Lūk, Zviedrija, pilsēta (Malmbergeta) ar visiem iedzīvotājiem tiek pārcelta no vienas vietas uz citu. Pilsētas apvidū atrodas ogļu raktuves. To intensīvas izmantošanas rezultātā vairs nav atlicis stabils apakšzemes slānis, lai spētu noturēt pilsētas 'svaru' virs zemes. Pilsēta atrodas uz šveices siera; tā var burtiski iebrukt zemē. Tadēļ, to ņem un pārceļ uz drošāku vietu. Ar iedzīvotājiem, mājām, iedzīvi un visu 'vietas sajūtu'.

Lūk, Francija, Parīze, kurā nadzīga kaļkameņs, māla un ģipša iegūšana zem pilsētas notika jau no 13.gadsimta, vairāku gadsimtu laikā. ‘Kur un kas’ jau bija vienkārši aizmirsies, tādēļ 18.gadsimtā (1777), pēc vairākiem ceļu un ēku ierbrukumiem tika izveidota speciāla ministrija (Inspection Générale des Carrières) , kuras uzdevums bija izvērtēt kreisā un labā krasta apakšzemi, lai novērstu turpmākus negadījumus un izvērtētu attīstību. Tā kā Parīzi nekur pārcelt tā vienkārši nevarēja un nevar, tad vienkārši uzlika būvniecības ierobežojumus, pārcēla tos citur un ‘aizveda’ uzņēmējdarbības centru ārpusē.

Abi iepriekšējie gadījumi stāsta par to, kā iedzīvotāji zaudē savas pilsētas. Latvijā, līdzīgi kā citās Eiropas valstīs, pilsētas zaudē savus iedzīvotājus (Vītoliņš, 2006). Ko pasākt ar pilsētām? Pārcelt citviet? Izmantot teritoriju lauksaimniecībai? Slēgt, gaidot nākošo iedzīvotāju pieplūdumu?

PS.

Ja kādam ir aktualitāte, lūk, te mācīs, kā pārcelt pilsētu:
http://www.icsid.org/events/events/calendar130.htm