Foto: webtreats
Kam jāmainās Latvijas politikā un sabiedrībā, lai Latvija varētu "pārslēgt ātrumus"?
Par laimi Latvijai drīz vairs nebūs vienkārši definētu stratēģisko mērķu, kuru izpilde prasa secīgas, algoritmu atgādinošas darbības. Piemēram, secīgi pildot nosacījumus, lai iestātos NATO, ES, pievienotos Šengenai vai eiras zonai. Visu esam izdarījuši, visur jau esam!
Varbūt vienīgais, kas palicis: dažu gadu perspektīvā Latvijai vēl vajadzētu iestāties pasaules labklājīgo valstu klubā OECD (kas mūs vēl pirms iestāšanās nedaudz „pagrillēs” ar vairākiem nosacījumiem, piemēram, pārvaldes procesu uzlabošanā vai kvalitatīvas statistikas iegūšanā!) Ja arī to paveiksim, tas būs atestāts tam, ka esam kā teicamnieki izgājuši visu strukturēto mācību procesu: turklāt, ne tikai obligāto, bet arī fakultatīvo.
Kādēļ stratēģisko mērķu apsīkumu aprakstu kā labo ziņu? Tādēļ, ka skola ir pabeigta, dzīve var sākties!!!
Ja nopietni – tas ir labi tādēļ, ka agrāk vai vēlāk katram ir jāiemācās dzīvot patstāvīgi, – veidojot pašiem savus, autentiskus nākotnes plānus, kā arī izvēloties vislabākās, tieši mūsu sabiedrībai piemērotākās metodes to sasniegšanai. Šobrīd, tikko no skolas sola un vēl domājot ārēji strukturētas dzīves kategorijās, mums kā sabiedrībai tādu nav. Tas ir viens no skaidrojumiem tam, kādēļ augstāko amatpersonu svētku uzrunās dzīve pēc eiro tiek iezīmēta tik nekonkrēti. Jaunais stratēģiskais mērķis vēl nav nosaukts.
Tas ir normāli un pat labi – tas nozīmē, ka tuvākajā nākotnē gaidāms radošs laiks, kurā meklēsim atbildi uz mūžseno „kas mēs esam un kas – gribam būt?” Paredzu, ka 2014.gada laikā sāks iezīmēties jauno mērķu, labāko metožu aizmetņi. Mums priekšā ir divas vēlēšanas – Eiropas Parlaments un Saeima – kuru ietvaros būsim motivēti domāt par to, kādu sabiedrību vēlamies veidot un kādu – noteikti nē.
Es nezinu, kādas būs „uzvarošās” atbildes. Domāju, ka neviens to nevar prognozēt. Varbūt pēc 20 gadiem Latviju būs grūti atšķirt no Skandināvijas valstīm, iespējams, būsim ES viens no dzinējspēkiem un vienlaicīgi daļa no dinamiskā Eiropas Austrumu reģiona, iespējams, būsim izveidojuši kaut ko pavisam unikālu. Atbildes nāks procesā, konkurencē un kompromisos starp dažādajām vīzijām. Visticamāk, to formulēšana vien paņems vairākus gadus – turpinot paralēli ar skolas beigšanu, ne katrs uzreiz zina, ko darīt ar savu dzīvi un sākotnējās atbildes nereti nav veiksmīgas. Turklāt: neviens nav jau teicis, ka atbildes, pat ja tiks atrastas, nemainīsies. Tas – līdzīgi kā cilvēka dzīvē – ir tikai normāli.
Tādēļ ne tik svarīgas ir drīzas atbildes par jaunajiem stratēģiskajiem mērķiem, cik tas, vai mēs izdarām visu, lai iemācītos dzīvot patstāvīgi: patstāvīgi turpināt mācīšanās procesu, iegūt jaunu pieredzi, patstāvīgi izvirzīt sev jaunus mērķus un paši tos veiksmīgi īstenot. 2014.gadam ir jākļūst par gadu, kad sagatavojamies patstāvīgai dzīvei. Skola, vairāk nekā divas desmitgades neatkarības gadu, kā arī pašu iniciatīvas tam jau ir ielikušas stabilus un labus pamatus. Taču 2014.gada noslēgumā, atskatoties atpakaļ, vēlētos ieraudzīt, ka jau tā labās iestrādnes ir nostiprinātas, bet acīmredzamākās problēmas – labotas.
Politika
Atskatoties uz 2014.gadu, priecātos ieraudzīt lūzumu un tam sekojošu izrāvienu Latvijas politikas veiktspējā. Atšķirībā no iepriekšējām vēlēšanām, kur dažas no parlamentā pārstāvētajām partijām uz vēlēšanām atļāvās nākt bez publiski pieejamas izvērstās vēlēšanu programmas, 2014.gadā šādai rīcībai jābūt pielīdzināmai politiskai pašnāvībai. Absolūts minimums: ne tikai vīzija par Latviju nākotnē, bet arī vīzijai pakārtots rīcības plāna iezīmējums, kas ir izmantojams tam, lai spriestu, vai partija maz zinātu, ko darīt ar varu, nonākot parlamentā un valdībā. Priekšvēlēšanu diskusijās mediji nevis ķertu kandidātus uz muļķi vai prasītu no katra kandidāta niansēs pārzināt katru jomu, bet gan padziļinātās tematiskās diskusijās, pārliecinātos, vai partijas kā komandas saprastu, kādas pārmaiņas svarīgi veikt attiecīgajā nozarē un KĀ tās īstenot. Partijām ir jābūt gan reālai iespējai, gan motivācijai tēmu, formātu, „kadru” ziņā sagatavoties diskusijām: nav reāli, kā tas Latvijā līdz šim dažkārt ir bijis, prasīt no katra politiķa pārzināt visu jomu nianses – rezultātā mēs tad iegūstam gludi runājošos diletantus, turklāt partijas varējušas atļauties arī „iztikt” bez labiem profesionāļiem svarīgās nozarēs. Izpratne, kompetence, līderības kvalitātes, drosme piedāvāt savus risinājumus un politiskās prasmes tās īsteno dzīvē – šīs ir kvalitātes, kuru līdz šim pietrūcis Latvijas politikai un kur, cerams, 2014.gads nāks ar uzlabojumiem.
Būtu jāmainās arī attieksmei pret valdošās koalīcijas un valdības darbu. Priekšvēlēšanu laikā konkurence starp atšķirīgām vīzijām ir normāla un vajadzīga. Bet tad, kad vairākas partijas jau ir vienojušās par kopīgu valdību, tad ir jābūt kopīgai vīzijai un kopīgai atbildībai par to, kā valdība un Saeima strādā. Jā, šī kopīgā vīzija neizbēgami būs kompromiss no koalīcijas partiju katras atsevišķās vīzijas (kas ir tikai normāli apstākļos, ja viena partija nevar vienatnē izveidot valdību!) – bet tad, kad valdība ir izveidota, šī kopīgā vīzija tad ir svarīgāka nekā katras partijas atsevišķā programma, aiz tās ir jābūt visas koalīcijas svaram un balsij. Latvijas politikas, pārvaldes veiktspējai nav bijis daudz kā iznīcinošāka kā domāt par valdību „lēņu muižu” kategorijās.
Tā ir visu valdošo partiju atbildība par to, kas notiek KATRĀ no nozarēm, tiek vai netiek tajā veiktas kādas svarīgas reformas, lai risinātu pašas akūtākās problēmas. Labs darbs kādā no jomām – visu koalīcijas partiju nopelns, neizdarīta lieta – visu koalīcijas partiju neizdarība! Nevis, kā daži greizi uzskata, tās partijas atbildība, kurai ir attiecīgās jomas ministra amats. Šāda veida domāšana, kā reizi, arī provocēja atbildības izkliedēšanos par svarīgu reformu nākotni, domāšanu darījumu (dīlu) kategorijās valdības iekšienē, kā arī publiskas ķildas, greizsirdību, ultimātus, sabotāžu. Valdības darbs un neizdarītais ir katras koalīcijas partijas atbildība. Domstarpības ir iekšēji (ja vajag, kaut vai atjaunojot MK slēgtās sēdes!) jāizrunā, jāatrod kopīgs risinājums un publiski kā kopīgs kompromiss jāaizstāv. Pareizi organizētā sistēmā premjers ir amatpersona, kam būtu jābūt pietiekamām līderības prasmēm un pieejamai pietiekamai (analītiskajai, organizatoriskajai, resursu) kapacitātei svarīgākās problēmas jebkurā no nozarēm pamanīt, palīdzēt atrast tām risinājumu un ar savu autoritāti šo risinājumu aizstāvēt. Katrs ministrs – daļa no valdības kopējās komandas. Nevar būt tā, ka valstij ir kāda nopietna problēma, kura prasa publiskās pārvaldes risinājumu (piemēram, veselības sistēmas defekti, augstākās izglītības problēmas, būvniecības kontroles regulējums u.tml.), bet publiski nav redzama valdības kā KOMANDAS mērķtiecīga rīcība, lai atrastu tai risinājumus. Ja atskaita aizdomas par korupciju un neprofesionalitāti, nav citu lietu, kas vēl vairāk grautu iespēju uzticēties varai kā svarīgu problēmu nerisināšana un publiski kašķi!
Citiem vārdiem sakot – 2014.gadā Latvijas politikai būtu jāpārslēdz ātrumi. Vajadzīga pāreja uz lielāku konstruktivitāti lēmumu pieņemšanā, kā arī spēju un vēlmi mērķtiecīgi, kompetenti, kopīgi risināt pašas sāpīgākās Latvijas problēmas.
Sabiedrība
Paralēli pārmaiņām politikā, 2014.gadā mūsu visu atbildība ir padarīt Latviju par idejām un jaunām iniciatīvām mutuļojošu, dinamisku, interesantu dzīvesvietu. Ļoti daudz kas labs notiek jau šobrīd: īpaši vēlētos izcelt gan inovatīvos uzņēmumus (par kuriem katru nedēļu nu jau vairāku gadu garumā var lasīt žurnālā IR), pasaulē bezprecedenta tviterdiskusiju kultūru par nozīmīgiem politiskiem/sabiedriskiem jautājumiem, mūsdienu mākslas (sevišķi – teātru un performanču, mūzikas) norises, visdažādākos klātienes un mediju diskusiju pasākumus, radošās akcijas. Šīs norises jau tagad padara Latviju par jaunām, neordinārām idejām atvērtu un pilnveidoties gatavu sabiedrību, kas jūt laika ritmu un dzīvo tam līdzi!
Taču dinamisma nekad nav par daudz – visi varām daudz vairāk, lai gan tagad, gan nākotnē ne tikai ietu līdzi laikam, bet lai paši rādītu ceļu pārējai pasaulei. Pusotrs, divi miljoni cilvēku šim nolūkam var izrādīties tieši atbilstošais lielums: tas nav tik daudz, lai katram būtu šauri jāspecializējas savā nišā un nebūtu iespējams (virtuāli vai klātienē) sapazīstināt cilvēkus ar ļoti atšķirīgiem talantiem, taču tas nav arī tik maz, lai nevarētu atrast vismaz dažus cilvēkus, kuriem varētu būt zināšanas par jebkuru jomu (vai – vismaz – izpratnes par to, kur šādus ekspertus meklēt ārpus Latvijas). Šādu ne pārāk lielu, ne pārāk mazu sabiedrību spēks ir tīklojumā – jo ciešāk viens otru pazīstam, jo labāk mums visiem – un sadarbības prasmēs.
Tīklojums un sadarbības prasmes ir joma, kur vēl daudz varam augt: nesēžot katrs savā nišā, bet palīdzot cilvēkiem savstarpēji iepazīties, viens otru apmācīt un iegūt pietiekamu sociālo kapitālu (uzticēšanās, sadarbība), lai tālāk dotos uz priekšu jau jaunā kapacitātē, kopīgi darbotos jebkurā jomā. Tādēļ: vairāk iespēju cilvēkiem miermīlīgā atmosfērā tikties, attīstīt jaunas idejas, priecāties, mācīties, runāt par savai un valsts nākotnei svarīgiem jautājumiem, vienlaikot sajūtot sevi arī kā daļu no plašākas pasaules!
Mana dziļākā pārliecība: tieši šādās, personiskās saskarsmēs un pieredzēs dzimst labākās jaunās idejas, rodas savstarpēja cieņa un iecietība (tai skaitā pret ļoti atšķirīgiem viedokļiem), uzticēšanās saviem līdzcilvēkiem, atvērtība jaunajam, vēlme pašiem straujāk pilnveidoties, kā arī saliedēta pilsoniskā sabiedrība, kur, ja otram draudēs nelaime, pārējie nāks palīgā. Atskatoties uz pēdējiem 5-6 gadiem, kā arī paraugoties uz jauniešiem, kas nupat absolvējuši skolu, es redzu, ka šīs prasmes pakāpeniski jau šobrīd ieplūst Latvijas sabiedrībā, taču mūsu katra atbildība ir censties to ienākšanu padarīt straujāku.
2014.gadā pie šīm jaunajām prasmēm – gan politikā, gan sabiedrībā – vairāk jāpiestrādā. Kvalitatīvāks politikas process un attieksmēs brīvāka, idejām mutuļojošāka, satīklotāka sabiedrība. Ja mums tas izdosies, varēsim droši domāt par ilglaicīgākiem mērķiem – neviens no tiem nebūs par smagu!