Raksts

20 000 kā starta kapitāls jebkuram referendumam: vai tiešām tiesiski?


Datums:
19. maijs, 2009


Autori

Iveta Kažoka


Šodien mani pamatīgi izsita no līdzsvara Satversmes tiesas (ST) spriedums par prasību notariāli apstiprināt iedzīvotāju parakstus (referendumu ierosināšanas gadījumā).

Ja sprieduma pamatdomu rezumē vienā frāzē, tad tā ir šāda: prasīt no referenduma iniciatoriem maksāt 20 000 latus par notariāliem parakstu apliecinājumiem ir tiesiski un demokrātiskā valstī pieņemami.

Man ir pretenzijas pret šo atziņu (uzskatu, ka 20 000 latu uz notāru darbu VIEN ir klaji nesamērīgi, it sevišķi jau mūsdienu apstākļos), taču ne jau par to būs šis stāsts. Saturiski iebilstu pret daudziem ST spriedumiem. Šokējošais ŠAJĀ KONKRĒTAJĀ spriedumā nav rezultāts, bet gan argumentācija, kas ir pavirša un, šķiet, “vēlamajam rezultātam” īpaši piekārtota. Satversmes tiesai tās vairāk nekā 10 gadu vēsturē ir bijuši atšķirīgas kvalitātes spriedumi – gan labāki, gan sliktāki, taču vēl nesen šķita, ka kopējā tendence iet uz augšu. Šī sprieduma argumentācija ir starp tiesas mūžā sliktākajām.

Savu sašutumu mēģināšu ietilpināt 5 vairāk vai mazāk konkrētās pretenzijās:

(1) Jautājums: kā ST izvērtēja, vai izmaksas par notariālu parakstu apliecināšanu ir/nav atbilstošas demokrātiskas valsts principam? Atbilde: tiesa vispār šo jautājumu nevērtēja. Tā vietā ST PROKLAMĒJA ko šādu: “Ņemot vērā to, ka paraksta apliecināšanu veic speciālas šīs funkcijas veikšanai izveidotas iestādes (amatpersonas) un valsts ir noteikusi, ka samaksa par šīs funkciju veikšanu nedrīkst ierobežot vēlētāju parakstīšanās tiesības pēc būtības, likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai un nodrošina tiesību vienlīdzīgu īstenošanu.”

Un VISS. Jautājums par to, vai maksa (2ls uz parakstītāju, kopā jāsavāc 10 000 paraksti) par parakstu notariālo apliecināšanu “ierobežo vēlētāju parakstīšanās tiesības pēc būtības” vai neierobežo, tiesai vispār neradās! Lai gan TIEŠI ŠIS IR FUNDAMENTĀLI SVARĪGAIS LIETAS JAUTĀJUMS! (tā vietā tiesa prezumēja, ka notariāls apliecinājums ir saprātīga prasība, un pārleca uz jautājumu, kam par to jāmaksā – parakstu vācējiem vai valstij)

Un ja summa būtu bijusi 5ls uz parakstītāju/100 000latu kopumā; 100lati uz parakstītāju/1 000 000latu kopumā?

(2) Sprieduma analīze par to, vai notariāls apliecinājums ir vienīgais veids, kā pārliecināties par paraksta īstumu, ir pavirša. Patiesībā ST prezumē, ka tikai notāra apliecinājums ir ticams, nopietni neapsverot alternatīvas.

Skaidrībai: saskaņā ar Latvijas likumiem referenduma parakstu vācēji maksā notāram, lai apliecinātu parakstu īstumu. Pēc tam savāktos 10 000 parakstus – skaitu un dažus citus aspektus – vēlreiz pārbauda Centrālā Vēlēšanu komisija (CVK). Tas, ko CVK darbinieki neredz, bet notārs redz (lai gan atceroties, kā notika parakstu vākšana iepriekšējiem referendumiem, arī par to šaubos): vai patiešām konkrētais cilvēks, kura paraksts ir redzams lapā, arī ir pašrocīgi parakstījies?

Šajā brīdī ST “atkratās” no visiem mēģinājumiem pameklēt kādus citus veidus, kas ļautu ierosinātājam lētāk apliecināt parakstu īstumu. Piemēram, ļaut parakstīties vietējā pašvaldības iestādē, kuras darbinieks tad arī varētu paskatīties cilvēkam sejā, pases parakstu lapā un tad pārliecināties, ka pēc formas līdzīgs paraksts ir uzrakstīts uz papīra.

ST argumentācija, kādēļ tas nav izdarāms: ” “Var piekrist Saeimas un Tieslietu ministrijas viedoklim, ka valsts vai pašvaldības iestādes funkcijas parasti nav saistītas ar privātas gribas publisku apliecināšanu. Tāpēc šādas funkcijas uzdošana citām valsts vai pašvaldību institūcijām, kuru ikdienas pienākumos neietilpst parakstu īstuma publiska apliecināšana, nenodrošinātu sniegtā pakalpojuma kvalitāti un neatbilstu valsts pārvaldes efektivitātes principam. Arī Centrālās vēlēšanu komisijas pārstāve tiesas sēdē norādīja ka vēlēšanu komisiju locekļi, kuri vāc parakstus likuma ierosināšanas otrajā posmā, tiek speciāli apmācīti šīs funkcijas izpildei.”

Lasot spriedumu, gandrīz nokritu no krēsla. ST diemžēl neprecizēja tieši kādā veidā valsts vai pašvaldību darbiniekiem pietrūkst zināšanu, lai salīdzinātu cilvēka vizuālo veidolu ar pases bildi un tieši kas liek domāt, ka kaut kādā ziņā varētu “netikt nodrošināta sniegtā pakalpojuma kvalitātes.”

Zīmīgi arī tas, ka ST acīmredzami manipulē ar argumentiem. Kāds sakars CVK pārstāves atzinumam par speciālas apmācības vajadzību parakstu vākšanas OTRAJĀ POSMĀ (kur patiešām cilvēkam ir jāmāk pat rēķināt) ar to, kas notiek PIRMAJĀ POSMĀ, kur vienīgais, kas OTRAJĀ POSMĀ netiks atkārtoti (t.i.bez īstas vajadzības) pārbaudīts: cilvēka paša klātbūtne parakstīšanās brīdī? Jautājums par citiem pārbaudes aspektiem – piemēram, vai parakstījies ir LV pilsonis vai nē – mierīgi var tikt uzticēts arī CVK, kas pie tam to JAU veic.

(3) ST, maigi izsakoties, nenopietni vērtēja jautājumu par to, vai nav kāds MAZĀK IEROBEŽOJOŠS veids, kā izvairīties no viltotiem parakstiem. Iespēju bija daudz – piemēram, prasība parakstu iesniedzējiem iesniegt pases kopiju (kuras organizētāji apkopotu un iesniegtu CVK). Neapšaubāmi, ka tāda veida prasība būtiski apgrūtinātu personas X iespējas parakstīties personas Y,Z,Y1 vietā. Turklāt par parakstu viltošanu taču JAU draud visai smaga atbildība!

Bet nē, ST nāca klajā ar tēzi, ka “Satversmes tiesa savā praksē ir uzsvērusi, ka saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkāds cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē.” Cilvēkiem saprotamā valodā: kamēr kāds nav izdomājis kādu veidu, kā varētu “izķert”tik pat daudz viltotu parakstu kā to spēj notāri, tad par šīm alternatīvām nav pat ko apsvērt. Referenduma ierosinātājiem gan šī, iespējams, ļoti minimālā “kvalitātes” atšķirība var būt ļoti būtiska: vienā gadījumā par notāriem ir jāmaksā barga summa, otrā – jāmaksā tikai par parakstītāju pases kopijām. Vai lielāka (?) drošība par parakstu īstumu atsev vai neatsver problēmas Latvijas pilsoņiem samaksāt par notāra pakalpojumiem: ST spriedumā analīzi par šo aspektu neatrast…

(4)Tiesa spriedumā, manuprāt, tīši ir ignorējusi Latvijas un citu valstu parakstu vākšanas reālijas. Neatceros vispār nevienu gadījumu, kad pilsoņi, kas parakstās, arī paši maksātu par savu parakstu apliecināšanas notariālajām izmaksām. Tas tā nenotiek. Parasti, lai parakstu vākšanai būtu kaut minimālas veiksmes izredzes, kāda organizācija to iniciē un par parakstu apliecinājumu pati arī maksā. Tas nozīmē, ka, lai par kādu jautājumu uzdrošinātos iniciēt parakstu vākšanu, cilvēku grupai JAU JĀBŪT SAGATAVOTIEM 20 000 latiem, ko samaksāt par notāru darbu.

ST, savukārt, savā spriedumā vadās no prezumpcijas, ka katrs parakstītājs PATS MAKSĀ par notāru: “Apstrīdētā norma izvirza priekšnoteikumu Satversmē noteiktajām pilsoņu kopuma tiesībām piedalīties likumdošanas iniciatīvas pirmajā posmā. Šis priekšnoteikums ir katra pilsoņa pienākums, parakstoties par konkrēto likumprojektu, apliecināt savu parakstu pie zvērināta notāra vai pašvaldības institūcijā, kura veic notariālas darbības. Savukārt, lai izpildītu šo priekšnoteikumu, personai par paraksta apliecināšanu pie notāra jāmaksā arī valsts nodeva un amata atlīdzība. ” Iespējams, tādēļ ST atļaujas nākt ar šādu argumentu: “Turklāt Notariāta likuma 67. un 166. pants noteic, ka personu var atbrīvot gan no valsts nodevas, gan no amata atlīdzības maksāšanas.” Interesanti, ka šoreiz tiesa necitē uzskaitītos pantus, proti nepasaka, kuros gadījumos tad personas īsti ir atbrīvojamas. Vienkārši zināšanai 166.pantā ir pateikts šis:” Latvijas Zvērinātu notāru padome nosaka, kuras fiziskās un juridiskās personas var tikt atbrīvotas no 163.pantā paredzētās atlīdzības.” Vārdu sakot – ko LZNP vēlas, to atbrīvo. “Fantastisks” arguments.

(5) Ja ST spriedumā arī bija kāds smieklīgs mirklis, tad tas bija šeit: “Lai tautas likumdošanas iniciatīvu padarītu pieejamāku, apsverams būtu jautājums par paraksta apliecināšanas izdevumu atlīdzināšanu no valsts budžeta tajos gadījumos, kad attiecīgais likumprojekts tiktu pieņemts. Tomēr arī šāds risinājums neizslēgtu prasību pēc paraksta apliecināšanas attiecīgajā iestādē un atlīdzības par to. Taču attiecīgas kārtības noteikšana ir tikai likumdevēja kompetencē. “

Jautājums, ko tiesa risina: vai gadījumā, ja referendums ir veiksmīgs, referenduma iniciatoriem būtu no valsts budžeta jāatlīdzina tie 20 000 lati, ko viņi ir atdevuši notāriem parakstu apliecināšana? ST atbilde: varbūt jā, varbūt nē, lai domā Saeima, mēs (ST) iekšā šeit nejauksimies.

Fantastika. ST vēsturiski ļoti reti ir bijusi tik “pieticīga” savas kompetences izvērtēšanā (juridiski to sauc par pašierobežošanos). Un tieši šajā spriedumā, kur bija iespēja veidot mūsdienīgu demokrātijas (Satversmes 1.panta) izpratni un instrumentāriju, tā atļāva par visu lemt Saeimai, kas ir status quo saglabāšanā (pārstāvniecības demokrātija ar minimāliem tiešās demokrātijas elementiem) visvairāk ieinteresētā institūcija.

Vēl kāda zīmīga nianse ST citātā: ST kritērijs sekmīgai 10 000 parakstu savākšanai ir NEVIS tas, vai ir izdevies arī nākamais posms (savākti 1/10 balstiesīgo parakstus referenduma ierosināšanai), bet vai referenduma ceļā likumprojekts tika vai netika pieņemts.

Spriedumā ir vēl daudz dažādu dīvainu, ST iepriekš neraksturīgu lietu. Piemēram, sprieduma motīvos vispār nav salīdzinājuma ar citu valstu regulējumu (piemēram, tām valstīm, kur referenduma ierosināšanai arī tiek vākti paraksti). Salīdzinājums ar citām valstīm līdz šim ST spriedumos ir bijusi teju neiztrūkstošs elements. Un tieši šoreiz, kad taču būtu ar ko salīdzināt (piemēram, tā pati Šveice), nav.

Nez kāpēc pirmā doma, kad mēģinu sev atbildēt uz jautājumu par to, kādēļ ŠOREIZ nav: tādēļ, ka citur samaksa par notariāliem apliecinājumiem un pat paši notariālie apliecinājumi netiek prasīti. Ja skatās uz sprieduma kopējo tendenci, tad “alternatīvi” piemēri neizskatītos smuki.

Uzmanīgi lasot šo spriedumu, rodas iespaids, ka ST uz referendumiem skatās nevis kā uz mūsdienīgas demokrātijas elementu, kas būtu jāveicina, bet gan kā uz bīstamu un kaitīgu parādību. Zīmīgs ir šāds citāts: “Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka paraksta apliecināšanas izmaksas varētu segt no valsts budžeta. Satversmes tiesa atzīst, ka tautas ierosinātie likumprojekti (īpaši Satversmes grozījumu projekti) var būt vispārsvarīgi un var tikt gatavoti visas sabiedrības interesēs, taču nav izslēdzama arī šauru interešu grupu iniciatīva. Ja šāda iniciatīva nerastu atbalstu plašākā sabiedrībā un netiktu savāktas vienas desmitās daļas vēlētāju balsis, tiktu nodarīti zaudējumi arī valsts budžetam, jo parakstu vākšanas otro posmu organizē un finansē valsts. Var piekrist Saeimas viedoklim, ka no sabiedrības interešu viedokļa nav lietderīgi jau sākotnēji no valsts budžeta līdzekļiem finansēt jebkura likumprojekta ierosināšanu.” Jā, tā ir taisnība. Taču – tikai daļa no taisnības. Jo bīstoties no neveiksmīgiem “šauru interešu” referendumiem, ST nepamana (?) daudz lielāku draudu: proti, ka jautājums, ko patiesi demokrātiskā sabiedrībā būtu vajadzējis izlemt referendumā, vispār līdz referendumam nenonāk tādēļ, ka nav finansējuma parakstu notariāliem apliecinājumiem. Tas, ka ST redz vienus, bet neredz otrus draudus, manuprāt, daudz ko liecina par tiesas domāšanas veidu…

PS. Tiem, kas interesējās par manu twitter solījumu aprakstīt pozitīvo Argentīnā pēc defolta: noteikti to izdarīšu, bet diemžēl tikai jūnijā …

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!