Dažos masu saziņas līdzekļos izskan Gruzijas situācijas salīdzinājums ar Serbiju un Kosovu. Uzskatu to par nekorektu, jo, atšķirībā no Balkāniem, daudzetniskajā Gruzijā minoritātes nekad nav jutušās pamatnācijas apspiestas. Piedāvāju nelielu ieskatu vienas konflikta zonas — Abhāzijas vēsturē.
Abhāzija ir kultūrvēsturisks apgabals Gruzijas ziemeļrietumos ar izteiktu savdabīgumu, tāpēc tai piešķirts autonomās republikas statuss. Abhāzijas teritorija ir 8600 km², iedzīvotāju skaits — aptuveni 123 000 cilvēku, aptuveni 75% no iedzīvotāju kopskaita separātistu veikto etnisko tīrīšanu rezultātā atrodas trimdā vai emigrācijā, jo patlaban lielākā Abhāzijas daļa atrodas dumpīgo separātistu rokās.
Senatnē mūsdienu Abhāzijas teritoriju apdzīvoja rietumgruzīnu kolhu cilts. No 1. līdz 3. gadsimtam Abhāzijā no Austrumgruzijas ienāca kristietība, kas 4. gadsimtā kļuva par valsts reliģiju. 5.—9.gadsimtā Abhāzijas pavalsts atradās Lazu karaļvalsts sastāvā, kas apvienoja arī pārējās Rietumgruzijas cilšu zemes: Imerētiju, Svanētiju, Gūriju, Adžāriju un Mingrēliju. Pēc 9. gadsimta notika Rietumgruzijas un Austrumgruzijas zemju apvienošana vienotajā Gruzijas karaļvalstī, kurā ietilpa arī Abhāzijas pavalsts. Visām feodālām pavalstīm bija piešķirta zināma autonomija un vietējie firsti bieži vien nepakļāvās centram Tbilisi, tomēr vienojošais institūts visām Gruzijas zemēm bija Gruzijas baznīca.
Kad 1801. gadā notika Gruzijas iekļaušana Krievijas impērijā, Abhāzija, tajā skaitā arī Soči, atradās Kutaisi guberņas sastāvā. Impēriskā vara īstenoja rusifikācijas politiku, likvidēja Gruzijas patriarhātu un aizliedza dievkalpojumus gruzīnu valodā, piejūras rajonos izmitināja lielu skaitu krievu kolonistu un Ziememeļkaukāza dumpīgos kalniešus, kurus laika gaitā sāka dēvēt par abhāziešiem. Pēc Krievijas impērijas sabrukuma tika pasludināta Gruzijas Republikas neatkarība, un tās teritorijā ietilpa arī Abhāzija. Taču 1921. gadā boļševistiskā Krievija okupēja Gruziju un likvidēja tās neatkarību, savukārt 1925. gadā boļševiki izveidoja tā saukto Abhāzijas Padomju Sociālistisko Republiku (APSR), no kuras atdalīja reģionu ap Sočiem, pievienojot to Krievijai. Vēlāk APSR ar autonomijas statusu iekļāva Gruzijas PSR sastāvā.
Seno kolhu un abhāzu pēcteči kopā ar citām gruzīnu ciltīm vēstures gaitā izveidoja vienotu gruzīnu nāciju. Vēsturiski gruzīnu pamatiedzīvotāju īpatsvars Abhāzijā samazinājās, tomēr 1990. gada sākumā gruzīni joprojām Abhāzijā bija lielākā etniskā grupa — aptuveni 48% no iedzīvotāju kopskaita. Otra lielākā daļa bija abhāzieši — 17%. Neskatoties uz to, ka šie 19. gadsimtā ievestie Ziemeļkaukāza tautu pēcteči bija etniskajā mazākumā, padomju režīms tiem nodrošināja virkni privilēģiju — autonomās republikas Augstākajā Padomē tiem bija nodrošināta 50% deputātu kvota, priekšsēdis, kā arī ministru amati. Pārējas etniskās grupas bija armēņi, krievi, grieķi. Par spīti šādai politiskajai nesabalansētībai starpetniskās attiecības Abhāzijā bija labas visos sabiedrības slāņos un līmeņos.
Kad pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu vidū saruka pasaules naftas cenas, pavājinājās arī Maskavas vara un PSRS teritorijā pastiprinājās centrbēdzes procesi, kas PSRS vadībai lika liberalizēt sabiedrisko dzīvi. Tajā pašā laikā ar mērķi no iekšpuses iedragāt nacionālo republiku suverenitātes nostiprināšanu PSKP un VDK vadība izprovocēja strauju nacionālisma “šļakstoni” tādās autonomijās kā Abhāzija un Dienvidosetija. 1991.gada 9.aprīlī Gruzija tās demokrātiski ievēlētā prezidenta Zviada Gamsahurdijas vadībā pasludināja valsts neatkarību. Jau pirmo brīvo pašvaldību vēlēšanu laikā Abhāzijas parlamentā tika ievēlēti deputāti, kuri proporcionāli pārstāvēja autonomijas etnisko sastāvu. Saduroties ar demokrātijas realitāti, varu zaudējušā Abhāzijas autonomijas komunistiskā nomenklatūra sāka nodarboties ar separātisma un starpetniskā naida kurināšanu. Gudautā tika izveidots separātistu štābs, kas izvirzīja saukli par Abhāzijas atdalīšanu no Gruzijas un 1992.gada 23.jūlijā pasludināja Abhāzijas neatkarību. Šo pašpasludināto lēmumu neatzina ne Abhāzijas iedzīvotāju vairākums, ne Gruzija, nedz arī tās kaimiņi. Tomēr Abhāzijas teritorijā dislocētās Krievijas armijas daļas deva ieročus un munīciju separātistu vienībām. Tā tika izveidoti bruņoti formējumi, kuri terorizēja gruzīnu tautības pamatiedzīvotājus, lai tos izdzītu no Abhāzijas.
1992.gada 14.augustā, konstitucionālās kārtības atjaunošanai un cilvēktiesību pārkāpumu novēršanai Abhāzijā tika ievestas Gruzijas Nacionālās gvardes vienības, un dažu dienu laikā atjaunojās Gruzijas valsts kontrole par autonomo republiku. Savukārt separātistu bruņotie formējumi atkāpās uz Krieviju, kur saņēma militāro palīdzību, un 1993. gada jūlijā uzsāka ofensīvu uz Suhumi, no kurienes padzina Gruzijas armiju. Tā kopš 1993. gada 4.oktobra dumpinieki kontrolē lielāko Abhāzijas autonomās republikas daļu, bet gruzīni no šīs teritorijas tika izdzīti. Kopš 1994.gada 23.jūlija Abhāzijā atrodas Krievijas militāristi jeb tā dēvētie NVS miera uzturēšanas spēki, un 1998.—1999. gadā Abhāzijas iedzīvotājiem tika organizēta Krievijas pasu izsniegšana. Tomēr saskaņā ar Starptautisko tiesību normām Abhāzija ir neatņemama Gruzijas sastāvdaļa un tai ir autonomās republikas statuss. Gruzijā dzīvojošie abhāzu un osetīnu etnosu pārstāvji neizrāda atbalstu separātisma idejām. Abhāzijas tautas leģitīmā pārstāvniecība ir Abhāzijas Autonomās Republikas Augstākā Padome, ko ievēl Abhāzijas vēlētāju vairākums un kuras mītnes vieta trimdā atrodas Tbilisi.
Daudzi avoti no Abhāzijas liecina, ka vairumam mierīgo iedzīvotāju ir vēlme atjaunot vēsturisko vienotību ar Gruziju. Taču Abhāzijas likumīgo statusu varētu nostiprināt vienīgi referendums, ja, pirmkārt, tajā piedalītos etnisko tīrīšanu rezultātā izdzītie Abhāzijas balsstiesīgie iedzīvotāji, otrkārt, ja Abhāzijas iedzīvotājiem — citas valsts pilsoņiem — nebūtu balsstiesību, un treškārt — ja balsošanas sagatavošanu un norisi kontrolētu kompetentas starptautiskās organizācijas.
Šajā rubrikā publicēti redakcijai iesūtītie komentāri. Redakcija to tapšanā nepiedalās.