Raksts

8.marta tulpe


Datums:
06. marts, 2009


Autori

Dita Arāja


Viņš bija nestabils — mazliet zvārojās un ik pa laikam stutējās pret sievieti. Viņai savukārt rokās bija caurspīdīgā papīrā ietītas puķes, sasietas ar lillā lentu, un viņa ik pa brīdim paklusām uzbārās uz savu vīrieti.

Viņš nekā daudz nereaģēja. Abi stāvēja netālu no manis pieturā Iļģuciemā. Piebrauca trolejbuss, un sieviete tvēra vīrieša elkoni: „Nekur tu nebrauksi!” Viņš, joprojām līgodamies, izrāvās, atmeta ar roku un iestreipuļoja braucamajā. Aizbrauca. Viņa palika. Un viņai rokās — caurspīdīgā papīrā ietītas puķes, sasietas ar lillā lentu. Bija pērngada 8.marta vakars.

Nupat ziņās lasīju par tirgotāju bažām — ekonomiskās krīzes dēļ pieprasījums pēc ziediem varētu būt mazāks nekā citos gados. Laikam pie vainas padomiskā bērnība, bet man 8.marts neasociējas vis ar sieviešu cīņu par īsākām darba stundām un vēlēšanu tiesībām, bet gan — ar vīriešu — gan piedzērušu, gan mazāk iereibušu — uzspēlēto laipnību pret sievietēm vai, vēl trakāk, — klaju „pienākuma pēc” izrādīšanu, iedodot sievietei puķi. Tulpi visbiežāk.

Tiesa, to gan es vairāk manīju ārpus mājas, jo ģimenē 8.marts manā bērnībā mums vienmēr bija svētki, taču — ne Sieviešu diena, bet gan — ģimenes svētki, jo mammai 8.martā ir vārda diena, bet viņas mammai — dzimšanas diena, toties pēc divām dienām — vārda diena tēta mammai. Un tā visi šie svētki tika svinēti 8.martā — padomju laika brīvajā dienā. Ģimenē. Protams, skolā mums lika pirms šiem svētkiem zīmēt mammām apsveikumus, un es arī cītīgi uz papīra kartiņas vilku astotnieku un zīmēju pūpolzariņus, un rakstīju novēlējumus gan mammai, gan abām vecmammām. Un tomēr — par spīti Klāras Cetkinas cēlajām idejām 8.martu nekad neesmu izjutusi kā sieviešu tiesību dienu.

Kopā ar draugiem 8.martā gan esam rīkojuši jautru vakarēšanu — ar tulpēm un padomiskā 8.marta imitāciju. Bet tā nopietni man šajā dienā nav vajadzīga pienākuma dēļ pasniegta puķe. Ja ir patiesa vēlēšanās, puķi var pasniegt jebkurā dienā un jebkurā laikā ar vārdiem, bet vairāk — ar darbiem, ar izturēšanos var parādīt savu cieņu otram cilvēkam. 8.marta tulpe nedzēsīs liekulību un bailes vai nespēju uzņemties atbildību par attiecībām, par partneri, par ģimeni. Ar tulpi nevar atpirkties par necieņu, par spērienu, par zilumu. Tulpe nepalīdzēs izrauties no sen apdzisušu attiecību slazda, kurā cilvēkus iesprostojušas bailes no vientulības, nepamatota vājuma apziņa, pašapziņas trūkums vai merkantili apsvērumi.

Un šis nav pārmetums vīriešiem vai sieviešu aizstāvība. Par attiecībām atbildīgi ir divi cilvēki. Divi pieauguši cilvēki. Un katrs pats ir atbildīgs par to, cik daudz viņš pazemo otru vai cik daudz ļauj pazemot sevi pats. Un tāpat tikai katrs pats vien sev var atzīt, kāpēc viņam un viņai ir vai nav vajadzīga 8.marta tulpe.

Man marts ir īpašs mēnesis arī bez jūsmas par Klāras Cetkinas dienu. Līdz ar marta pirmajām dienām, pat ja tās ir sniegainas un sals joprojām drebuli uzdzen, ir jaušams, ka tūlīt, tūlīt, nu tūlīt būs pavasaris. Un tā nu arī sagadījies, ka tieši šis mēnesis man saistās ar daudz un dažādām sajūtām un pārdzīvojumiem. Mans marts ir gan kā krāšņa milzu tulpju buķete, gan kā balts ceriņa zars, gan — kā dzeltena saulespuķe — puķe saules krāsā. Jo galvenais jau ir izbaudīt ikvienu sajūtu. Un atrast spēku, lai nemelotu sev. Tad ir mazākas izredzes palikt trolejbusa pieturā ar sāpošu sirdi, bet toties — ar 8.marta tulpi rokās.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!