Kad tu, cilvēks, saguris no citām zemēm, atpakaļceļā uz dzimteni iekāp lidmašīnā, jau uzvēdī tāda kā māju sajūta. Īpaši, ja gaisa kuģis pieder nacionālajai aviosabiedrībai.

Bet, ja šī aviosabiedrība ir airBaltic, tad var gadīties, ka Latvijas sajūtas pasažieris dabū pēc pilnas programmas – visu to tēvzemes ikdienas dzīvei visraksturīgāko, to visnepatīkamāko.

Jāņu dienā lidoju no Beļģijas. Reiss BT604. Sajūta jauka pēc piecām kopā ar draugiem pavadītām dienām. Briseles lidostā jauks reģistrētājs, laipni apvaicājies, vai vēlos sēdēt pie loga, mani iereģistrēja vietā 22F. Ak, paldies, jaukais puisi, jo pati vienmēr aizmirstu palūgt sēdvietu tur, kur var redzēt mākoņus un miniatūro zemīti. Taču lidmašīnā samulsu – sēdvietas beidzās ar 21F! Biju iereģistrēta vietā, kādas vispār nemaz nebija! „Sveicināta pulciņā!” sadzirdēju kādas jaunas sievietes balsi. Viņa bija iereģistrēta 23. sēdrindā. Arī tādas nebija. Stjuarts Deniss mūs nosēdināja pagaidu vietās, ko, loģiski, vajadzēja atbrīvot, jo tur gribēja sēdēt tie, kuriem šīs vietas bija paredzētas. Mēs savukārt, loģiski, jautājām, kur palikt mums, jo mēs arī naudu bijām samaksājušas. Un ne mazu naudu.

Deniss solīja visu nokārtot, bet diemžēl bija ļoti jauks, taču diezgan bezpalīdzīgs. Atnāca stjuarte Jūlija. Arī viņa bija jauka, bet tikpat bezspēcīga. Un tad nāca stjuarte Olga! Viņa asā tonī mums paziņoja, ka no Rīgas uz Briseli ir atsūtīta nepareiza lidmašīnas konfigurācija un mums esot jāmeklē citas vietas. Aha! Tātad tā ir airBaltic kļūda, nevis es esmu ierāpusies nepareizā lidmašīnā! Bet – kā tā – mums pašām jāmeklē sēdvietas??? Vai tad stjuartam – gaisa ceļu saimniekam – nav jābūt tik laipnam un, pārzinot aizņemtās un tukšās vietas, nav jāierāda mums vieta, kurā pavadīt divarpus stundas lidojuma laikā?

„Viņa uz mums vēl dusmojas?” daļēji konstatējoši, daļēji jautājoši man sacīja mana likteņa biedrene. Es arī sadusmojos. Un pieprasīju, lai lidmašīnas apkalpe tomēr, labojot savas kompānijas kļūdu, mums ierāda vietas. Jo tikpat labi es atkal varu iesēsties kāda cita pasažiera vietā vai, ja vēlos, arī kādam klēpī. Kopā jautrāk tomēr. Bet ne tik jautri kā ar airBaltic apkalpi.

„Jūs vēlaties sēdēt pie loga?” nu jau Olga bija nokaitināta. Vēl mirklis, un viņa, ļoti iespējams, spētu arī pilnā balsī kliegt. Jā, Olga, un kāpēc gan ne pie loga, ja man tāda vieta ir apsolīta, bet ja es to nevaru dabūt jūsu kompānijas kļūdu dēļ? Ja lidmašīnai būtu koka grīda, Olgas kurpju papēdīši, ejot sparīgi sisti pie zemes, dusmīgi klaudzētu. Par laimi biznesa klase vispār bija tukša. Olga vietas mums ierādīja tur. Pie loga.

No airBaltic apkalpes dabūjām sajust krāšņu emociju gammu, bet tikai ne to vienu. Tikai ne mazo, bet šajā situācijā tik vajadzīgo vārdiņu: „Atvainojamies!”

Visu varēja nokārtot mierīgi. Nevis apskaisties uz mums, bet pateikt – šī ir mūsu kompānijas kļūda, bet jūs neuztraucieties, mēs noteikti šo pārpratumu atrisināsim! Lai jums jaunatrastajās vietās jauks mājupceļš! Starp citu, man jau nebija eksistenciāla vajadzība biznesa klasē (kas airBaltic vismaz sēdvietu ērtuma ziņā nekādi neatšķiras no ekonomiskās klases) pie loga skatīt mākoņus. Varētu jau samiernieciski sēdēt arī kādā citā vietiņā, ja tāda būtu brīva. Un ja vien ar mani runātu cilvēciskā valodā.

Mana kolēģe Dace jau vairākkārt ir izkliegusi savu patērētāja sāpi par airBaltic – par lidojumu cenām un par bagāžas maksu. Un nu vēl pēc manas pieredzes jau kā izsmiekls šķiet stjuartes Olgas nolasītais trafaretais teksts, lidmašīnai piezemējoties Rīgā, – airBaltic priecāšoties, ja mēs atkal izmantošot viņu pakalpojumus. Protams, ka izmantosim! Sakoztiem zobiem, bet – izmantosim. Jo vismaz pagaidām lidojumos uz Briseli – ES galvaspilsētu, kur taču darba darīšanās dodas tik daudz Latvijas iedzīvotāju, citu tiešo reisu no Rīgas vispār nav. Un tieši tagad es atceros savas Briselē dzīvojošās draudzenes vārdus – viņa ar nepacietību gaidot, kad uz Beļģijas galvaspilsētu lidojumus atklāšot kāda lētā avikompānija. Jo viņa vairs nespējot izturēt mūsu nacionālās aviosabiedrības vienaldzību pret saviem klientiem.