Foto: E. Rudzītis
Nule notikušās vēlēšanas, ļoti iespējams, varētu kļūt par pagrieziena punktu atjaunotās Latvijas politikas vēsturē. Proti, iegūtie rezultāti varētu radikāli izmainīt vairuma Latvijas vēlētāju apziņu un pamatprincipus partiju izvēlē, kas izveidojušies kopš neatkarības atjaunošanas – no vienas puses, cerēšana uz "glābējiem", kas aizvien mazinājusies, no otras – neticība savām spējām ietekmēt stāvokli valstī, uzskatot, ka pie varas vienmēr nāk vieni un tie paši spēki, kuriem svešas ir tautas intereses.
Patiešām, iepriekšējo Saeimu koalīcijas allaž veidojās no partijām, kurām jau bija saknes sarežgītajā un neizdibināmajā politiski ekonomiskajā aparātā. Uzvarētāji vienmēr bija tie paši vecie politiķi neatkarīgi no vēlēšanu rezultāta. Vēlētāji par šīm partijām gan balsoja, bet vienlaikus redzēja aiz tām ekonomiskos milžus. Tāpēc labākais, ko varēja darīt, – izvēlēties mazāko ļaunumu.
Ja arī eksistēja kādas alternatīvas, par tām bija grūti izšķirties, tāpēc nepietiekamu vietu skaitu guva gan Saimnieks, Zīgerista partija un Vienības partija 6. Saeimā, gan arī Tautas partija, Sociāldemokrāti un Jaunā partija 7. Saeimā. Par optimistiskām varam uzskatīt tikai 5. Saeimas vēlēšanas, kad partijas bija jaunas un vēlētāji – gluži naivi. Bet šīs Saeimas laikā cilvēki arī pirmo reizi sāka domāt par politiķiem kā par pērkamiem un nevis tautas, bet sponsoru interešu aizstāvjiem.
Pie vainas šajā augošajā fatālismā tomēr ir pats nenosvērtais un drumslainais vēlētājs, jo pēc Latvijas ceļa panākumiem 5. Saeimas vēlēšanās izteiktu uzvarētāju mums vairs nekad nav bijis. Vienmēr bijis jāveido koalīcijas, kurās tas, kurš pašlaik nav premjera krēslā, tikai nedaudz izkustinot valdības pamatus, drīz šo amatu dabūs. Un šādā raibā jūklī cilvēkam grūti izšķirt, kurš īsti ir vainīgs pie tās vai citas neveiksmes. Tātad vēlēšanās trūka uzvarētāja, kas skaidri uzņemtos visu atbildību.
Turpretim šodienas Saeimā izveidojusies cita situācija. Var teikt, ka tai atkal ir pilnīgi skaidrs uzvarētājs, turklāt šim uzvarētājam vairs nav nekāda sakara ar visām iepriekšējām partijām. Un galu galā pats Latvijas politikas “vecā kursa” simbols – Latvijas ceļš – ir palicis aiz borta. Varbūt šo vēlēšanu iznākums beidzot turpmāko četru gadu vēlētāju galvās ieviesīs lielu skaidrību, kā īsti lietas notiek, un palīdzēs atbrīvoties no aizspriedumu kaudzes. Bet tas lielā mērā atkarīgs no tā, kāda būs jaunā koalīcija un tās sekmes.
Ja iepriekšējo vēlēšanu uzvarētāji – Saimnieks un Tautas partija – aizvien lielākās daļas vēlētāju skatījumā bija blēži, kas darbojas tikai un vienīgi savu interešu piepildīšanai, tad 8. Saeimas lielākā partija Jaunais Laiks (JL) samērā reti tiek uzskatīta par kaut kādā veidā nopirktu, un tā ir pārliecība, kas vēlētājam trūkusi visu iepriekšējo Saeimu laikā. Šī partija patlaban ir kā cerība pretstatā visām vecajām partijām, ko jaunajā Saeimā šoreiz simbolizē Tautas partija.
Bet pašlaik JL ir tieši tik deputātu, lai kopā ar trim mazajām partijām – Latvijas Pirmā partija (LPP), Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) un TB/LNNK izveidotu nelielu vairākumu Saeimā. Šajā koalīcijā, kur JL sastāda pusi no svara, šai partijai prognozējams absolūts līdera statuss (gandrīz vai sava veida diktatūra), jo alternatīvas tikpat kā nav – bez JL un Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā (PCTVL) pārējām partijām ir tikai 50 vietas, kas ir nepietiekami valdības sastādīšanai. Lai gan TB/LNNK pati ir vecā elites partija, arī LPP un ZZS ir vairāki vecie politiķi, kas pat strādājuši valdībā, turklāt daudzi aiz pēdējās saredz Ventspils grupējumu, tos visus apvieno pozitīvais un visu jauno simbolizējošais JL. Var teikt, ka JL panākumi ir unikāli, protams, izņemot 5.Saeimas vēlēšanas, kad apstākļi bija pavisam citi.
Tieši tādēļ vēlētāju apziņā ir ļoti iespējama īpatnējas dihotomijas izveidošanās – JL kā uz ētiskiem principiem pamatots spēks un TP – ekonomisko magnātu partija, bet ar lielu pieredzes bagāžu, kurai turklāt ir vislielākā nopelnu daļa ekonomisko reformu īstenošanā un glābēja loma gan pēc banku kraha, gan Krievijas krīzes. Ja izveidosies koalīcija bez TP, kas ir daudzu Latvijas vēlētāju sapnis, JL paliks vienīgais izteiktais politikas veidotājs un tiks pilnībā asociēts gan ar valdības panākumiem, gan neveiksmēm.
Tāpēc nākamie četri gadi var kļūt par vislieliskāko skolu, kā balsot vēlēšanās. Ja JL gūs panākumus, tad, iespējams, vēlētāji uz visiem laikiem atsacīsies no vecajām partijām, un atliek tikai minēt, kas būs JL lielākais konkurents 9.Saeimas vēlēšanās. Bet, ja JL cietīs neveiksmi vai vismaz negūs sevišķus panākumus, tad var paredzēt, ka vēlētāji būs zaudējuši pēdējo ilūziju par jaunajām partijām un solījumiem, un partiju sistēma iesāks savu stabilizācijas posmu. Šāda scenārija gadījumā uz 9. Saeimas vēlēšanām jauna politiskā spēka pieteikums (piemēram, Vairas Vīķes- Freibergas partija) vairs netiks uzskatīts par nopietnu. Bet arī JL koalīcijas veiksmīgas darbības rezultātā, ja ļaudis nesāks uzskatīt JL un LPP par krāpnieku bandu, vēlētājiem nebūs vajadzības meklēt vēl vienu mesiju. Tātad, politikai vairs nebūs iespēju radikāli mainīties turpmāko Saeimu laikā, un šīs vēlēšanas jebkurā gadījumā būs aizsākušas stabilizācijas posmu.
Ceru, ka tiešām JL un LPP bloks izšķirsies par “tīrasiņu” valdības modeli, kurā vismaz zināmu laika posmu nedarbosies vēlētāju pretrunīgi vērtētā TP. Tādā gadījumā atliks vien sekot šīs valdības darbībai un stabilitātei. Jau paredzu, ka kritiskie periodi varētu būt saistīti ar iestāšanas noteikumiem Eiropas Savienībā, kur ZZS viedoklis varētu krasi atšķirties, ar privatizācijas jautājumu, bet, iespējams, arī ar Repšes diktatorisko vadības stilu. Neapgalvoju, ka šī koalīcija pavisam noteikti būtu šobrīd labākā Latvijas valstij, tomēr iespēja vēlētājam pašam pārliecināties, kas politikā ir mīti un kas – realitāte, ir daudz augstāk vērtējama. Jo gudrs vēlētājs ir ieguldījums ilgam laikam.