Šī ir bijusi vēsturiska diena vairākās nozīmēs: 1) kā diena, kad tikai organizēta viena no visplašāk apmeklētajām demonstrācijām; 2) kā diena, kad Latvijā pirmo reizi notika nopietni grautiņi.

Es kopā ar daudziem kolēģiem biju klāt pasākuma, ja tā var teikt, “oficiālajā” daļā. Līdz brīdim, kad pasākuma rīktāji publiski aicināja cilvēkus mierīgi un disciplinēti izklīst. Tā arī izklīdām – visa pasākuma laikā vienīgais nedaudz biedējošais mirklis bija, šķiet, petardes šāviens ejot prom no laukuma pa Smilšu ielu.

Ja man jārezumē pasākums kopumā, tad es izvēlētos divus vārdus – Zaudētās Iespējas. Pasākums bija vienkārši sakot slikti noorganizēts. Ieradušos cilvēku skaits bija ļoti liels (uz acumēru – nedaudz lielāks par 2007.gada Tautas sapulci), taču organizētāji nespēja uzķert un pielāgoties viņu noskaņojumam, tā vietā vienkārši atskaņojot iepriekš sastādīto programmu. 2007.gadā līdzīga pieeja nostrādāja tikai divu iemeslu dēļ: (1) daudzi no runātājiem bija ļoti talantīgi un (2) auditorijas noskaņojums būtiski atšķīrās. Ir milzīga atšķirība starp auditoriju, kas ir atnākusi iebilst pret varas patvaļu, un auditoriju, kas lielā mērā ir ieradusies tādēļ, ka sajūt eksistenciālus apdraudējumus. Otrajā gadījumā auditorija nedziedās un patriotisku dziesmu atskaņošana to tikai kaitinās. Tai ir jādod daudz lielāka iespēja izkliegt savu sāpi, ar šādu auditoriju ir jākomunicē (jāprasa, ko cilvēki vēlas; jāuzdod citi jautājumi, uz kuriem iespējama kolektīva atbilde) nevis tai ziemas laikā jāstāsta par dažādu nozaru sociālajām problēmām. Rezultātā daudzi (arī es) pameta šo pasākumu pārsaluši, ar bezjēdzīgi pavadīta laika sajūtu. Radās iespaids, ka vienīgais mērķis, kādēļ cilvēki ir tikuši uzaicināti, ir lai pierādītu, ka kāda partija principā spēj sapulcēt tik lielu ļaužu skaitu.

Manuprāt, tas norāda uz problēmu ar sociāli kreisiem politiķiem Latvijā. Šķiet, ka šobrīd Latvijā “kreisums” ir ne tik daudz pārliecība, cik iespēja veidot savu karjeru. Sociāli “kreisām” partijām tradicionāli ir divi spēcīgi trumpji: emocionāli spēcīga retorika un atbalstītāju disciplīna (gan pasākumu apmeklētībā, gan dārdošu saukļu izkliegšanā). Ja nav pārliecības, tad arī retorika ir šķidra. Un ja kreisie politiķi kaunējas vai neprot izmantot ļaužu enerģiju (vai pat baidās no saviem working class atbalstītājiem un komunikācijas ar pūli), tad nav brīnums, ka rezultāts ir slikti izdevies pasākums, kura dalībnieku vēlme piedalīties (ar saukļu izkliegšanu) bija milzīga, bet neviens (izņemot huligānus pēc pasākuma) nevēlējās šo enerģiju virzīt.

*******************

Un tagad par grautiņiem. Atklāti sakot, esmu pārsteigta. Šāda veida pasākumiem nav raksturīgi turpināties ar grautiņiem. Ja pasākums būtu noticis pie Saeimas tās sēdes dienā, tad grautiņi būtu daudz vieglāk izskaidrojami: to iemesli parasti ir saistīti ar to, ka ir izveidojušās divas naidīgas grupas (piemēram, divu futbolkomandu atbalstītāji; anti-globālisti pret policistiem, kas neļauj piekļaut valstu galvām u.tml) un konflikts risinās uz to konfrontācijas pamata. 13.janvāra pasākuma oficiālajā daļā nekas neliecināja par to, ka turpinājumā varētu sekot grautiņi. Interesantais jautājums: kas pateica “fas”? Proti, pastāstīja agresīvi noskaņotajiem jauniešiem/izmisumā nokļuvušajiem cilvēkiem, ka tuvumā ir Saeima, kurai varētu uzbrukt? Vai tā ir ideja, kas radās pasākuma laikā/pēc pasākuma vai arī bija rūpīgi organizēta akcija?

Jebkurā gadījumā tā ir jauna parādība Latvijas politikā. Un ja grautiņi reiz ir sākušies, tad ir ļoti grūti nepieļaut to otrreizēju atkārtošanos – viens agresijas gadījums ir precedents, kas to kaut kādā ziņā “normalizē” citas situācijās (agresija vairs netiek uztverta par absolūti neiedomājamu rīcību). Jo lielākā izmisumā ļaudis nonāks, jo vairāk huligāniem pievienosies arī apzinīgi pilsoņi, kas palikuši bez iztikas līdzekļiem un kas vēlas atgādināt, ka arī viņi šajā valstī vēl dzīvo.

Es atceros, kā apmēram pirms gada kādam gudram cilvēkam jautāju, kādēļ dažās valstīs šķietami neizskaidrojami uzlabojas demokrātijas kvalitāte un citās – nē. Viņš atbildēja, ka pieredze liecina, ka jaunajās demokrātijās politiķu vairākums nereti ir gatavs pieņemt labus lēmumus tikai tad, ja atsevišķi deputāti jūtas fiziski apdraudēti. Proti, ja viņi vairs nevar mierīgi pārvietoties pa ielu, nebaidoties no satracināta vēlētāja uzbrukuma. Cerams, ka Latvijā tik tālu tomēr nenonāks. Tomēr skaidrs, ka 13.janvāris ir atnesis biedējošu vēsti par kaut ko jaunu Latvijas politikā.