismu, grozījumu izdarīšanas kārtību, būs jautājums, vai budžeta apstiprināšanas gaitā netiks ierobežota pašvaldības rīcības brīvība utt. Veiksmīgāks un vienkāršāks risinājums būtu grozīt Administratīvā procesa likuma 67. pantu ceturtajā un sestajā daļā un noteikt izņēmuma gadījumu – iespēju lietot atsauci uz pašvaldības budžetu kā iekšēju normatīvo aktu.

Ne mazāk svarīgi, kā zināt par konkrētas tiesību normas esamību, ir zināt tās jēgu un saprast tās būtību kontekstā ar citām tiesību normām un vispārējiem tiesību principiem. Tāpēc kā viens no ieteikumiem, kas, manuprāt, iztrūkst pētījumā, ir izstrādāt un iesviest apmācību sistēmu pašvaldību darbiniekiem. Labs sākums būtu šī pētījuma prezentācija Latvijas pašvaldībās ar mērķi informēt speciālistus par šībrīža situāciju, kāda ir izveidojusies nekvalitatīvi piemērojot Administratīvā procesa likuma prasības.

Nobeigumā vēlos uzsvērt, ka pētījums patiešām kalpos kā lielisks informatīvais materiāls pašvaldību darbiniekiem un sabiedrībai ar mērķi izprast savas administratīvi procesuālās tiesības un pienākumus, kā arī apzināties savas rīcības tiesiskās sekas.