Raksts

Aborts u.c. – lemsim līdzpilsoņu vietā?


Datums:
05. februāris, 2002


Autori

Aivita Putniņa


Foto: © AFI

Seksuālās un reproduktīvās veselības likums diez vai ko mainīs, jo tas ir deklaratīvs un bez reāla finansiāla seguma, toties tā teksts un apspriešana liecina - totalitāras elpas klātbūtne mūsu sabiedrībā nav tikai pagātne.

Debates par seksuālās un reproduktīvās veselības likumu jau pieklusušas. Sabiedrībā tas visvairāk izskanēja kā abortus regulējošs likums. Pie reizes tas kalpoja kā likumdevēju un sabiedrības tolerances mēraukla, izsakoties par šo likumu. Jo seksuālā un reproduktīvā veselība tādā vai citādā veidā skar mūs visus.

To, ka mēs zinām, ko citiem vajadzētu darīt, varēja atklāt gan debatēs Delfos, gan pašā likuma tekstā. Argumenti tika izteikti, pa ceļam aizmirstot, ka ir dzīvē lietas, kuras vajadzētu izlemt ar tām saistītajai personai. Piemēram, abortu legalizācija nespiež nevienu sievieti izdarīt abortu, bet tikai dod tādu iespēju. Mana pētījumu pieredze liecina, ka gandrīz katra desmitā sieviete Latvijā abortu uzskata par kontracepcijas līdzekli. Arī vēl nedzimis bērns ne vienmēr tiek uzskatīts par pilnvērtīgu bērnu. Turklāt tautā joprojām ir dzīvas zināšanas par augļa nodzīšanu bez mediķu iejaukšanās. Nav oficiālas statistikas par nelegālajiem abortiem, jo ārsti var tikai nojaust par komplikāciju patieso izpausmi.

Jāsāk būtu ar priekšstatu maiņu, jo vienas puses taisnības plika ierakstīšana likumā otru pusi nepārliecinās. Taču aborti ir tikai viens no jautājumiem, kuru apskata minētais likums.

Likums ar abortu problēmu cīnās, galvenokārt paredzot izglītošanas iespēju seksuālās un reproduktīvās veselības jomā. Ņemot vērā līdzšinējo pieredzi ar veselības mācību skolās un pacientu izglītošanu ārstniecības iestādēs, “iespēja” vien nedod reālu pamatu ticēt, ka situācija mainīsies. Vēl vairāk, apskatot pantu par finansējumu, kurš ir vispārīgi formulēts un atsaucas uz nekonkrētiem normatīviem aktiem, nerodas pārliecība, ka situācija varētu mainīties.

Likumā iestrādāta norma par medicīniskās kontracepcijas līdzekļu lietošanu tikai pēc ārstu receptēm. Tā padara piekļūšanu kontracepcijas līdzekļiem sarežģītāku un arī dārgāku. Sievietes reproduktīvā veselība šādi tiek regulēta administratīvā kārtā, par pamatu pieņemot, ka pati sieviete atbildību par savu veselību uzņemties nevar.

Līdzīgi ierobežojošs ir 9.pants, kurš nosaka dzemdību palīdzības sniegšanu tikai stacionāros. Latvijā dzemdības tikai stacionāros uzsāka padomju gados. Pēdējos desmit gados ir notikušas arī mājas dzemdības, taču tās bijušas ne atļautas, ne aizliegtas. Likuma tagadējā versija mājas dzemdības faktiski aizliedz. Savulaik ārsti iebildumus pret mājas dzemdībām pamatoja gan ar augstu risku, gan nepiemērotiem mājas apstākļiem un pašu dzemdētāju nolaidību. Pašas sievietes apgalvoja, ka šo soli izsvērušas un mājas apstākļus uzskatījušas par piemērotākiem. Aizliedzot mājas dzemdības, tiek liegtas sievietes izvēles tiesības, un tiek pakļautas riskam tās dzemdētājas, kuras tomēr izvēlas dzemdēt mājās.

Tāpat skaļi skan likuma 6.pants, kurš nosaka mūsu tiesības un pienākumus seksuālās un reproduktīvās veselības jomā, starp citām lietām nosakot par pienākumu plānot dzimstību, pārbaudīt veselību pirms bērna ieņemšanas, izvairīties no grūtniecības pārtraukšanas. Tiesa, nekādas sankcijas pienākuma nepildītājiem netiek uzliktas. Tā varētu būt skaista ideāla situācija, taču tās sasniegšanai nepietiek tikai ar pienākumu izvirzīšanu. Piemēram, dzimstības plānošanai nepieciešami papildus izdevumi (ja nelieto dabiskās metodes ar visiem to ierobežojumiem), kurus visas ģimenes ne vienmēr var atļauties iegādāties.

Ieguvums no likuma varētu būt turīgiem neauglīgajiem pāriem un vientuļām sievietēm, kuriem likums legalizē iespēju tikt pie pēcnācēja. Šeit likumdevēji bijuši toleranti, un debatētāji ir klusējuši. Medicīniskā apaugļošana Eiropā ir pamatīga problēma tieši ierobežoto valsts finansēšanas iespēju dēļ. Tomēr priecāties vēl par agru – lai arī norma par medicīnisko apaugļošanu likumā ir iestrādāta, būtiskas pārmaiņas līdzekļu trūkuma dēļ diezin vai drīz sagaidīsim.

Kopumā jāsaka, ka likums diez vai ko mainīs reproduktīvās veselības jomā, jo tas ir deklaratīvs un bez kāda reāla finansiāla seguma. Toties likums un tā debates liecina – totalitāras elpas klātbūtne mūsu sabiedrībā nav tikai pagātne.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!